– Kāda bija jūsu pirmā saskare ar Raini? 10
– Gaužām negatīva. Ja nemaldos, no vairāk nekā divdesmit pieciem Raiņa Kopoto rakstu sējumiem krieviski tulkoti divi. Uz ko lika akcentu padomju izdevniecības? Uz darbiem, ko pats Rainis nosaucis par mirkļa atsaukšanos uz tā brīža aktualitātēm, uz dzeju, kas saistīta ar sociāldemokrātijas idejām, revolūciju. Raiņa biogrāfiju atradu divās padomju grāmatiņās, ko izlasīju ar lielu piespiešanos, jo tajās nebija dzīva cilvēka. Mirkli pat satrūkos: ko iesākšu? Tikai sākot lasīt lugas, kuras arī tulkojuma nepilnību dēļ sagādāja lielas grūtības, vēstules Aspazijai, dienasgrāmatu piezīmes, sāku kaut ko saprast. Apvērsums Raiņa izpratnē manī notika, sākot lasīt Roalda Dobrovenska romānu “Rainis un viņa brāļi”. Mans spēcīgākais literārais iespaids vairāku pēdējo gadu laikā. Nevis tāpēc, ka tiku galā ar septiņsimt lappusēm – patiesībā es tās aizgūtnēm izbaudīju –, bet tādēļ, ka Dobrovenskis ir paveicis ārkārtīgi jaudīgu, garīgu darbu, mēģinot saprast Raiņa personību, lai kāda tā arī būtu. Pēkšņi ieraudzīju melno, balto, pelēko. Rainis manī it kā izauga savā vērienīgumā, un es iemīlēju šo cilvēku. Ieraudzīju, kā viņš visu savu apzinīgo dzīvi būvēja sevi, nekad nedzīvoja ārpus mērķa, ikdienība ar tās rūpestiem nebija no svara.
– Jo par to gādāja Aspazija.
– Kad sieviete vēlas būt gan radoša personība, gan veidot karjeru, gan būt laba sieva, bieži vien nākas tomēr izvēlēties. Reti izdodas panākt visu. Tam vajag spēku, kura pietrūka pat tik stiprai sievietei kā Aspazija. Kā viņa tika rakstījusi Rainim – tu esi augsta, ledaina virsotne… Ilgi domāju, kā izstāstīt par māksliniekiem viņu cienīgi? To var izdarīt ar pašu dzejnieku rakstīta vārda starpniecību. Arī Raiņa būtība atklājas viņa rakstītajā, jo dzejnieks fiksēja katru savu emocionālo “pagriezienu”. Taču dzeja tulkojumā – cik sarežģīti! Pats Rainis teicis, ka dzejnieku tulkot nevar. Domu – jā, taču ne jūtas. Bet tieši jūtas ir ierakstītas pašā vārda struktūras audumā. Līdzēt var tikai mūzika, visuzskatāmākā jūtu izpausme. Nejauši noskatījos operu “Valentīna”. Ak, Dievs, cik autors ir brīnišķīgs komponists! Maskata mūzika ir ļoti jūtīga. Kad piedāvājām iesaistīties uzvedumā, komponists tūdaļ piekrita. Izrāde dzīvās mūzikas pavadījumā tikai nupat sākusi savu skatuves mūžu, taču es apbrīnoju vieglumu, ar kādu Arturam Maskatam, vismaz no malas tā šķita, viss šķīrās.
– Kas jūs aizkustinājis no Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā redzētā?
