Latvijā
Sabiedrība

Māris Antonevičs: Kreisais strupceļš4

Foto: Ieva Leiniša/LETA

Jokot ir veselīgi, un bieži īsi kodolīgi joki pasaka par kādu notikumu vai ideju vairāk nekā gari apcerējumi. Pirms kāda laika kādā no interneta forumiem ievēroju joku, kas bija veltīts klimata aktīvistu protestiem: “Uz ielas satiekas divas protesta grupas – klimata aizstāvji un dzīvnieku tiesību aizstāvji.

Dzīvnieku aizstāvji: – Nost ar dzīvnieku kažoku un ādas izmantošanu, pieprasām apģērbu ražot no sintētikas un citiem mākslīgajiem materiāliem. Klimata aktīvisti: – Nost ar sintētiku, šādi apģērbi nesadalīsies 500 gados! Turpinājumā – kautiņš.”

Interesanti, ka šis joks interneta soctīklos atkal tika atgādināts aizvadītajā nedēļas nogalē, kad Rīgā tiešām notika dzīvnieku aizstāvju protesta gājiens ar augšminētajām prasībām. Izskanēja jautājumi, vai daļa no soļojošajiem jauniešiem neesot tie paši, kas protestējuši pret klimata pārmaiņām.

Un bija pat nopietna taisnošanās, ka vispār jau pretrunas neesot, jo arī dabīgo kažokādu ražošana nodarot kaitējumu videi. Nu bet tas jau skaidrs – videi draudzīgākais būtu dzīvot vispār bez apģērba.

Tomēr šādas pretrunas nav tikai anekdotēs. Piemēram, oktobrī mediji ziņoja, ka Londonā vienas no klimata aktīvistu organizācijām “Extinction Rebellion” (Dumpis pret izmiršanu) mēģinājusi bloķēt Londonas metro satiksmi, rīkojot stacijās nekārtības un mēģinot apturēt vilcienus.

Mirkli! Klimata aktīvisti protestē pret sabiedrisko transportu, kamēr citi viņi domubiedri stāsta, ka klimata nākotnes vārdā visiem būtu jāatsakās no privātajām automašīnām un jāpārsēžas (!) sabiedriskajā transportā.

Tas, protams, daudz pasaka par šo cilvēku intelektu vai drīzāk apmātību ar ideju. Vēsturē tas, protams, nav nekas jauns – varētu pat izteikt aizdomas, ka bez apmātības nekādas lielas pārmaiņas īstenot nav iespējams. Cita lieta, ka pārmaiņu prasītāji ne vienmēr paši skaidri apzinās, uz kurieni viņi dodas un kāds būs rezultāts. Kā spilgtāko piemēru skatīt sociālisma idejas.

Tas, ko mūsdienās mēdz uzskatīt par kreiso politiku, krietni atšķiras no tā, kādu to iztēlojamies pirms simts gadiem, kur idejas pamatā ir taisnīga labumu sadale. Arī šī ideja civilizētākā forma, kas tiek dēvēta par sociāldemokrātiju, mūsdienās drīzāk uzskatāma par centrisku, tradicionālu politiku, kas lēnām zaudē popularitāti un attiecīgi arī ietekmi.

Savukārt “jaunais kreisais”, kas aizrauj arvien lielākas masas un raujas pie varas, ir pavisam citāds – tāds ļoti specifisks kokteilis, kurā nevienlīdzības mazināšanai un tamlīdzīgām idejām gan it kā vēl atstāta nosacītā goda vieta, taču varbūt pat svarīgākas ir dažādas ekoloģiskās, feministiskās, seksuālo minoritāšu un citu minoritāšu aizstāvju kustības, arī tā sauktie “velkomisti”, kuri par savu mērķi uzskata aprūpēt migrantus un kas tik vēl ne. Ja par kādu politiķi saka “kreisais”, tad nevajadzētu uzreiz iedomāties, ka viņš ir komunists, lai gan iespējams, ka tomēr ir.

