Latvijā
Novados

Kāpēc Latvijai vajadzīgi Makašāni. Saruna ar Gundegu un Antonu Rancāniem0


Gundega un Antons Rancāni.
Gundega un Antons Rancāni.
Foto: Anda Krauze, Raimonds Rencis

Kas bijis un savām acīm redzējis, neļaus samelot – Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskola ir tikpat unikāla kā Rancānu ģimene, kas to radījusi. Bet skolu optimizācijas plāni Lūcijas Rancānes darba turpinātājiem Gundegai un Antonam Rancāniem, sava lolojuma nākotni apsverot, pamatoti rada raizes un nemieru.

Lūcija Rancāne par Makašānu pamatskolas direktori kļuva 1964. gadā, un ne reizi vien viņai vajadzēja iestāties pret tās slēgšanu. Direktore panāca divplūsmu skolas pārveidi par skolu ar latviešu mācību valodu, bet pēc tam kopā ar dzīvesbiedru Antonu Rancānu un domubiedriem to pamazām izaudzēja un pārveidoja par amatu vidusskolu.

Kopš 1992. gada, kad skolu oficiāli atvēra, tā Latgalē kļuvusi par nopietnu latviskās kultūras centru. Te, rokas stiepiena attālumā no Rēzeknes, dabas ieskautā mierpilnā māju pudurī gleznainā Iugulovas ezera krastā, vairāk nekā simt jaunieši no visiem Latvijas novadiem 22 skolotāju vadībā līdztekus vispārējai vidusskolas izglītībai apgūst dažādu amatu prasmes – no koktēlniecības līdz tekstilmākslai un tautas tērpu darināšanai.

Nodarbības notiek desmit ēkās, arī modernā 2007. gadā celtā mācību un kopmītņu korpusā. Skolai pieder 10 hektāri zemes – te vieta gan ābeļu, gan sakņu dārziem, lai kopgaldam tiek pašu audzētais.

Kopš 2011. gada, kad Lūcija Rancāne aizgāja mūžībā, skolu vada viņas un Antona Rancāna meita Gundega. Katru nācēju Makašānos vispirms sveicina pelēkā granītā veidota Lūcijas skulptūra, kurā viņa apskāvusi bērnu, bet pie kājām guļ kaķītis.

“Sargeņģelis” – tā sauc šo darbu. Jo tāda esot bijusi Lūcija – gan skolai, gan katram bērnam, gan saviem tuviniekiem. Skulptūru tāpat kā krucifiksu tai līdzās veidojis Antons Rancāns. Viņš, kaut arī pārkāpis astoņdesmit gadu slieksni, Makašānu jauniešiem turpina mācīt kokapstrādi un tēlniecību. Ne Gundegas, ne Antona darbs skolā nav strikti nodalāms no viņu mākslas ceļa, tas viss cieši savīts ar ģimenes un novada vēsturi. Tāpat kā mūsu sarunā.

Gundega, vienojoties par interviju, teicāt, ka pagājušais gads jums bijis ļoti grūts. Vai tāpēc, ka aug neskaidrība par skolas nākotni?

G. Rancāne: Diez vai ir vēl kāda joma, kurā valda tik milzīga nenoteiktība un neziņa kā izglītībā. Un tā nenoteiktības sajūta nekad nav bijusi tik liela kā pēdējā gada laikā. 2019. gada pavasarī Izglītības un zinātnes ministrija pieprasīja katrai pašvaldībai redzējumu par skolu tīkla attīstību.

Kaut arī Makašānu vidusskolā amatniecības novirziens pastāv kopš dibināšanas brīža, pēc statusa skaitāmies vispārizglītojošā vidusskola un mums piemēro kritērijus kā parastai vidusskolai vai ģimnāzijai. Rēzeknes novada pašvaldība atbilstoši tam savā redzējumā ierakstījusi – iespējams, 2021. gadā Makašānu Amatu vidusskolu reorganizēsim par pamatskolu.

Jūtat, ka Damokla zobens krīt aizvien zemāk?

