“TV 24” ētera personība un žurnālists Kārlis Streips.
“TV 24” ētera personība un žurnālists Kārlis Streips.
Foto: LETA

Kārlis Streips: “Tu esi pārdevies!” – viena dikti pieklājīga dāma man uzrakstīja 0

Pāris dienas pirms 14. jūnija šogad, Feisbukā parādījās reklāma no Āgenskalna tirgus. Tajā bija reklamēts šādi: “14. jūnijā tiekamies iknedēļas Portālā. Šoreiz tas vedīs uz Itāliju. Starp savu Eiropas tūri tirgū ciemosies itāļu-amerikāņu grupa Canta Storie.

Reklāma
Reklāma
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
“Vakar panika sākās, jo grupā ir “mīkstie”” – nometņu vadītāja nenopietns stāsts par ikdienu bērnu vasaras nometnē 8
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 19
Lasīt citas ziņas

“Pulksten 18.00 ieplānojiet itāļu folka sadziedāšanas meistarklasi, savukārt plkst. 20.00 grupas koncertu, kurā iegūtajām zināšanām piedalīties tiks aicināts ikviens.”

Šo reklāmu es pamanīju tāpēc, ka to bija iekopējusi kāda dāma, kura virs tās rakstīja, ka “Āgenskalna tirgum acīmredzot nav ne kalendāra, ne atmiņas.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Acīmredzot doma bija tāda, ka dienā, kura Latvijas svētku un atceres dienu kalendārā ir apzīmēta ar vārdiem “Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena,” nevajadzētu rīkot folkmūzikas meistarklases un koncertu.

Es uz šo tekstu atbildēju šādi:

“Manā uztverē ir pagājuši 83 gadi kopš tā, kura dēļ 14. jūnijs ir sēru diena, un nav racionāli sagaidīt, ka visa dzīve katru gadu tāpēc apstāsies. Dailes teātrī 14. jūnija vakarā būs izrāde ‘Dailes sviests.’ Nav iemesla, kāpēc Āgenskalna tirgū nevar būt koncerts.”

Šī mana replika izraisīja niknumu no dažiem cilvēkiem. Viena dikti pieklājīga dāma man uzrakstīja atbildi:

“Kārli Streip, jūs esat pārdevies!!! [trīs izsaucēja zīmes, lai būtu droši saprotams, ka esmu pārdevies]. Vai tāpēc, lai tiktu melīgas Latvijas TV ekrānos? Varat mierīgi neatbildēt, jūsu māte tāpat sen kaunas par jums tāpat kā visa godīgā trimda, kas patiesībā arī bija deportācija.”

Šī teksta autore savā Feisbuka profilā rakstīja, ka viņa vismaz kādreiz ir bijusi mācībspēks Latvijas Mākslas akadēmijā.

Padomāju pie sevis, mana mamma bija māksliniece, kura Latviju sāka apmeklēt pagājušā gadsimta 80. gadu vidū.

Maz kas varēja gadīties — iespējams mamma satika minēto dāmu un uzzināja, ka viņa par mani kaunējās.

Te gan ir viena maza nelaimīte. Mana mamma, Līga Korsts-Streips, aizgāja mūžībā 1991. gadā un vien 53 gadu vecumā. Nezinu, ar ko visu viņa Latvijā esot bija runājusi, bet zinu bez jebkādām šaubām, ka mamma par mani nekaunējās nemaz.

Ja 2024. gadā dāma ar pilnu krūti apgalvo, ka mamma par mani kaunējās, tad būtu taču jādomā, ka Mākslas akadēmijas mācībspēks par šādu apgalvojumu nāktu ar pamatotu iemeslu.

Dievs pasargi, negribu padomāt, ka akadēmijas ļaudis nāk ar apgalvojumiem, kuri ir no zila gaisa grābti!

Reklāma
Reklāma

Turklāt mākslas zinātniece savā tekstā mani arī informēja, ka par mani kaunoties ne tikai mana māte, bet arī “visa godīgā trimda.”

Nezinu, vai tekstiņu rakstot autore domāja par klasisko trimdu, ar ko saprast tos latviešus, kuri muka no Sarkanarmijas atgriešanās 2. Pasaules kara beigām tuvojoties.

Varbūt viņa domāja par tiem tūkstošiem latviešu, kuri laikā kopš Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, ir pārcēlušies uz citām valstīm, lai meklētu darbu un labāku dzīvi.

Būdams labticīgs (vai varbūt lētticīgs), uzskatu, ja reiz mākslas zinātniece nāca ar repliku par “visu” trimdu, tad acīmredzot viņa būs veikusi aptauju trimdinieku starpā, lai uzzinātu, ko tie domā par kādreizējo trimdinieku Streipu, kurš, kā apgalvoja teksta autore, strādājot “melīgos Latvijas TV ekrānos.”

Nezinu. Varbūt viņa aptaujāja manas māsas Čikāgā. Nedomāju, ka viņas par mani īpaši kaunas. Varbūt viņa aptaujāja latviešus Dublinā vai Londonā un tur uzzināja, ka trimdas pārstāvji par mani kaunas.

Dāmas vārds ir Ingrīda Burāne. Atkārtošos, bet ļoti ceru, ka šo repliku par visiem tiem, kuri par mani it kā kaunas, viņa neizvilka no savas pēcpuses. Tas būtu nesmuki, vēl jo vairāk tāpēc, ka Burānes kundzi es personīgi nepazīstu. Kādas viņai bija tiesības piesaukt manu māmuļu.

Acīmredzot ir viena sabiedrības daļa, kura nudien uzskata, ka konkrēti 14. jūnijā (un, pieņemu, 25. martā, 17. jūnijā, 4. jūlijā un “decembra pirmajā svētdienā) nedrīkst rīkot nekādas izpriecas vai izklaides pasākumus.