Savā ziņā šāda interešu apvienošana ir efektīvs veids, kā cīnīties par savām interesēm. Tas ir līdzīgi kā nelieliem uzņēmumiem apvienoties kooperatīvā un tad mēģināt izcīnīt vietu tirgū. Arī politikā atsevišķi šīs grupas diez vai panāktu ietekmi, taču “komplektā” var mēģināt.

Kur tad ir mūsdienu kreisais strupceļš? Tas, ka visa šī politika balstīta uz prasībām, nevis uz to salāgošanu. To šie kreisie atstāj citiem. Nu, piemēram, viņi ir gatavi ar draudzīgiem plakātiem sagaidīt un pirmajā brīdī apčubināt bēgļus, bet visas integrācijas, drošības, ekonomiskās problēmas lai risina citi. Viņi pieprasa radikālas pārmaiņas klimata jomā, bet īpaši neinteresējas par cenu, ko tas maksās.

Un, kad nokauninātie (Grētas Tūnbergas “How dare you!” – “Kā jūs atļaujaties” – noteikti var pasludināt par mūsdienu kreiso kustībai piemērotāko lozungu) politiķi sper platāku soli izvirzīto prasību virzienā, viņi nekavējoties saņem pretsitienu, jo kreisie atkal ir ielās un protestē pret dzīves dārdzības pieaugumu un citām netaisnībām.

Kā tas Francijā notika pēc prezidenta Emanuela Makrona lēmuma ieviest īpašu “zaļo” nodokli degvielai, kas ielās izveda “dzeltenās vestes” jeb milzīgus protestētāju pūļus.

Lai gan labi vēl, ka ir tāda valdība vai prezidents, kuram veltīt savu neapmierinātību, ka kaut kas – tūlīt un tagad – nenotiek atbilstoši manai pārliecībai. Ja nav neviena, kam uzbļaut “Kā jūs atļaujaties!”, tad seko kautiņš – kā anekdotē par dzīvnieku aizstāvjiem un klimata aktīvistiem.

Vai arī kā nesen mākslinieka Andreja Prigičeva personālizstādē “Vegāni uzbrūk nūdistiem”, kuras ideju autors raksturo ar vārdiem: “Mūsdienu sabiedrības šķelšanās, sekojot saviem izdomātajiem ideāliem, jau kļūst par normu un cīņa notiek ar jebkuriem līdzekļiem.

Saistītie raksti

Pat vardarbība un agresija kā izpausmes veids, aizstāvot savus utopiskos ideālus, tiek uzskatīta par atbilstošu. Taču apdraudējums, ko sajūt šī sabiedrības daļa, patiesībā atklāj tās vājumu, kas tiek slēpts ar uzbrukumu.

Dinamika, ar kādu notiek indivīdu pārliecības un dzīvesveida izmaiņas, notiek jau gaismas ātrumā, piemēram, no rīta harmonisks visēdājs, vakarā – agresīvs vegāns un otrādi.”

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Ko latvieši domā par nāvi? Ko atklās vērienīgs pētījums
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Reģistrēti šogad pirmie meža ugunsgrēki
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Februārī kļūs pieejama aplikācija skolēnu pāridarījumu ziņošanai
3 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ML
Māra Libeka
Veselam
Mediķu palīgpersonāla vairākumam ienākumi mazāki par 1000 eiro
1 stunda
LA
LA.LV
Laukos
Mencu zvejas samazinājuma dēļ zvejniekiem atvieglos atbalsta saņemšanas nosacījumus atsevišķiem projektiem
30 minūtes
LE
LETA
Dabā
Šonedēļ laboti jau 11 temperatūras rekordi
2 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Atklāj cik daudzi uzņēmumi pieteikušies konkursam par pasažieru pārvadāšanu līdz 2030.gadam
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Saslimstība ar gripu Jelgavā mazinājusies. Latvijā gripas epidēmija vēl ir izsludināta
2 stundas