Izrādes labākās un vērtīgākās daļas sižetiskais risinājums stāsta par trīs skolasbiedru attiecībām un dod iespēju aktieriem radīt spilgtus tēlus.
Izrādes labākās un vērtīgākās daļas sižetiskais risinājums stāsta par trīs skolasbiedru attiecībām un dod iespēju aktieriem radīt spilgtus tēlus.
Publicitātes (Matīsa Markovska) foto

Kāpēc viņi ir tādi…? Normunds Akots recenzē Valmieras Drāmas teātra izrāde “Mēs, roks, sekss un PSRS” 0

Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji” 

Reklāma
Reklāma
Pirmā partija ir klāt! Tūkstošiem lēto, Ķīnā ražoto, elektroauto ar milzu kuģi pietauvoti Eiropā 23
Putins ir sācis gatavoties militārai agresijai pret NATO. Analītiķi norāda uz pazīmēm, kas par to liecina 226
TV24
Uzņēmējs atklāj, kāpēc jau labu laiku nepērk Ķīnā ražotas preces. Kādu ļaunumu var nodarīt parasts putekļu sūcējs? 36
Lasīt citas ziņas

Valmieras Drāmas teātra izrāde “Mēs, roks, sekss un PSRS” liecina, ka, iedziļinoties padomju laika cilvēku dzīvē, māksla spēj uztaustīt ne vienu vien pavedienu, kas paver ceļu uz sapratni.

Jau divas neatkarīgā Latvijā dzimušas paaudzes cenšas izzināt, “kāpēc paaudzes pirms mums ir tādas, kādas tās ir”. Vēlme vairāk nekā apsveicama, jo katras tautas dzīvības sulas nāk no tās saknēm un dod mums spēku pastāvēt, tādēļ svarīgi ir zināt, ar ko un kā tās tika laistītas. Mākslā ir daudz un dažādi veidi, kā to noskaidrot, bet, tā kā teātris ir darbības māk­sla, tad uz skatuves vislabāk ir pievērsties cilvēku rīcībai noteiktos vēsturiskajos ap­stākļos.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jānis Znotiņš, vēršoties pie savu vecāku un vecvecāku paaudzēm, tieši to arī mēģina darīt un duetā ar dramaturģi Anci Muižnieci Valmieras teātrī šopavasar ir iestudējis stilistiski labi ieturētu satīru par dzīvi komunismā ar tematiski akcentētu nosaukumu: “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Izmantojot autoru tematiskos akcentus, palūkosim, kāpēc tad īsti tās paaudzes tādas ir.

Sprādzienu raisošais izrādes komponents, protams, ir roks, precīzāk, slavenais “Pērkona” koncerts Ogres estrādē 1985. gada augustā ar tam sekojošo vilciena izdemolēšanu. Grupa tolaik bija savas slavas zenītā un klausīties Jura Kulakova mūziku klātienē nozīmēja neformāli piederēt “provokatīvā protesta” aprindām. Rokmūzikas spēja sapresēt pūli vienotā masā Ogres estrādē sasniedza savu kritisko punktu un eksplodēja vilcienā. Tā nebija apzināta akcija, bet gan brīvības alku detonēta jauniešu enerģijas izlaušanās, kas izvērtās nelielā grautiņā un raisīja galvassāpes režīma paklausīgajiem suņiem. Viņi izlēma, ka ar riešanu šoreiz nepietiks, būs jākož, un notiesāja septiņus jauniešus.

Ar šo notikumu fonā iesākas izrādes labākās un vērtīgākās daļas sižetiskais risinājums, kas stāsta par trīs skolasbiedru attiecībām un dod iespēju trīs aktieriem radīt tēlus, kuri atspoguļo varbūt nedaudz vienkāršotu, bet padomju laikam atbilstīgu jauniešu rīcību visai neapskaužamās izvēles situācijās. Izrādē ar transparentiem veiksmīgi kariķētā ideoloģija astoņdesmitajos gados iedarbojās uz samērā niecīgu latviešu slāni, lielākoties to izmantoja karjeras bīdīšanai un dažādu priekšrocību nodrošināšanai, bet savu zīmogu tā nenoliedzami uzlika katrai dzīvei. Salīdzinot ar Staļina laiku, režīma groži jau bija krietni vaļīgāki, taču brīvība joprojām tika stingri kontrolēta un izvēles iespējas dzīvē palika ierobežotas šauros rāmjos, kurus uzraudzīja represīvie orgāni. Pēc abām deportācijām, apzinoties, uz ko spējīga padomju vara, cilvēki pielāgojās (dzīve katram dota tikai viena un tā ir jādzīvo) un savas domas un patieso attieksmi iemācījās paslēpt aiz plīvura, kas neļāva tās skaidri nolasīt, vai klusēja. Eksistence sadalījās vairākos realitātes slāņos un dzima tā sauktais padomju cilvēks ar ideoloģiski sadrumstalotu apziņu. Tas nebūt nenozīmēja, ka notika pilnīga samierināšanās ar totalitāro varu, iekšējais protests tautā joprojām gruzdēja, un katra jaunā paaudze ar savu tiešumu to pie izdevības saasināja.

