Tas ir baisi – kad vajag veikt operāciju, kas nekādi nevar izglābt cilvēku, vien paildzināt viņa mokas. Kad ārsti to redz un tajā piedalās, viņi nereti stingri nolemj: nekādas reanimācijas! Es vēlos nomirt mierīgi, līdzās tuviniekiem un vēlos pēc iespējas mazāk ciest. 19
Pacientus griež, intubē, pievieno dažādām medicīnas ierīcēm, zāļo… To visu ietver intensīvā aprūpe, un ASV tas izmaksā desmitiem tūkstošiem dolāru dienā. Es nevaru ne saskaitīt tos kolēģus, kuri man vieniem vai otriem vārdiem teikuši: “Apsoli man – ja ar mani notiks kas tāds, tu mani nogalināsi.” Viņi tieši tā arī domā.
Piedalīties medicīniskajā aprūpē, kas liek cilvēkiem ciest, ir mokoši. Ārsti ir mācīti un trenēti neizrādīt savas jūtas, taču privātās sarunā starp ārstiem, viņi tās atklāj. “Kā gan kāds to var nodarīt savam tuviniekam?” viņi jautā. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc ārstu profesijā ir vairāk ar alkoholismu un depresijām sirgstošo. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es pēdējos desmit gados vairs nepraktizēju slimnīcā.
Daudzi amerikāņu ārsti savos testamentos norāda, ka atsakās no reanimēšanas un pat taisa tetovējumus uz ķermeņa ar šādu prasību. Reizēm iegravē vēlmi atteikties no reanimēšanas uz speciāliem piekariņiem. Ārsti laikus domā par to, kāda būs viņu pēdējā dzīves diena, un lūdz kolēģus ļaut viņiem mierīgi aiziet.
Kā gan tas nākas, ka tik daudzi veic aprūpi, kādu nevēlas veikt? Vienkārši vai – nevienkārši vienkāršajā – atbilde ir: pacienti, ārsti un sistēma.
Lai saprastu pacientu lomu, iedomājieties, ka kāds zaudē samaņu un tiek aizvests uz reanimāciju. Kā jau parasti, šādā situācijā ģimenei nav plāna, visi ir šokēti un nobijušies, nomākti. Kad ārsti tuviniekiem jautā, vai viņi vēlas, lai tiktu darīts “viss”, viņi atbild “jā”. Un murgi var sākties. Reizēm ģimene tiešām domā “darīt visu iespējamo”, bet bieži vien viņi ar to domājuši “dariet visu, kas ir jēgpilns”. Problēma ir tā, ka viņi nezina, kas ir jēgpilns. Un ārsti dara “visu iespējamo”, vai nu tas būs jēgpilni vai nē.
Cilvēkiem ir nereālistiskas vēlmes par to, ko ārsti varētu paveikt. Daudzi domā, ka sirds un plaušu sistēmas reanimācija ir saprātīga un dzīvību glābjoša metode, kamēr realitātē rezultāti parasti ir vāji. Esmu redzējis simtiem cilvēku, kas atvesti pie manis uz reanimācijas nodaļu pēc sirds un plaušu sistēmas reanimēšanas. Tikai viens vienīgs, veselīgs vīrietis, kuram nebija sirds problēmu, vēlāk pats izgāja no slimnīcas. Ja pacientam ir daudzas slimības, daudz gadu vai neārstējama slimība, izredzes uz labu iznākumu pēc sirds un plaušu reanimēšanas ir ļoti mazas, bet iespējas pēc tam ciest – lielas. Vājas zināšanas par to un nereālas gaidas noved pie sliktiem lēmumiem.
Pat tad, ja cilvēks ir gatavojies šādai situācijai un pārdomājis to, sistēma var joprojām rīkoties kā parasti. Viens no maniem pacientiem bija 78 gadus vecais Džeks, kurš jau gadiem slimoja un bija pārcietis 15 nopietnas ķirurģiskas operācijas. Viņš man atklāja, ka viņš nekad, ne pie kādiem apstākļiem vairs nevēlētos, lai viņa dzīvību atkal censtos glābt ar medicīnisku ierīču palīdzību. Kādā sestdienā viņam notika plašs infarkts, un viņu, samaņu zaudējušu, aizveda uz reanimāciju. Sievas nebija tuvumā. Kad es ierados slimnīcā un sāku viņu aprūpēt, es runāju ar viņa sievu un slimnīcas personālu; manā kabinetā ienesa dokumentus par viņa vēlmēm attiecībā uz ārstēšanu. Tad es izslēdzu dzīvību uzturošos aparātus un apsēdos viņam līdzās. Divas stundas vēlāk viņš nomira.
