Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni? 1
Šobrīd daudzi klejo internetā, sekojot līdzi saslimušo skaita izmaiņām un salīdzinot dažādas valstis. Kā īpašs veiksmes stāsts (cik nu šajos apstākļos var runāt par veiksmi) tiek minēta Korejas Republika jeb Dienvidkoreja, kurai esot izdevies ja ne pilnībā uzvarēt, tad vismaz iegrožot Covid-19 epidēmiju.
Platības ziņā Koreja ir neliela. Ar 100 000 kvadrātkilometriem tā ir tikai pusotras reizes lielāka par Latviju (64 000 km²). Toties valstī dzīvo 52 miljoni cilvēku, tātad aptuveni 25 reizes vairāk nekā pie mums. Tieši milzīgais iedzīvotāju blīvums bija viens no izaicinājumiem, ar kuru epidēmijas sākumā saskārās Korejas mediķi. Turklāt nelaimīgas sakritības un cilvēku muļķības dēļ par vienu no infekcijas perēkļiem kļuva kādas pseidokristīgas sektas baznīca Tegu pilsētā, kur dievkalpojumos vienlaikus pulcējas vairāki desmiti tūkstošu cilvēku.
Vispirms daži skaitļi. 24. janvārī epidēmijas epicentrs, Uhaņas pilsēta Ķīnā, tika izolēta no apkārtējās pasaules.
Lūk, kāda tobrīd bija epidemioloģiskā situācija pasaulē dažās valstīs: Ķīna – 1300 , Koreja – 0, Itālija – 0, Spānija – 0, ASV – 0, Latvija –- 0 inficēto. Paiet mēnesis, un skaitļi būtiski mainās. 24. februārī: Ķīna – 78 000, Koreja – 830, Itālija –- 230, Spānija – 3, ASV – 53, Latvija – 0 pacientu. 30. marta rītā, kad autors raksta šīs rindas, skaitļi bija šādi: Ķīna – 81 500, Koreja – 9700, Itālija – 98 000, Spānija – 80000, ASV – 142000, Latvija – 347 pacienti. Patiesībā, vairāk var liecināt saslimušo skaits, rēķināts uz miljonu iedzīvotāju. Tādā gadījumā dati 30. martā: Ķīna – 57, Koreja – 188, Itālija – 1600, Spānija – 1700, ASV – 430, Latvija – 184. Bet arī šī statistika pilnībā neraksturo reālo situāciju, jo testēšanas kritēriji katrā valstī ir atšķirīgi. Dažviet pārbauda jebkuru, kurš vēlas, citur tikai cilvēkus ar izteiktiem slimības simptomiem.
Un tomēr, ja uzmanīgi ieskatāmies skaitļos, tad redzam, ka aptuveni 6. martā Korejai izdevās “pārlauzt” saslimstības līkni.
Tā vairs neskrēja debesīs, bet sāka liekties uz leju, kļuva lineāri jeb vienmērīgi augoša. Pašlaik atklāto saslimstību skaits ir stabils, vidēji 120 dienā. Bet ko nozīmē lineāra līkne? Paredzamību un prognozējamību, kas epidēmijas apstākļos ir ļoti svarīgi. Korejas recepte ir šāda: plaša testēšana, informācija un sociālā distancēšanās. Valstī operatīvi iekārtoja ap 600 laboratoriju, kas veica bezmaksas testus visiem, kuri to vēlējās, – vidēji ap 20000 pārbaužu dienā. Starp citu, Latvijā patlaban veic ap 1000 pārbaužu dienā, kas, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, ir pat nedaudz vairāk.
Tomēr Koreja ir pirmā valsts pasaulē, kas izveidoja tā saucamo “drive in” testu vietas.
Proti, mobilas laboratorijas, kurās analīzi iespējams nodot, neizkāpjot no automašīnas – kaut kas līdzīgs iebraucamam ātrās apkalpošanas restorānam. Atšķirībā no Ķīnas, kas visu mēģināja noslēpt, Korejā valdīja pilnīga atklātība par epidēmijas izplatīšanās gaitu.
Vienlaikus atklātība ir savienota ar visaptverošu cilvēku izsekošanu. Tas ir savdabīgs demokrātijas un totalitārisma hibrīds.
Pie biroju ēku ieejām izvietotas kameras cilvēku temperatūras mērīšanai. Inficētie cilvēki tiek izsekoti pēc tā saucamajām digitālajām pēdām, tas ir, mobilo ierīču atrašanās vietas, kā arī pēc kredītkaršu transakcijām un sejas attēliem ielu novērošanas kamerās.
Sistēma dod iespēju noskaidrot veselos cilvēkus, kuri atradušies inficētās personas tuvumā, veikalus, kur tie vienlaikus iepirkušies, ēstuves, kurās ieturēta kopīga maltīte. Karte ar inficēto “digitālajām pēdām” pieejama visai sabiedrībai. Ja kādā vietā konstatēta jauna saslimšana, apkārtējiem iedzīvotājiem pienāk brīdinoša īsziņa, kas apraksta slimnieka atrašanās vietu un viņa pārvietošanos pēdējās diennakts laikā.
No visiem, kuri varētu būt saskārušies ar slimnieku, tiek ņemtas analīzes. Īpaši izseko cilvēkus, kuri atrodas mājas karantīnā. Valstī ieviesta visaptveroša sociālā distancēšanās. Skolās un universitātēs mācības notiek attālināti, daudzi strādā no mājām, cik nu tas iespējams.
Profesors, vēstures doktors Kaspars Kļaviņš šobrīd uzturas Dienvidkorejas pilsētā Pusanā, kur lasa lekcijas Pusanas Nacionālās universitātes studentiem.
