“Pa plato ietvi nāk bariņš izteiksmīgu cittautiešu…” Iedzīvotāja atklāj pieredzi, kas likusi pārvērtēt drošības sajūtu Rīgā 44
Latvijā arvien biežāk aktualizējas diskusijas par drošību un savstarpējo cieņu pilsētvidē. Par šo jautājumu sociālajos tīklos, diskusijās, sarunās izskan dažādi viedokļi, un nereti cilvēki dalās arī ar savu personīgo pieredzi, kas raisa plašākas diskusijas par sabiedrības mijiedarbību.
Kāda mūsu portāla lasītāja sazinājās ar redakciju, reaģējot uz iepriekš publicētu pieredzes stāstu saistībā ar piedzīvotām nepatīkamām situācijām galvaspilsētas ielās. Arī viņa vēlējās dalīties savā pieredzē, norādot, ka pēdējos gados vairākas reizes jutusies nedroši dažādās situācijās galvaspilsētā.
Lasītāja stāsta, ka piedzīvotie gadījumi – gan satiksmē, gan ikdienas pastaigās – viņai radījuši diskomfortu un emocionāli ietekmējuši. Vienā no situācijām viņa jutusi apdraudējumu, pārvietojoties kopā ar bērnu, un norāda, ka šis notikums atstājis iespaidu arī uz bērnu, kurš to vēlāk vairākkārt pieminējis kā satraucošu.
Vienlaikus lasītāja uzsver, ka šādi jautājumi par savstarpējo cieņu un drošību sabiedrībā ir būtiski un tiem jāpievērš lielāka uzmanība.
“Vasara 2025., Rīga, Lāčplēša un Valdemāra ielas stūris. Eju ar meitu pāri Valdemāra ielai no Skolas ielas puses. Pa plato ietvi (uz kuras mums jānokļūst) nāk bariņš izteiksmīgu cittautiešu. Viņi aizņem visu ietvi un, šķiet, pat speciāli pietuvojas maksimāli tuvu brauktuvei, lai mums nebūtu kur palikt. Iedegas sarkanā gaisma, sāk braukt mašīnas. Mēs paliekam uz brauktuves starp mašīnām un viņiem.
Bija ļoti nepatīkami un arī bīstami. Grūti neteikt visu, ko domāju par šiem “svešajiem” cilvēkiem, atbildot uz meitas jautājumiem… Viņa vairākas reizes ir pieminējusi šo atgadījumu kā biedējošu. Esam daudz ceļojušas, bet Rīgā viņi ir uzkrītoši nekaunīgi.”
Lasītāja atklāj vēl kādu epizodi: “Pagājušā gada Lieldienās nolēmām iziet mazu lociņu pa Uzvaras parku. Parka celiņi bija pārpilni ar trešo valstu pilsoņiem. Viņi saposušies staigāja pa parka celiņiem lielās grupās.
Jau otro reizi sastapos ar “neredzemā cilvēka” sajūtu – viņi nedeva ceļu – nācās mest līkumus pa zālāju.
Piedzīvojām vairākas tādas epizodes. Nolēmām nesabojāt labos dienas iespaidus un braucām mājās.
Ar šo faktoru tagad rēķinos – pastaigāt pa Rīgu nedodamies. Tikai kad nepieciešams pie zobārsta vai uz teātri, izstādi. Dzīvojam Pierīgā, bet ar pilsētas centru mana ikdiena saistīta kopš 80.gadu beigām. Varu salīdzināt.”
Sabiedrības saliedētība veidojas tad, kad cilvēki spēj cienīt viens otra atšķirības, vienlaikus saglabājot savstarpēju cieņu un noteiktas robežas. Dažādu kultūru pārstāvju mijiedarbība prasa gan atvērtību, gan izpratni, un tā ir kopīga atbildība visiem sabiedrības locekļiem.
