Krievija vienā reizē palaiž tikai 50-60 spārnotās raķetes, lai gan saražo daudz vairāk… Tam ir vairāki stratēģiski iemesli 8
Lai gan Krievijai ir iespējas ražot lielu daudzumu spārnoto raķešu, tā reti kad vienā uzbrukumā izmanto vairāk nekā 50–60 vienības. Tam ir vairāki stratēģiski, tehniski un loģistiski iemesli, ko skaidro Unian.net.
1. Nesēju trūkums un nolietojums
Galvenie šāda veida raķešu nesēji, piemēram, stratēģiskie bumbvedēji Tu-95MS vai Tu-160, ir padomju laika konstrukcijas. Tie ir tehniski novecojuši un bieža izmantošana palielina katastrofu risku. Lai izvairītos no zaudējumiem, Krievijas armija tos izmanto ierobežoti, rūpīgi izvēloties mērķus un laikus.
2. Efektivitātes samazināšanās Ukrainas apstākļos
Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmas ir kļuvušas krietni spēcīgākas, pateicoties Rietumu piegādātajām tehnoloģijām (piemēram, IRIS-T, NASAMS, Patriot). Tās spēj pārtvert daudzas spārnotās raķetes, kuru ātrums un trajektorija padara tās vieglāk notriecamas salīdzinājumā ar ballistiskajām raķetēm.
3. Augstāka prioritāte ballistiskajām raķetēm
Krievija arvien biežāk izmanto ballistiskās raķetes, piemēram, “Iskander-M” vai Ziemeļkorejas piegādātos analogus. Šīs raķetes ir grūtāk pārtveramas, tām ir īsāks lidojuma laiks un lielāka trāpījuma precizitāte. Tādēļ tās tiek uzskatītas par efektīvāku resursu stratēģiskos uzbrukumos.
4. Ražošanas un loģistikas ierobežojumi
Lai arī Krievija ir palielinājusi raķešu ražošanu, to nevar darīt neierobežoti. Rietumu sankcijas, augsto tehnoloģiju komponentu trūkums un ilgais ražošanas cikls nozīmē, ka krājumi joprojām ir jātaupa. Tā vietā tiek izvērtēti konkrēti triecienu mērķi un atbilstošs raķešu skaits, nevis maksimāli iespējamais apjoms.
5. Psiholoģiskā un informatīvā ietekme
Lielāks trieciens ar daudziem raķešu viļņiem izskatās iespaidīgāk, taču, ja daudzas tiek notriektas, tas rada pretēju efektu – parāda Krievijas nespēju pārvarēt Ukrainas aizsardzību. Mazāks, bet efektīvāks trieciens ir informatīvi “izdevīgāks”.