Reklāma
Reklāma

Visi trīs varoņi izrādē sevi dēvē par disidentiem, tolaik tas bija topā, jo visi kaut ko zināja par Rietumu demokrātiskajām vērtībām un roku tvēra kā autentiskas brīvības izpausmes. “Pērkona” mūzika izrādē ir ļoti enerģētiska, tā uzlādē un izrauj no sēdošās publikas trīs jaunus cilvēkus, uz brīdi ievelk aizrautīgā dejā un tad palaiž slēgtā sarkanā režģa labirintā meklēt iespējas, kur šo enerģiju izlietot. Pirmās izlādi neiztur stikla rūtis. Pamelas Butānes scenogrāfija ar stiklotās rūtīs sadalītiem un transformējamiem širmjiem veido uz skatuves bezgala daudzslāņainu asociatīvo telpu, kas režisora mizanscēniskajām skicēm piešķir papildu dimensijas un palīdz aktieriem saglabāt spēles emocionāli dinamisko stiegrojumu.

Uģis ir vienkāršs lauku zēns, kas mācās Rīgā un mitinās pie sava brāļa. Nedaudz naivs, bet aizrautīgs, mazliet romantisks ideālists, kas ātri ļaujas savu emociju izpausmēm. Eduards Johansons ar uzteicamu organiku, kas grūti fiksējamus iekšējos stāvokļus pārvērš nepiespiestā uzvedības manierē, visu šo salikumu sakausē pārliecinošā skatuves personāžā, kurš tic, ka arī šajā pasaules daļā var pastāvēt kaut kāds taisnīgums. Viņš izsita vilciena logu, bet sodu saņēma cits. Viņš gribēja atzīties, bet draugi ieteica to nedarīt. Viņš mīlēja meiteni, bet viņa deva priekšroku draugam. Uģis ar savu impulsīvo rīcību vienkārši meklē ceļus, ko jaunam cilvēkam iesākt ar šādu ticību.

Andrejs pēc koncerta ir nonācis daudz sarežģītākā situācijā, kas prasa izdarīt izvēli, kura skar viņa draugu un paša iespējas studēt universitātē. Viņa morālos principus ir veidojusi Sibīriju pārdzīvojusī vecmāmiņa, un tas vēl vairāk apgrūtina risinājuma meklējumus. Protams Andrejs savu izvēli izdara un nākotnē tā viņam droši vien dos iespēju taisīt labu karjeru, bet jautājums par sirdsapziņu paliek atklāts. Sandis Runge savu tēlu ārēji varbūt ir pārlieku pieskaņojis diezgan izplatītam tipāžam, taču Andreja iekšējos pārdzīvojumus aktieris savā spēlē atklāj psiholoģiski ļoti precīzi. Aktieru atveidotās dramaturģiskās situācijas ir pilnīgi reālas, un tādas ne viens vien ir piedzīvojis, bet tās arī iemācīja cilvēkiem labāk izprast padomju varas sistēmu, turklāt, neraugoties uz visiem piespiedu mehānismiem, izvēle tomēr palika katra paša ziņā. Sekas itin bieži bija sāpīgas, tāpēc būt jaunam nebija viegli.

