Ko darīt ar Turciju? Iespējama gan izslēgšana no ES kandidātvalstu statusa, gan elastīga pieeja 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atbildei vajadzētu izskanēt Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmē, kas paredzēta 10. un 11. decembrī. Bet šobrīd atbildes varianti joprojām atšķiras.
Saikni nesarauj
Eiropas Parlaments 26. novembrī pieņēma bargos toņos ieturētu, taču nesaistošu rezolūciju ar aicinājumu vērst pret Ankaru stingrākas sankcijas. Iemeslu tam netrūkst – Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana īstenotā agresīvā politika Sīrijā un Lībijā, strīdīgie dabasgāzes meklējumi Vidusjūras austrumos, kas ir ANO jūras tiesību konvencijā noteikto ekskluzīvo ekonomisko zonu robežu pārkāpums un izraisa Grieķijas un Kipras protestus. Nemaz nerunājot par Erdogana paustajiem mudinājumiem boikotēt Francijas preces un gluži personiska rakstura izlēcieniem pret Elizejas pils saimnieku Emanuelu Makronu.
Jāatgādina, ka Turcija arvien skaitās ES kandidātvalsts, lai gan iestāšanās sarunas faktiski ir iesaldētas un no 35 sarunu sadaļām noslēgta tikai viena. Oficiālās Ankaras izaicinošā izturēšanās šķietami apliecināja vēlmi pagriezt muguru Eiropas Savienībai, varbūt pat Ziemeļatlantijas aliansei un Rietumu politiskajai telpai vispār.
Tomēr pēdējās nedēļas laikā paklīda informācija (piemēram, no ziņu aģentūras “Bloomberg”), ka Ankara grasās asumus nolīdzināt, un pats Erdogans diezgan negaidīti izteicās, ka turki grib veidot “savu nākotni kopā ar Eiropu”. Politikas apskatnieki tagad spriež, vai tas būtu vienkārši taktisks gājiens vai kas nopietnāks, jo valsts ekonomikā vērojams kritums, tāpēc nomainīta Centrālās bankas vadība un notiek pārkārtojumi valdībā.
Elastīgas pieejas argumenti
Tas dod cerības pārlieku stingru sankciju pretiniekiem. Eirodeputāts, Vācijas sociāldemokrātiskās partijas redzams pārstāvis Udo Bulmans norāda (portālā “Euractiv”), ka Erdogana agrākā visvarenība sarūk, un to pierāda Turcijas municipālo vēlēšanu rezultāti un valdošās partijas izvirzīto kandidātu zaudējumi lielajās pilsētās, tostarp galvaspilsētā Ankarā, tāpēc “mums nevajadzētu uzlūkot Turciju kā monolītu autokrātiju.
Tātad nepieciešams saglabāt elastīgu attieksmi, lai atgrieztu šo valsti miermīlīgo nāciju rindās. Tāda parasti bijusi Angelas Merkeles vēlēšanās, un neviens nevarētu viņai to pārmest”. Tiesa, “slikts kompromiss” ar Erdoganu vairs nav pieļaujams un, ja viņš turpina izrīkoties kā līdz šim, tad Eiropas Savienībai nāksies “precizēt savu nostāju”.
ES Padomē prezidējošā Vācija nav vienīgā elastīgas pieejas piekritēja. Tādu proponē arī Itālija un Spānija, un tas tiek skaidrots ar faktu, ka Turcija visai ievērojamos daudzumos iepērk minētajās valstīs ražoto bruņojumu – 43% no importa apjoma saskaņā ar Stokholmas starptautiskā miera pētniecības institūta (SIPRI) datiem. Ieroču embargo noteikšana iecirstu jūtamu robu šajā visnotaļ ienesīgajā biznesā. Turklāt Erdogana režīma draugu lomās ierasti uzstājas Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs un Ungārijas valdības galva Viktors Orbāns.
Kipra kā attiecību lakmuss
Nedēļas sākumā samiernieciskās līnijas ieturētāji ieguva papildu argumentu. Turcijas enerģētikas ministrija 30. novembrī pavēstīja, ka seismiskās izpētes darbos iesaistītais kuģis “Oruc Reis”, ko ceļojumos parasti pavada turku kara flotes fregates, atstājis strīdīgos ūdeņus uz dienvidiem no Grieķijai piederošās Kastelorizo salas un iestūrējis Antaljas ostā. Tas varētu drusku kliedēt spriedzi Atēnās un Nikosijā.
Bet diez vai liks grieķiem aizmirst Turcijas prezidenta vizīti starptautiski neatzītajā Ziemeļkipras Turku Republikā novembra vidū, kad viņš apmeklēja arī kādreiz slaveno kūrortpilsētu Varošu, kas atrodas norobežojošajā – Ziemeļkipru un Kipras Republiku atdalošajā – tā sauktās zaļās līnijas zonā, ko apsargā ANO miera uzturēšanas spēku kontingents (UNFICYP). Erdogans izmantoja iespēju, lai izvirzītu “divu valstu risinājumu” kopš 1974. gada sašķeltajā Kipras salā, kas, viņaprāt, būtu “godīgs un ilglaicīgs” risinājums. Un nodrošinātu Ankarai plašāku piekļuvi jūras resursu izmantošanai.
Mēģinās mainīt Turcijas attieksmi
Pret Turciju vai, pareizāk, Erdogana režīmu ļoti skeptiski noskaņotās valstis, tostarp, protams, kaimiņu Grieķija un Kipra, bet arī Francija un Austrija, savu nosodošo nostāju nav atmetušas. Gluži emocionāli daudzus šovasar aizskāra Svētās Sofijas katedrāles pārvēršana par mošeju. Tāpat eiropiešu šantažēšana ar Turcijā esošajiem migrantu miljoniem, ko Erdogans mēdz iztēlot par viņa varā nonākušu Damokla zobenu virs Eiropas.
Grieķijas ārlietu ministrs Niko Dendiass adresējis kritiku arī Berlīnei, kas vairās izmantot tās rīcībā esošās ekonomiskās sviras, kaut gan (viņš sacījis “Politico”) Vācija saprot “pretrunu”, ko rada ieroču pārdošana valstij, kas apdraud ES “divu dalībvalstu mieru un stabilitāti”.
Bet, kā apgalvo ES Augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels, “mēs pieprasīsim Turcijai mainīt savu attieksmi pašos pamatos”. Atliek vēl jautājums, vai nav par vēlu.