No Pusanas līdz Tegu pilsētai, kas kļuva par Korejas epidēmijas epicentru, ir vien nieka simts kilometri. Sazvanīju profesoru, lai smeltos informāciju no pirmavota.
Skaitļi liecina, ka Korejai izdodas uzvarēt epidēmiju. Kas ir šo panākumu pamatā?
K. Kļaviņš: Par skaitļiem un saslimšanas statistiku runājot – mums vēl ir grūti to interpretēt, salīdzināt dažādas vietas un zemes. Nezināmo pagaidām ir pārāk daudz, situācija mainās no dienas uz dienu. Es teiktu, ka Korejas panākumu pamatā ir kompleksu pasākumu kopums.
Vispirms jau augsta sabiedrības pašorganizēšanās spēja. Varas iestāžu atklātība. Sociāli orientēta valsts politika, kas ārkārtas situācijās nodrošina tūlītēju palīdzību. Covid-19 testēšana te ir ātra, bez liekas iztaujāšanas. Ja cilvēks to vēlas, viņš nekavējoties tiek pārbaudīts un bez maksas.
Tomēr visa pamatā ir korejiešu tautas apzinīgums un disciplīna. Kārtības uzturēšana balstās uz konfuciānismam raksturīgo cieņu pret autoritātēm.
Pašreiz valdošā demokrātija Korejā ir burtiski izcīnīta – par spīti tam, ka pagātnē Rietumi drīzāk atbalstīja kapitālismam “uzticīgas” militārās diktatūras. Tas cilvēkiem liek aktīvi sargāt savas tiesības, bet pārvaldes struktūrām – sabiedrisko kārtību. Jūs varat atstāt dzelzceļa stacijā uz soliņa maku, pēc stundas atgriezties un redzēt, ka viss atrodas savā vietā. Drošības sistēmas ir noslīpētas līdz automātismam, cilvēki izprot to darbību. Varas iestāžu izdotie noteikumi un instrukcijas tiek ievērotas ļoti strikti.
Korejā sadzīvo vairākas reliģiskas tradīcijas – šamanisms, budisms, kristietība. Tomēr sabiedrības drošības un veselības vārdā nekavējoties tika apturētas kādas sektas aktivitātes, kas veicināja epidēmijas izplatīšanos, neskatoties uz tās vadītāja cienījamo vecumu un viņa sekotāju sniegtajām drošības garantijām.
Medicīnas jomā, līdzīgi kā ekonomikā, korejieši vienlaikus ir radoši un pragmatiski.
Lēmumu pieņemšanā atbildīgās autoritātes nebalstās ne uz Austrumāzijā iecienīto ezoterisko šarlatānismu, ne Rietumu farmācijas kompāniju solījumiem pārdot “dārgāko” vakcīnu. Tiek pielietotas jau agrāk pārbaudītas līdzīgu vīrusu ārstēšanas metodes, kas patiesībā dod labus rezultātus.
Vai dzīve Korejā apstājusies?
Protams, nē! Atšķirībā no daudzām Eiropas un Āzijas valstīm Koreja nav noslēgusies no ārpasaules. Lidojumi, kur vien tas iespējams, turpinās. Pusanā, kur dzīvoju, veikali un ēstuves kā strādāja, tā strādā. Lai gan studentus patlaban mācām attālināti, neviens man neliedz doties uz universitāti, sastapt kolēģus, aprunāties ar priekšniecību.
Arī bibliotēkas nav slēgtas, vienīgi pie ieejas pārbauda apmeklētāju temperatūru.
Tiek ievērota savstarpēja distancēšanās, bet veselā saprāta robežās. Koreja ir viena no digitalizētākajām valstīm pasaulē. 99% biznesa te iespējams organizēt internetā. Vienlaikus tā ir sabiedrība, kur personīgs kontakts darbā un biznesā ir ļoti svarīgs. Saprotams, šajos apstākļos tas samazinājies, kas korejiešiem varbūt ir pats lielākais izaicinājums. Pozitīvi, ka cilvēki tiek iedrošināti doties pastaigās tuvējos kalnos un mežos.
Daudzi vingro, pilsētas parkos pieejami trenažieri visiem vecumiem.
Un tomēr cilvēki nēsā sejas maskas…
Daļai labi apzinoties, ka ne jau maskas pasargā no vīrusa. Patiesībā sejas maskas nēsāšana Korejā ir savdabīga tradīcija un pieradums. Tās varēja redzēt arī pirms epidēmijas, tikai ne tik lielā skaitā.
Tās parasti nēsāja cilvēki, kuri, neskatoties uz vieglu saslimšanu, vēlējās turpināt darbu, vienlaikus neinficējot citus. Bet ne jau visi šobrīd staigā maskās.
Turklāt tās te nav deficīts, pat studentu grāmatnīcā ir plauktiņš ar masku kaudzēm.
Ko par notiekošo domā paši korejieši?
Ir sabiedrības, kas kritiskās situācijās vispirms zaudē morāli, dezintegrējas, noslēdzas sevī, kurās pieaug nesaskaņas un noziedzība. Un ir sabiedrības, kas saliedējas, kurās parādās spontāna solidaritāte, veidojas atbalsta grupas. Tieši to patlaban redzam Korejā.
Starp citu, visu uzturēšanās laiku šajā zemē neesmu redzējis atklāti konfliktējošus cilvēkus.
Iespējams, tieši šī savdabīgā mentalitāte ir Korejas ekonomisko un šodien arī tīri cilvēcisko panākumu pamatā. Vismaz šajā ziņā Latvijai vajadzētu ņemt piemēru no Korejas.
