Kārlis Streips: Vai šogad Pekinā izdosies medaļu skaitu palielināt? Cerēsim 40
“Latvijas olimpiskā komanda man atgādināja ārstu brigādi. Pat asprātīgi.”
Tāda bija rakstnieces Gundegas Repšes replika Feisbukā par uniformām, kādas Latvijas sportistiem bija mugurā 24. Ziemas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Pekinā un 4. februārī.
Kāds komentētājs zem Gundegas teksta rakstīja: “Formāli, stereotipiski, bezpersoniski.” Un vēl cits: “Man arī. Pietrūka vien rokās somiņa ar špricēm un vakcīnām.”
Citiem atkal sportistu paskats patika: “Man šoreiz likās labi – tīras līnijas, nekā lieka.” Un “Skaisti un eleganti izskatās mūsu Latvijas sportisti.”
Portāls SLATE.COM, savukārt, publicēja recenziju par sportistu modi, un mūsu valsts sportisti saņēma uzslavu:
“Latvijas sportistu divu krāsu cepurītes radīja maigu hologrāfijas efektu, un delegācijas vienkāršās baltās jakas rotāja kapuces ar sudraba oderi.” Portāls piebilda, ka līdzīgas kapuces bija Lietuvas un Serbijas sportistiem un sprieda, ka tas “laikam saistāms ar siltumu.”
Atklāšanas ceremonijas kontekstā portālā LSM radās kuriozs tajā, ko stāstīja komentētāji Māris Rīmenis un Anatolijs Kreipāns.
Viens no viņiem klausītājus informēja, ka “režisors šīm spēlēm ir tas pats, kas bija pirms 14 gadiem.” Un tad pēc īsas pauzes: “Ļoti slavens ķīnietis.”
Ļoti slavens, bet vārdā nenosaukts. Pirms 14 gadiem 2008. gadā nudien bija Olimpiskas spēles Pekinā, vien vasaras spēles. Pekina ir kļuvusi par pirmo pilsētu pasaulē, kur notikušas gan ziemas, gan vasaras spēles.
Režisors toreiz un arī šogad ir Zhang Yimou.
Pieļauju, mūsu komentētāji vienkārši nezināja, ka tik eksotisku uzvārdu izrunāt un tāpēc nolēma režisoru vienkārši aprakstīt ar vārdiem “ļoti slavens ķīnietis.”
Tāpat kā vasaras Olimpiskās spēles Tokijā pērn, tā arī šīs spēles Pekinā notiek zem Covid-19 pandēmijas zīmes. Ierodoties Ķīnas galvaspilsētā, septiņi no mūsu hokejistiem saņēma pozitīvu Covid testu, lai gan piecos gadījumos nākamais bija negatīvs un viņi varēja doties uz ledu.
Konkrēti saistībā ar hokeju šogad ir arī cits moments. Amerikas Nacionālā hokeja līga jau decembrī paziņoja, ka NHL sportistiem spēlēs piedalīties nebūs atļauts, jo vīrusa pandēmija jau tā ir krietni papluinījusi NHL komandu ierindas un sezonu.
Šī būs lielāka problēma pasaules hokeja smagsvariem, un varētu gadīties, ka NHL spēlētāju prombūtne ļaus Latvijas valstsvienībai tikt pie labākiem rezultātiem, nekā citreiz.
Latvijas hokejisti piedalījās 1936. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs, zaudēja visās spēlēs pēc kārtas un palika dalītā 13. vietā ar Beļģijas un Šveices komandām.
Okupācijas laikā 1980. gada Olimpiskajās spēlēs Leikplasidā Helmuts Balderis bija viens no PSRS ledus hokeja spēlētājiem un saņēma sudraba medaļu. 1988. gadā no Kalgari spēlēm zelta medaļu pārveda vārtsargs Vitālijs Samoilovs.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1994. un 1998. gadā attiecīgi Lillehamerā un Nagano Latvijas hokeja vienība spēlēm nekvalificējās. Tāpat 2018. gadā, kad spēles bija Korejā.
Ārpus tā labākais rezultāts bija 2014. gadā Sočos, kur mūsu valsts vienība palika 8. vietā.
Kopumā Pekinas spēlēs piedalās 58 sportisti, tajā skaitā 11 sievietes. 25 no sportistiem ir hokeja komandā.
Karogus atklāšanas ceremonijā nesa hokejists Lauris Dārziņš, kurš savos 37 gados ir gados vecākais spēlētājs valstsvienībā, kā arī kamaniņu braucēja Elīza Tīruma.
Divu karognesēju tradīcija –viens vīrietis, viena sieviete –aizsākās pērn Tokijā. Pirms tam karogu vienmēr nesa tikai viens cilvēks. Tā lēma Starptautiskā Olimpiskā komiteja tāpēc, ka Tokijas spēlēs uzstādīts rekords attiecībā uz sieviešu skaitu sportistu vidū. 48,8%, tāpēc divi karognesēji.