Domāju, ka jā. Ministre brauc uz novadiem un skaidro, cik adekvātas ir iecerētās reformas, cik ļoti lielu labumu tās nesīs. Arī pašvaldības pārstāvji pie mums ir bieži viesi un stāsta, ka 2021. gadā atbilstoši reformas prasībām valsts, iespējams, vairs Makašānu vidusskolas pastāvēšanu nefinansēs.

Ilga Šuplinska Makašānus ir apmeklējusi?

Jā, ir apmeklējusi, pirms kļuva par ministri. Šuplinska 2017. gada pavasarī vadīja skaistu novadmācības nodarbību sākumskolēniem.

Kā vērtējat jūsu novadnieces darbību ministres postenī?

Kad kādas jomas profesionālis nonāk ministra krēslā, bieži vērojama savāda deformācija. Un runa ir nevis par izpratni, bet par varu, ietekmes dalīšanu starp partijām, pārmantotiem nosacījumiem, kas kādai ministrijai un ministram ir jāizdara. Par Šuplinsku kā ministri man ir milzīga vilšanās. Valstiskumu domāšanā neredz.

Cik bieži viesi pie jums ir citi politiķi, Saeimas deputāti?

Slinki palikuši. Lauki izmirst. Ko tur braukāt. Mārtiņu Bondaru te vienreiz izprovocēju, bija iegriezies. O, forši, viņš, visu apskatot, teica. Jums taču nekas nedraud!

Ko tad darīsiet šoruden?

Pagaidām nekādi rīkojumi, kas aizliegtu skolēnus uzņemt vidusskolā, no Rēzeknes novada pašvaldības nav saņemti. Ceru, ka šī nostāja nemainīsies. Kopš 2005. gada, kad sākās emigrācijas vilnis, mums, protams, arī krietni samazinājās skolēnu skaits – par krietnu trešdaļu. Bet labi, ka vairāk nekā 60 procenti mūsu audzēkņu ir no citām pašvaldībām – tad skolēnam izglītības nauda “seko līdzi”. Arī šajā ziņā esam unikāla skola plašā apkārtnē, un tas mūsu pastāvēšanai ir ļoti stiprs arguments.

Aicinot mācīties Makašānos, solāt, ka galvenās ir rūpes par katra bērna personību.

Arvien vairāk pie mums ceļu atrod vecāki, kuri izjutuši, ka pilsētas skolu pārpildītajās klasēs bērniem pietrūkst uzmanības. Raksturīgs piemērs: kādreizējie audzēkņi, kas tagad dzīvo pilsētā, atveda šurp mācīties savus dēlus. Skolotāja, kas tagad Makašānos brāļiem māca matemātiku, man stāsta – skaidri redzams, ka bērni bija pieraduši – viņus stundās “neaiztiek”, jo pilsētas skolotājam tam nepietiek ne laika, ne jaudas.

Šeit ir ap divpadsmit bērnu klasē, un skolotāja stundas laikā var katru “izcelt” vienu, otru un vēl trešo reizi. Un puikas gandrīz vai pārsteigti – ko viņai no mums vajag!? Pie mums ļoti labprāt skolojas arī tāpēc, ka te neviens nešķiro, no kādas ģimenes nāc, cik pārtikuši ir tavi vecāki. Bērni var sapikoties, sadot viens otram pa ausi, bet cibiņu un buņģu būšanas te nekad nav bijušas.

Ko sniedz un audzēkņos maina papildu apgūtās amatniecības prasmes?

Amatniecībā pamatskolas programmas sākām īstenot kopš 2012. gada, un skolotāji saka: nevar salīdzināt to bērnu līmeni, kuri amatus apgūst no pirmās klases, un to, kuri pie mums atnāk uz vidusskolu. Viņi sāk domāt un rīkoties pavisam citādi – daudz vairāk saudzē lietas, jo paši tās izgatavo, viņiem labāk sokas arī citos mācību priekšmetos, jo amatniecība māca pacietību, māca mērīt, saskatīt kopsakarības.

Vai, jūsuprāt, skolai izdodas nostiprināt jauniešos arī nacionālo kodolu, novada un valsts patriotismu?