Attiecībā uz pasākumu Āgenskalna tirgū, pieņemu, ka amerikāņu un itāļu grupa šovasar ir devusies tūrē pa Eiropu. Ļoti iespējams, konkrēti 14. jūnijs bija tā diena, kur tā varēja ierasties mūspusē un piedāvāt meistarklasi un koncertu.

Turklāt Dailes teātra izrāde nebūt nav īpaši nopietna. Teātra mājaslapā par to rakstīts: “Šis ir pamatoti optimistisks, muzikāls un iedvesmojošs stāsts par sezonu, kurā viss bija labi. [..] Ja gribi piedzīvot strauju savas personības izaugsmi drošā un kontrolētā vidē, tad šī gada sviests ir sviests tieši tev!”

Un tad vēl šāda piebilde: “Joprojām brīdinām, ka koncertā var piedalīties arī Andris Bulis.”

Pieņemsim visi, ka šī izrāde nav nopietnības kalngals. Tāds pats arī nebija pasākums Āgenskalna tirgū.

Es, protams, labi apzinos, kas notika 1941. g. 14. martā. Cita starpā deportēti tika divi manas mātes brālēni Ivars un Juris. Dzintras Gekas monumentālajā šedevrā “Sibīrijas bērni” viens no brāļiem stāstīja, ka brīdī, kad uzradās deportētāji, brāļiem lielākās šausmas bija par lubu literatūru, kādu tie bija paslēpuši zem matrača, jo tēvam tā kaut kas nebūt nebūtu gājis pie sirds.

Abi brāļi izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Ivars sev atrada sieviņu Gaļinu, kura bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu saticis. Lai arī krieviete, viņa tekoši apguva latviešu valodu, jo pat okupācijas laikā viņa saprata, ka viņa ir Latvijā.

Ivars, Juris un Gaļina visi ir aizgājuši mūžībā un atceros viņus ar mīlestību un pateicību. Ivara un Gaļinas dēls ir Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvis.

Pētot tēmu sava raidījuma vajadzībām arī atklāju kaut ko tādu, ko par 14. jūniju nebiju zinājis.

Proti, pagājušā gadsimta 30. gadus pēc valsts apvērsuma Ulmaņa režīms nolēma, ka ir vajadzīga biogrāfiska vārdnīca, “Es viņu pazīstu.” Tajā bija iekļaujamas īsas biogrāfijas par Latvijas svarīgākajiem cilvēkiem.

Protams, vārdu “svarīgākie” attiecinot uz Kārļa Ulmaņa autoritāru režīmu. Par ilggadīgo Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu ceļvedī nebija ne vārda, jo viņš — sociāldemokrāts.

Brīdī, kad sākās okupācija, ceļvedis jau bija iznācis, un okupantiem tas bija ļoti lietderīgs, lai atrastu tos, kuri bija represējami un deportējami.

Grāmatas redaktors bija žurnālists vārdā Žanis Unāms, kurš laikā pēc kara nonāca Vācijā un tur arī aizgāja mūžībā vien 1989. gadā un 87 gadu vecumā. Viņš par sevis rediģēto ceļvedi rakstīja, ka cilvēki, par kuriem tur tika rakstīts, bija “visi tie, kuriem ir nopelni mūsu tautas nacionālās kultūras izveidošanā, valsts dibināšanā un izcīnīšanā, tautas vienības nostiprināšanā un visu šo darbu atbalstīšanā un veicināšanā.”

Ceļvedis izdos 6500 eksemplāros, kuri momentā izķerti. Kā minēju, čekai tas bija izcils informācijas avots.

Saprotu, ka 1941. (un arī 1949.) gada deportācijas bija baiss noziegums pret cilvēci. Taču kopš tām pirmajām ir pagājuši 83, bet kopš tām pēdējām — 79 gadi.

Pieļauju, bija cilvēki, kur 14. jūnijā devās uz baznīcu. Citi varbūt aizdedzināja piemiņas svecītes, vai arī klusi mājās atcerējās tos, kuri nonāca Sibīrijā.

Bet no tā neizriet, ka piektdienas vakarā nevarēja būt cita veida pasākumi. Tajā skaitā jautra izrāde Dailes teātrī un jautrs pasākums Āgenskalna tirgū.

Ja no tā sanāk, ka esmu “pārdevies,” tad lai tā būtu, bet Ingrīdai Burānei vien gribētos palūgt apgūt pamatīgi labāku pieklājību.

15. jūnijā savukārt šogad bija Baltijas Praida pasākums. Biju tur kopā ar žurnālistu no Helsinkiem, kurš raksta grāmatu par Krievijas rietumu robežu un par ģeopolitiskiem jautājumiem, kādi ar to saistīti.

Viņš mani gribēja intervēt, un tā tas arī notika. Parādē piedalījās tūkstošiem cilvēku ar transparentiem. Daži bija tērpušies mazliet piedauzīgos tērpos, bet tādu bija mazāk.

Šogad Praids bija sevišķi priecīgs pasākums tāpēc, ka pērn mūsu Saeima beidzot savācās un pieņēma partnerattiecību likumu, kuram paredzēts stāties spēkā 1. jūlijā.

Nezinu, cik daudz Praida pasākumu būs vajadzīgi, pirms mūsu politiskā šķira sapratīs, ka nav ne vainas arī pieņemt likumu par viendzimuma laulībām.

Igaunija tā jau ir izdarījusi. Varu garantēt, tur nevienam neviens pat gabals tāpēc nav nokritis.

SAISTĪTIE RAKSTI