Iesaistītas abas puses 1
Ārstējot izdegšanas sindromu, vislielākos panākumus garantē darbavietas un paša darbinieka sadarbība.
Psihiatre Inga Zārde uzskata, ka darba devējam jānodrošina skaidras amata prasības, regulāri jāpārskata darba slodze, konkurētspējīgs atalgojums, karjeras izaugsmes iespējas, elastīgs darba grafiks, vadības atbalsts, darba slodzes un atalgojuma saskaņošana aizvietojošajiem darbiniekiem, darba rotācija, iespēja izglītoties, mikroklimats kolektīvā, komandas saliedēšanas pasākumi u.c.
Lai mazinātu iespējamos psihoemocionālos traucējumus darbavietā, Latvijas Personāla vadības asociācijas prezidente Eva Selga akcentē pozitīvas un radošas gaisotnes nepieciešamību uzņēmumā. Piemēram, sapulcēm jānotiek radošā gaisotnē, bez darba vadītāja vai priekšnieka izteikta pārākuma.
Speciālistes darba devējiem iesaka aptaujāt darbiniekus, lai uzzinātu, kā viņi jūtas, kas apmierina un kas ne. Varbūt iespējams mainīt darba grafiku vai atļaut kādu dienu strādāt no mājām. Ne no darba attiecību, ne kolektīva psiholoģiskā mikroklimata veidošanas viedokļa pret darbiniekiem nav pieļaujams piemērot dubultstandartus.
Paša darbinieka atbildība ir psihoizglītošanās, supervīzija (mērķtiecīga konsultēšanās par profesionālās darbības efektivitāti), psihoterapija un simptomātiska ārstēšanās. Tādi paši ir arī profilakses ieteikumi.
Diemžēl tehnoloģijas ir padarījušas darbu daudz intensīvāku un ļāvušas vai pat likušas cilvēkiem strādāt ātrāk, paveikt vairāk un nemitīgi pildīt vairākus uzdevumus paralēli. Ja darbam tehnoloģiju ierīces tiek lietotas intensīvi, tad, pieskaitot laiku, kad tās izmanto arī privātām vajadzībām, nav grūti secināt, ka ikdienā vairāk laika paiet pie datora, telefona u.c. ierīcēm, nekā guļot.
! Tādēļ izplatīta kļūda – reizēm tā pat ir darba devēja vāji maskēta prasība – ir strādāšana mājās slimojot.
Drosme noskaidrot
Diemžēl kompleksa palīdzība izdegšanas sindroma gadījumā Latvijā patlaban nav pieejama. Psihiatre Inga Zārde piebilst, ka bieži pat mediķiem, nerunājot nemaz par darba devējiem un darbiniekiem, ir aizspriedumi. Tāpēc izdegšanas sindroms netiek uztverts nopietni kā daudzu veselības problēmu cēlonis.
Uzņēmuma vadība bieži vien ar izdegšanas sindromu sirgstošu darbinieku uztver kā vāju vai slinku. Tādēļ ir jānovērtē slodze, dažos gadījumos jāpiemēro rotācija un vienmēr jāraugās, vai darbiniekiem neparādās izdegšanas sindroma pazīmes. Savukārt darbiniekam pašam jāpamana pārmaiņas, piemēram, miega traucējumi vai pēkšņa nepatika pret darbu, un jāvēršas pie ārsta.
! Izdegšanas sindroms var beigties ar augstu asinsspiedienu, kuņģa un zarnu trakta problēmām un pat infarktu. Tāpēc ar fiziskām sūdzībām vispirms jādodas pie ģimenes ārsta. Taču izdegšanas sindroms var pāraugt arī depresijā, bet psiholoģiski nomākti cilvēki mēdz izdarīt pašnāvību.
Ciešot no emocionālām problēmām, piemērotākais speciālists ir psihoterapeits vai psihiatrs. Lai precizētu diagnozi, pacients nonāk pie arodslimību ārsta un, ja nepieciešams, Valsts darba inspekcija izvērtē kaitīgo darba vides faktoru ietekmi. Ja varbūtējo arodslimības diagnozi apstiprina speciāla ārstu komisija, ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju invaliditātes pakāpes un darbspēju zaudējuma procentu noteikšanai.
SVARĪGI
Lielāka iespēja sirgt ar izdegšanas sindromu ir to profesiju pārstāvjiem, kuriem ir intensīvs darbs ar cilvēkiem: pedagogiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem. Risks saslimt ir arī cilvēkiem, kuri strādā maiņu darbu, kuriem ir zems atalgojums un liela darba slodze.