Daudzi pēc skolas beigšanas atgriežas savos novados, veido darbnīcas, kur izgatavo pirtslietas, mēbeles, durvis u. tml. Vai izstudē un kļūst par mājturības un citu priekšmetu skolotājiem un skolo sava novada bērnus. Tas taču ir patriotisms darbībā. Būtiski, ka pie mums mācās diezgan daudz bērnu no cittautiešu ģimenēm un viņi ir ļoti dabiski integrējušies, visi, protams, runā latviešu, daudzi arī latgaliešu valodā.

Starp citu, arī dažs labs latvietis no tālākiem novadiem sāk glīti velt valodiņu latgaliski. Kopš skolas dibināšanas darbojas “Daugavas vanadzēnu” organizācija, un ir līdz asarām aizkustinoši, ka, piemēram, krievu bērni, stājas “Vanadzēnos”, pēc tam jaunsargos un zemessargos.

Šobrīd daudz diskutē par kompetenču izglītību, kas vispārizglītojošajās skolās jāievieš līdz 2030. gadam. Vai pie jums tāda jau faktiski nepastāv?

Tur jau tā lieta. To apzināmies ne tikai paši, bet arī daudzi pedagogi, kas brauc pie mums pieredzes apmaiņā. Kas to sekmē? Pirmkārt, amatu priekšmeti visās vecumu grupās. Otrkārt, dabiskā vide, kurā tikpat dabiski var apgūt arī citus mācību priekšmetus. Ko tikai, piemēram, nav darījusi mūsu bioloģijas un ķīmijas skolotāja Oksana Skritnika!

Vienreiz pa skolotāju istabas logu skatāmies – Oksana ar bērniem velk pa zāli baltu palagu. Kas notiek? Izrādās, meklē ērces, lai redzētu, kādas tās izskatās, un saprastu, kādu ļaunumu var nodarīt cilvēkam. Tāpat ezera un akas ūdeņi ir vesti uz laboratorijām un pētīti. Trijos vidusskolas gados audzēkņi izstrādā zinātniski pētnieciskos darbus, piedalās eksakto priekšmetu konferencēs u. tml.

Arī turpmāk gribētos attīstīt šo veiksmīgo salikumu “skola mežā” – jo to taču pati daba pie sliekšņa saka priekšā! –, kas vienlaikus aprīkota ar vismodernākajām tehnoloģijām. Kā es pašvaldībā saku – ja vien būtu pienācīgi līdzekļi, te varētu izveidot tādu skolu-pilsētiņu, kādas visā Eiropā nav!

Kā administratīvi teritoriālās reformas izjūtat no Makašānu skatpunkta?

A. Rancāns: Šī reforma nevar atrisināt vietējo oligarhu problēmu. Varbūt pie jums Rīgā, Pierīgā ir demokrātija, bet šeit tās nav. Deputāti ir tikai statisti, skaita pēc, visu tāpat izlemj vadītāji.

Anton, jūs nākat no senas amatnieku dzimtas. Un Makašānos esat radījuši īstu amatniecības oāzi. Bet kā ir ārpus tās – vai senās prasmes Latgalē un Latvijā strauji neizzūd?

Diemžēl tā ir. Mani bijušie skolēni, kas strādā galdniecībā un kokapstrādē, saskaras ar to, ka šī joma aizvien sašaurinās. Var, piemēram, pasūtīt virtuves iekārtu pie meistara, taču tas iet ilgi un ir dārgi.

Aizbrauc uz IKEA, nopērk, samontē, un vienas dienas laikā gatavs. Uz to lietas virzās, un amatniecība, protams, arī iet zudumā. Notiek tas pats, kas padomju laikā, kad amatniecība tika iznīcināta. Toreiz to izglābām mēs, mākslinieki, koktēlnieki, keramiķi. Nu ir atkal klāt amatniecībai iznīcinoši laiki.

Bet kāda šodien ir mākslinieka atbildība un uzdevums, domājot par tradicionālo vērtību saglabāšanu?

