Uz mežu ar mānekli 1
Tāpat Eugenijus Tijušs dalījās pieredzē, kā stirnāžu medībām izmantot svilpīti, skaidrojot, ka veiksmīgi ar šo medību veidu var nodarboties vien īsu brīdi medību sezonas laikā – aptuveni no 25. jūlija līdz 10. augustam, kamēr notiek riests. Tomēr māneklis īsti efektīvi darbosies vēl īsāku laiku – dažas pēdējās jūlija dienas un tik, cik atlicis augustā. Tāpēc gūt pieredzi ir visai grūti, savukārt stirnāzis apveltīts ar lielisku dzirdi un viegli atšķir falšas skaņas no īstām. “Vienas no interesantākajām, taču arī sarežģītākajām stirnāžu medībām ir medības atdarinot stirnas vai kazlēna pīkstienus. Stirnu kaza, protams šo komunikāciju izmanto nevis lai sazinātos ar āzi, bet kazlēnu. Kazlēns – lai sazinātos ar kazu. Kazlēnam skaņas tonis ir augstāks, kazai – zemāks. Taču āzis šos signālus izmanto, lai uzzinātu, kur atrodas kaza,” skaidro Eugenius Tijušs. “Vislabākais āzis jāmeklē tur, kur ir vislabākie dzīves apstākļi (no buku viedokļa raugoties). Šajā vietā ir jābūt labām ganībām. Tāpēc vispiemērotākie ir jaunie izcirtumi – šajā vai iepriekšējā ziemā izcirstie. Stirnām vasarā garšo ne tikai zāle, bet arī jaunās lapkoku atvases. Turklāt šādam izcirtumam iet garām arī ogotāji, sēņotāji un tūristi, radot mierīgus apstākļus stirnām. Ziemas beigās atliek vien apbraukt medību iecirkni un noskaidrot, kur ir svaigi izcirtumi un ierīkot tajos medību tornīti stirnu medībām vasarā. Viena nianse – vissliktākā vieta, kur novietot medību tornīti, ir mežmalā. Vieta jāizvēlas, lai tevi nevar apiet tā, ka tu dzīvnieku nepamani. Mēģinot izmantot mānekli riesta sākumā, īpaši, ja trūkst pieredzes, pievilināšanu labāk neizmantot. Kamēr nav aplekta lielākā daļa kazu, āži pat uz ļoti labi atdarinātu skaņu var neatsaukties. Viņi ļoti ātri atšifrē neīstās skaņas, turklāt ne tikai toņa dēļ. Ja kļūdīsies, šajā sezonā konkrētajā vietā āzi vēlreiz piesaukt neizdosies. Iesācējiem vislabāk iesākt ar raga vai koka svilpītēm, kam ir atvērta mēlīte. Ar skrūvi regulē skaņas augstumu. Jāņem vērā, ka buks nav lētticīgs un zina, ka meitenes kokos nedzīvo. Tāpēc pīkstināt no tornīša nav nozīmes. Svilpītei jāatrodas 50 cm augstumā no zemes. Turklāt medību platībās jāatrodas jau no pulksten 16, vēlākais 17, iepriekš izvēlētā vietā. Medību vietai jābūt labi nomaskētai. Tur jāierodas ārkārtīgi klusu. Āzis jau tur ir un klausās! Nekad nedrīkst sākt pīkstināšanu tūlīt pēc atnākšanas. Jānogaida vismaz 20 minūšu bez skaņas un kustībām! Tad var sākt mānīt. Jārēķinās, ka uz augstākas skaņas pīkstienu var atsaukties kaza, kurai kazlēna kāda iemesla dēļ vairs nav. Starp pīkstieniem jāievēro pāris sekunžu atstarpe. Sērijas laikā svilpieni jāraida uz dažādām pusēm pulksteņrādītāja virzienā, jo dzīvnieks nestāv nekustīgi, bet groza galvu. Pieci seši pīkstieni sērijā, starp kuriem vienas, divu minūšu pauze, kuras laikā ļoti uzmanīgi jāvēro apkārtne. Pēc divām trim sērijām seko vismaz 20 minūšu pauze. Tad var sērijas atkārtot. Ir reizes, kad var izmantot citu spēli – atdarināt briesmu saucienu. Ar kazlēna briesmu saucienu pievilināt kazu ir ļoti viegli. Taču āzi var piemānīt ar kazas briesmu saucienu, kuru viņa izdveš brīdī, kad viņu negaidīti cenšas aplekt svešs āzis un kaza tam nav gatava. Teritorijas saimnieka reakcija seko momentā. Tāpēc, lai šo paņēmienu izmantotu, vajadzīgi divi mednieki. Nopīkstināt un izšaut vienlaikus nav iespējams. Āzis izlec kā apsvilis un, tiklīdz redz, ka trauksme velta, pazūd.” Seminārā Berģos doktorants Romualds Varanausks (Lietuva) iepazīstināja ar datiem, kurus iedevies apkopot, analizējot stirnāžu trofejas, kas atzīmētas Baltijas valstu medību izstāžu katalogos. Viņa apkopotā informācija liecināja, ka lieliskas stirnāžu trofejas iespējams iegūt visās Baltijas valstīs. Daudzām atziņām mednieki nevēlējās piekrist, atsaucoties uz pašu pieredzi un lielajām klimata atšķirībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Semināru organizēja Latvijas Mednieku asociācija Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kokteilis
Kokteilis
Veselam
Buka robežstabiņš
Stirnāži teritoriju iezīmē un ļoti greizsirdīgi aizsargā no konkurentiem. Par teritorijas robežu liecina noberzta koku miza. Visbiežāk ragi tiek berzti pret nelielām eglītēm un priedītēm. Tikai iezīmējot riesta vietu, stirnāzis mēdz pakasīt zemi ar kāju tur, kur berzti ragi, lai ar smaržu ziņotu konkurentiem par savu klātbūtni.