Attiecību trīsstūra trešo punktu lugā aizņem Vizma – meitene, kuras māte ir konjunktūriska drošības ie­stāžu funkcionāre (Ilzes Pukinskas aktieriski nevainojami piegriezts tēls). Iekļaušanās savu vienaudžu lokā, kas šajā vecumā ir īpaši svarīga, prasa zināmu uzskatu kopību un tai atbilstošu uzvedību. Vizma to ir pieņēmusi un izmanto savās “atklātajās sarunās” ar māti un reizēm arī ar draugiem. Klinta Reinholde izrādē tās izspēlē ar nedaudz izkāpinātu agresivitāti, kas ietver ne vien protestu, bet arī tādu kā rakstura stingrību, ļaujot domāt, ka viņas varone dzīvē neiestigs tajā pašā purvā, kur māte.

Seksu izrādes veidotāji ir izvēlējušies aplūkot caur izteikti komisku prizmu, jo “zemē, kur piepildījās sapņi”, tā nebūt netrūka. Jā, publiskajā telpā tas bija tabu, par to daudz nerunāja, bet vienīgā īstā problēma bija nekvalitatīvā padomju kontracepcija.

Izrādes kopīgā tematiski aptverošā sadaļa – PSRS – savā būtībā ir visas radošās komandas centieni atklāt šodienas publikai, ko tad īsti nozīmē totalitāra sistēma. Ievadmetafora – sarkanos toņos izgaismots sarkano strēlnieku piemineklis, kura varoņi pārvēršas totālos izsekotājos un uzraugos, – ir iespaidīga. Kardināli izkropļotās Marksa idejās balstītā proletāriešu diktatūra ātri vien bija pārvērtusies šovinistiskā impērijā, kas turējās uz dzelžaina ideoloģiski represīvā aparāta pūlēm. Astoņdesmitajos gados sarkanais režģis jau sāka stipri vien ļodzīties un cilvēki arvien biežāk uzdrošinājās izsist tam pa rūtij, lai tiktu pie svaiga gaisa malka. Gadiem krātā neapmierinātība, ko pastiprināja fakts, ka bijām okupēti, pacēla tautas pašapziņu līdz baiļu pārvarēšanas robežai, pavēra ceļu aktīvai rīcībai un tagad esam tur, kur esam. Tomēr dažas lietas aizmirst nevajadzētu. PSRS ideoloģijas uzspiestie dzīves modeļi vairākās paaudzēs ir izvagojuši vienkāršā cilvēka apziņu, un to izlīdzināt nav tik viegli. Katram sevī nākas pārsijāt milzīgu daudzumu līdz šim nodzīvotās dzīves faktu, norišu un izvēļu, ko diktējusi pakļaušanās okupācijas varai. Tas ir ārprātīgs cilvēka psihes iekšējo procesu mudžeklis, kuru ne visiem izdodas atritināt, un tas arī nosaka to, “kāpēc viņi tādi, kādi ir”. Ar vispārīgu klišeju atkārtošanu to izprast nevar, bet, iedziļinoties padomju laika cilvēku dzīvē, māksla spēj uztaustīt ne vienu vien pavedienu, kas paver ceļu uz sapratni. Valmieriešu izspēlētā faktu, situāciju un tēlu kolāža varētu būt nopietns solis šajā virzienā.

Pirmā partija ir klāt! Tūkstošiem lēto, Ķīnā ražoto, elektroauto ar milzu kuģi pietauvoti Eiropā
Putins ir sācis gatavoties militārai agresijai pret NATO. Analītiķi norāda uz pazīmēm, kas par to liecina
TV24
Uzņēmējs atklāj, kāpēc jau labu laiku nepērk Ķīnā ražotas preces. Kādu ļaunumu var nodarīt parasts putekļu sūcējs?
Kokteilis
TESTS ar humoru. Izvēlies slotu un noskaidro, kāda ragana esi!
TV24
Politologs: Putins sāk graut pats savu varu – pulkvežu masa paliek par lielu
Lasīt citas ziņas
Ukrainas bruņotie spēki diennaktī iznīcinājuši vismaz 1100 okupantu: Viņi neredzēs pavasara sauli
Veselam
Pirmā instance attaisno “Covid-19 vakcīnu skandālā” apsūdzēto Viņķeli: Paldies ģimenei, draugiem, atbalstītājiem un advokātei
FOTO. “Gājis mums ir visādi…” Jaunais Rīgas teātris atgriežas mājās – Lāčplēša ielā. Kā tur tagad izskatās?
TESTS. Vai atpazīsti šīs 10 agrās pavasara puķes? Uzzini, vai esi pavasara puķu ģēnijs!