G. Rancāne: Mākslai, tradīcijām jebkurā normālā valstī jābūt savai vietai un pēctecīgai attīstībai. Mūsu nacionālā māksla, kultūra ir sākusi veidoties salīdzinoši nesen, un pa vidu vēl padomju laiks. Tagad daudz ko atkal apdraud nepārdomātas reformas. Katrs izēd savu siles stūri un tikai pēc tam domā, ka kaut ko vajag arī attīstīt un saglabāt.

Kā šajā kontekstā vērtējat Izglītības ministrijas ieceri mākslu augstskolas no universitātes tipa izglītības iestādēm pārveidot par profesionālajām augstskolām?

Tas atkal ir jauns līmenis ministrijas ideju buķetē. Tā taču būtu apzināta topošo mūziķu, mākslinieku un citu mākslu pārstāvju redzes lauka sašaurināšana! Vai tas sekmēs izcilus mākslinieku sasniegumus valsts un pasaules mērogā? Vai spēsim konkurēt?

A. Rancāns: Šī iecere nekas jauns nav. Kad biju beidzis Mākslas akadēmiju un strādāju Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, padomju izglītības politiķi bija gatavi pakļaut Mākslas akadēmiju Izglītības ministrijai. Toreizējam rektoram Indulim Zariņam, pateicoties saviem kontaktiem Maskavā, to izdevās apturēt.

G. Rancāne: Tāpat kā mums ar plašu pedagogu un mākslas nozaru pārstāvju iesaisti par mata tiesu pagājušogad jūnijā tomēr izdevās novērst, ka pamatskolas ar mākslas un mūzikas novirzienu vispār tiek svītrotas no skolu “kartes”.

Ministrijas ierēdņiem tās nešķita svarīgi saglabāt. Kāds atvieglojums, ka atbilstošas izmaiņas Izglītības likumā tomēr panācām! Un, manuprāt, runa te atkal ir nevis par izpratni – kurš gan teiks, ka negrib vispusīgi attīstītus bērnus? –, bet par to sili, naudas sadali un pārdali.

Anton, jūs esat slavens ar savām ironiskajām kokā grieztajām Latvijas politiķu skulptūrām. Ja jūs kāds politiķis nokaitinot, tad jūs viņu – žvikt, un koka tēlā iekšā! Vai kāds pēdējā laikā ir nokaitinājis?

A. Rancāns: Tādi ļaudis varas aprindās tikai vairojas. Nu, vajadzētu jau Šuplinsku attēlot.

G. Rancāne: Tu taču teici, ka arī Bordānu?

A. Rancāns: Jā, bija tāda runa. Par liekulību.

G. Rancāne: Viņš jau arī šeit bijis, pie šā galda kafiju dzēris. Kad izdevīgi, tad sveicinājis, kad ne, izlicies, ka nepazīst…

Vai kāds politiķis pats nav vērsies pie jums ar vēlmi sevi redzēt šādā tēlā? Vai arī pasūtījis savu politisko konkurentu atveidus?

A. Rancāns: Kādreiz bija Ministru prezidents Andris Bērziņš un dikti aktīva deputāte Kristiāna Lībane, tagad vairāk zināma kā Andra Šķēles sieva. Tad nu es attēloju Bērziņu un Lībani viņam kā zirga mugurā. Un kāds politiķis šo koka skulptūru nopirka.

Viens no pirmajiem, ko iemiesojāt koka tēlā, ir bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Neilgi pēc tam no viņa rokām saņēmāt Triju Zvaigžņu ordeni…

Jā, tas viens otram netraucē. Kādreiz jau gadās, ka, sevi tēlā ieraudzījis, dažs paliek ar skābu ģīmi. Kādreizējā Saeimas deputāte Anta Rugāte gribēja savu tēlu iegūt, bet, kad teicu, ka tas maksās 500 eiro, vairs negribēja.

Vai nav atkal pienācis laiks sarīkot jūsu sociāli asās un trāpīgās tēlniecības izstādi Rīgā? Kādreiz tās guva plašu ievērību!

G. Rancāne: Patiesībā ļoti labs atgādinājums. Būs par to jāparūpējas.

A. Rancāns: Tas būtu labs “zirga spēriens”, jo varas aprindas tomēr izjūt pārlieku mazu sabiedrības kontroli un prasīgumu, to, ka mēs viņus redzam un vērtējam!