Komentāra rakstīšanas dienā bija kamaniņu sacensības vīriešiem vieniniekos, un tur Kristaps Aparjods palika 5. vietā.
Pieļauju, lasītāji paši seko citiem sporta veidiem, kādi tiem ir interesanti. Vairāk tāpēc par to nerakstīšu.
Vien pieminēšu, ka bukmeikeri nesen prognozēja, ka skeletonists Martins Dukurs šogad varētu beidzot tikt pie Olimpisko spēļu zelta medaļas.
Savukārt brāļi Šici kamaniņu sportā varētu pretendēt uz sudraba medaļām.
Martins ir astoņas reizes bijis pasaules, bet 12 reizes – Eiropas čempionāts savā sportā. 2010. gada Olimpiskajās spēlēs Vankūverā un 2014. gadā Sočos sudraba medaļa. 2018. gadā Dienvidkorejā – 4. vieta.
Juris un Andris Šici ir piedalījušies trīs Olimpiskajās spēlēs un izcīnījuši vienu sudraba un divas bronzas medaļas. Pasaules čempionātos viena sudraba un četras bronzas, bet Eiropas čempionātā – divas zelta, viena sudraba un viena bronzas medaļa.
Pēc 2010. Olimpiskajām spēlēm Vankūverā brāļi bija pie manis uz interviju Latvijas Radio. Viņi līdz bija paņēmuši savas sudraba medaļas. Teicu, tā bija pirmā reize, kad rokā biju turējis Olimpisko medaļu. Brāļi pasmaidīja un atbildēja, “mums tāpat.”
Diemžēl, saistībā ar šīgada Olimpiskajām spēlēm ir arī divas politiskas problēmas.
Pirmkārt, vairākas valstis jau pirms kāda laiciņa paziņoja, ka spēles Pekinā tās boikotēs diplomātiskajā līmenī. Sportisti piedalīsies, bet amatpersonas no Amerikas, Kanādas, Austrālijas un citām valstīm tur nebūs, lai paustu protestu pret cilvēka tiesību pārkāpumiem milzīgajā komunisma citadelē.
Eiropas Savienība, kā tas mēdz gadīties, nevarēja nākt pie kopsaucēja par to, vai boikotēt vai ne. Latvijas gadījumā mūsu valsti Pekinā pārstāv Latvijas vēstniece Ķīnā.
Vislabāk pazīstamā cilvēka tiesību problēma Ķīnā ir uiguru tauta, kuru Ķīna uzskata eju vai par teroristiem un ir represējusi visādos veidos.
Spēļu atklāšanas ceremonijā viens no diviem ķīniešiem, kuri aizdedzināja spēļu lāpu, bija uiguru tautības sieviete. Uiguru kopiena to nosodīja, sakot, ka tas pasaulē rada neizpratni par tautas smago situāciju, kā arī, ka lēmums nozīmēja nepieņemamu Olimpisko spēļu politizēšanu.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja kritizēja valstis, kuras piedalījās minētajā boikotā un par uiguru tautieti teica, ka nekomentēs, jo komitejai jābūt neitrālai.
Tas ir visai savdabīgs apgalvojums no organizācijas, kurā ļoti ilgi valstis komitejas locekļiem maksāja ļoti dāsnus kukuļus, lai panāktu spēļu rīkošanu savā valstī.
Turklāt ir fakts, ka komiteja ir savulaik lēmusi spēles rīkot i nacistu Vācijā, ir arī cara Vladimira Krievijā.
Ja par caru Vladimiru, tur ir otra lieta. Nedrīkstam aizmirst, ka Krievijas karš pret Gruziju sākās tieši Olimpisko spēļu laikā 2008. gadā. Spēles arī togad bija Pekinā, un toreizējais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers izpelnījās kritiku ar paziņojumu, ka viņš paliks Ķīnā, jo gribēja noskatīties basketbola spēles.
Atceros fotogrāfiju, kurā bija redzami Gruzijas tuvāko valstu līderi, kas bija ieradušies Tbilisi, lai paustu solidaritāti. Igaunijas prezidents, Lietuvas prezidents, Polijas prezidents, Gruzijas prezidents … un Latvijas premjerministrs.
Zatlera kungs skaidroja, ka viņš nevarēja ātri atrast biļetes atpakaļceļam. Caram Vladimiram tādu problēmu nebija. Viņš tūlīt pat pēc invāzijas bija atpakaļ Maskavā.
2014. gadā uzbrukums pret Ukrainu sākās Ziemas Olimpisko spēļu laikā Sočos.