Anton, jūsu mūža darbs bijis pētīt, atjaunot un no jauna uzstādīt tradicionālos Latgales krucifiksus.

Jā, visam, pie kā esmu ķēries, pamatā bijusi mana iekšējā vajadzība kaut ko noskaidrot. Kad sāku mācīties Mākslas akadēmijā, mākslas zinātniece Gundega Ivanova, arī latgaliete, lasīja mums lekcijas tautas mākslā.

Viņa aizveda uz Latvijas vēstures muzeju, bet tur jau padomju laikā tādas krucifiksu ekspozīcijas nebija, taču varējām ielūkoties, kas glabājas fondos. Un tur ieraudzīju Latgales krucifiksu! Sāku ieinteresēties, kad un kas tos taisījis.

Reiz aizbraucu uz dzimto pusi pie mātesmāsas. Viņa saka – mājiņai dūmvads brūk nost, es apņemos – labi, uzmūrēšu. Kāpjot pie dūmvada, bēniņos starp visādām drazām ieraudzīju senu 18. gs. krucifiksu. Nogādāju un nodevu vēstures muzejā. Un tā es sāku tos pētīt, arī atšķirības – kāpēc viens tāds, otrs citāds. Arī to plastiku, formu, kā tie veidoti.

Bet griezt kokā krucifiksus mācīju jau padomju laikā Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. Tad tos nekur nedrīkstēja izvietot. Audzēkņi taisīja diplomdarbu, un tad nu bija atkal viena pretpadomju lieta, ka diplomdarba krucifiksu uzstādījām Rēzeknes lielajos kapos. Komjaunieša radītu!

Simtiem krucifiksu atjaunotās neatkarības laikā atkal izveidoti un uzstādīti, daudzi, kas atgriežas savas dzimtas mājās, veidoja zemnieku saimniecības, tos pasūtīja. Bet pēdējos gados gandrīz vairs nemaz. Saimniecības likvidētas, ļaudis emigrējuši. Labi, ja kāds zemnieks reizi gadā lūdz izgatavot.

Vai tas liecinātu, ka ļaudīs ticība kļūst vājāka?

Vēlme pēc krucifiksa, manuprāt, vairāk ir tradīcija. Senčiem bija, lūk, arī man tagad vajag. Bet tā baznīcas saikne kļūst stipri vājāka. Piemēram, manā dzimtajā Nautrēnu pusē. Atceros, kad vēl biju skolnieks un pats gāju baznīcā, tad pēc dievkalpojuma doties no Nautrēniem atpakaļ uz laukiem gandrīz vai nebija iespējams, jo ceļi bija pārpildīti ar baznīcēniem.

Tagad, kad ar Gundegu sestdienā vai svētdienā braucam uz Nautrēniem sakopt kapus un aizejam uz baznīcu – tukšs. Labi, ja kāda sieviņa manos gados uz dievkalpojumu atnākusi. Bet tie ļaudis, kas jaunāki par sešdesmit, lielākoties vairs nav baznīcā gājēji.

Taču, atgriežoties pie krucifiksiem: patiešām esmu priecīgs, ka viens no manējiem nu iemūžināts filmā “Piļsāta pi upis”. Kairišs te bija atbraucis, tas krucifikss dikti iepatikās, teicu – ņem!

Filmu noskatījāties?

G. Rancāne: Jā, ļoti patika. Gan kopbilde, gan Ievas Jurjānes mākslinieces darbs.

A. Rancāns: Lieliski uztverta laikmeta būtība.

Anton, jūs daudz esat pētījis Latgales nacionālo partizānu vēsturi. 2012. gadā nāca klajā jūsu grāmata “Šaipus. Viņpus”, kuru esat veltījis dzīvesbiedres Lūcijas Rancānes piemiņai un kura vēsta par Ziemeļlatgales partizāniem. Vai turpināt “rakt” šajā virzienā?