Un nav pat vajadzīgs sports. 1990. gada janvārī, kad bija brūkošās Padomju savienības pēdējās nāves konvulsijas, asiņainais uzbrukums pret televīzijas torņa sargātājiem Lietuvā bija divas dienas pirms, bet asins izliešana pie Iekšlietu ministrijas – piecas dienas pēc tam, kad ASV uzsāka pirmo Persijas jūras līča karu, lai padzītu Sadamu Huseinu no iepriekšējā vasarā okupētās Kuveitas.
Maskava varbūt cerēja, ka pasaule kara aizgrābta nepamanīs, ko PSRS darīja okupētajā Latvijā un Lietuvā.
Pamanīja gan.
Tomēr ir vērts paturēt prātā jautājumu, vai šajās divās nedēļās, kamēr notiek Olimpiskās spēles Pekinā, caram Vladimiram neieniezēsies pirksti attiecībā uz Ukrainu.
Esmu nesen lasījis, ka ģeopolitikas eksperti uzskata, ka Krievijas karaspēks gar Ukrainas robežu ir apmēram 70 procentu līmenī no tā, kas būtu vajadzīgs pilnasinīgai invāzijai.
Amerikas valdība pirms pāris dienām paziņoja, ka tā bija atradusi liecības, ka Krievija plāno Ukrainā sarīkot kaut kādu diversiju, kurā tad vainot ukraiņus un to izmantot kā ieganstu tālākai iejaukšanai kaimiņvalstī.
Kremlis uz šo paziņojumu reaģēja ar apgalvojumu, ka Amerika esot kļuvusi pārāk histēriska.
1. februārī bija ārkārtas sēde ANO Drošības padomē, kur Krievijas pārstāvis Amerikas vēstniecei brauca augumā: “Gandrīz vai liekas, ka tas ir tas, ko jūs gribat. Jūs gribat, lai notiek invāzija. Jūs gaidāt invāziju, it kā vēlaties savus vārdus padarīt par realitāti.”
Tāda, protams, ir bijusi Krievijas taktika jau ļoti sen. Starptautiskajā ģeopolitikā, kamēr Krievija cīnījās pret Ameriku dažādās arēnās, galvenais apgalvojums no Maskavas allaž bija, ka tieši Padomju savienība ir pati miermīlīgākā valsts pasaulē, kamēr visas pārējās grib karot.
Šāda veida liekulību redzam arī patlaban.
Pirmās brīvvalsts laikā Latvija piedalījās četrās vasaras Olimpiskajās spēlēs, mājās pārveda divas sudraba un vienu bronzas medaļu.
Trīs ziemas Olimpiskajās spēlēs veiksme pirmskara sportistiem neuzspīdēja. 1924. gadā Šamonī Francijā startēja tikai divi Latvijas pārstāvji. Distances slēpotājs Roberts Plūme nepabeidza ne 18, nedz arī 50 kilometru trasi.
Ātrslidotājs Alberts Rumba piedalījās četrās sacīkstēs. Labākais rezultāts bija 1500 metru slidojumā – 10. vieta.
Laikā kopš neatkarības atjaunošanas Latvija valstsvienību sūtījusi uz astoņām vasaras spēlēm, un tur medaļu birums ir bijušas četras zelta, 11 sudraba un sešas bronzas.
Pati pirmā zelta medaļa bija vingrotājam Igoram Vihrovam 2000. gadā Sidnejā. Pēdējā bija mūsu 3×3 basketbolistiem pērn Tokijā.
Ziemas spēlēs kopš neatkarības atjaunošanas Latvija piedalījusies deviņas reizes, sākot ar Albērvilu 1992. gadā.
Ziemas spēlēs pirmās medaļas nāca tikai četras spēles vēlāk Turīnā. Bronza Mārtiņam Rubenim kamaniņu sportā.
Arī no Korejas 2018. gadā mūsu vienība atgriezās ar tikai vienu bronzas medaļu, šajā gadījumā bobslejistu divniekam Jānim Strengam un Oskaram Melbārdim.
Kopumā ziemas spēlēs Latvijas sportisti ir izcīnījuši vienu zelta medaļu, trīs sudraba un piecas bronzas.
Zelta medaļa bija Sočos 2014. gadā, kur bobsleja četrinieks Dreiškens, Melbārdis, Strenga un Vilkaste sākotnēji bija otrajā vietā. Izrādījās, ka krievi, kuri it kā bija izcīnījuši zeltu, bija smagi krāpušies ar dopingu. Viņus diskvalificēja, un mūsu puiši saņēma visaugstākā kaluma medaļu, turklāt pirmo tādu no ziemas spēlēm mūsu valsts vēsturē.
Vai šogad Pekinā izdosies medaļu skaitu palielināt? Cerēsim. Es katrā gadījumā turēšu visus iespējamos īkšķus.