Mans tēvs savulaik dezertēja no sarkanās armijas un laikā no 1944. gada septembra līdz 1945. gada jūnijam, kad viņu nogalināja, slēpās. Šajos mēnešos viens komunists, kurš Nautrēnos organizēja arī izsūtīšanas, kopā ar “istrebiķeļiem” jeb iznīcinātājiem bieži braukāja pie mums uz mājām un tēvu meklēja. 1949. gadā nacionālais partizāns Viktors Mareckis to komunistu nošāva.

Tad nu gribējās vairāk ko izpētīt par šo zēnu. Par viņu jau esmu rakstījis grāmatā “Šaipus. Viņpus”. Pateicoties domubiedru atbalstam, Valsts arhīvā izpētīju arhīva materiālus par Marecki un tagad analizēju gan viņa, gan Marecka partizānu vienības darbību, balstoties arī uz šīs vienības sakarnieces atmiņām, kas iekļautas nacionālās mutvārdu vēstures ierakstu krājumā.

Vienība noturējās līdz 1951. gadam, un mana grāmata būs pētījums par apstākļiem un nodevību, kas noveda līdz sagrāvei. Ceru, ka pavasarī nāks gatava. Nosaukums jau zināms – “Sātana cilpa”.

Gundega, kā nemitīgajā skolas skrējienā atrodat laiku savai lielajai kaislībai – gleznošanai?

G. Rancāne: Jāsaka, diezgan haotiski. Par gleznām un gleznošanu es domāju visu laiku. Gleznas man “rādās” visur. Es ilgi apsveru, bet diezgan ātri gleznoju. Dažkārt vienkārši saplānoju – iešu gleznot, un viss! Lai kādi darbi būtu.

Šodien, izstaigājot Makašānu plašo saimniecību, radās sajūta, ka Lūcijas Rancānes piemiņa tiek ļoti godāta.

Jā, ceru, ka tā ir. Mēs viņu atceramies tā ļoti dabiski, neuzbāzīgi, pašsaprotami. Domāju, mamma būtu gribējusi, lai mēs esam priecīgi. Man šķiet, ka mums tas izdodas. Es tiešām protu atrast prieku daudzās lietās. Kaislīgi audzēju tomātus. Eksperimentēju virtuvē. Esmu pateicīga, ka varu palīdzēt dzīvniekiem – Makašānos šobrīd mīt vismaz septiņi no bēdīga likteņa paglābti kaķīši.

Ar draugu Oskaru šad tad dodamies pašaut mērķī – gan šautuvē, gan brīvā dabā. Man vispār vajag ļoti intensīvu dzīvi – tikko kļūst par šauru vai vienveidīgu, tā meklēju sev piedzīvojumus. Mainu dekorācijas. Bet spēku un pamatu zem kājām man dod Makašānu zeme, lauki, plašums. Arī nākotnē sevi redzu šeit, Makašānos. Pat ja tas nebūtu saistīts ar skolu.

A. Rancāns: Mana vieta ir bijusi un būs šeit. Pilsētā cilvēks ir iesprostots, kā būrī. Bet te tev pieder visa pasaule.

Kāpēc Latvijai vajadzīgi Makašāni

Gundega Rancāne

Gleznotāja

Makašānu Amatu vidusskolas direktore (2011)

Absolvējusi LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Izglītības zinātņu maģistra studiju programmu (2007), Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa glezniecības meistardarbnīcu (2000), Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1998), Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu (1991)

Darbi atrodas valsts un sabiedriskās iestādēs Latvijā, Daugavpils muzejā, Rēzeknes muzejā, privātkolekcijās – ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā u. c.

Antons Rancāns

Koktēlnieks

Makašānu Amatu vidusskolas kokapstrādes un koktēlniecības pasniedzējs

Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas interjera un iekārtas nod. (1972)

Strādājis Rēzeknes lietišķās mākslas skolā, koktēlniecības nodaļas vadītājs

Par sakrālās koktēlniecības attīstību apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Grāmatu autors

Par Latgales vēsturi – “Pievienoti Latvijai”, “Krievināšana”, “Šaipus. Viņpus”

Par sakrālo tēlniecību – “Kokā cirstās ciešanas”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Metas ar nazi pie kakla: Šampēterī iedzīvotājus veikalā pārbiedē neadekvāts vīrietis
7 stundas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
1 stunda
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
40 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
9 stundas