Latvijā
Sabiedrība

Līdz pat mūža nogalei “Lauku Avīzes” dibinātājs Voldemārs Krustiņš sev līdzās glabāja trīs viņam svarīgākās lietas0


Krustiņš domāja, plānoja un rīkojās ar mērogu un vērienu, kas joprojām ne katram aptverams un aizsniedzams.
Krustiņš domāja, plānoja un rīkojās ar mērogu un vērienu, kas joprojām ne katram aptverams un aizsniedzams.
Foto: Valdis Semjonovs

Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Jūlija sākumā atvadījāmies no Voldemāra Krustiņa – diža vīra, kura darbi izteica laikmetu un kurš tagad pats kļuvis par laikmeta zīmi. Krustiņš domāja, plānoja un rīkojās ar mērogu un vērienu, kas joprojām ne katram aptverams un aizsniedzams.

Viņš skaidri redzēja, kā jāaug paša dēstītajam ozolam – laikrakstam “Lauku Avīze” – ar visiem tā zariem un atzariem.

Viens no tiem jau 22 gadus ir žurnāls “Mājas Viesis”.

Pirms iekļāvos “Mājas Viesa” komandā un pēc Lindas Rasas, kura kļuva par avīzes redaktori, man tika uzticēta žurnāla vadība, teju desmit gadus skolojos Krustiņa “universitātēs”.

Tā nebija nekāda svētdienas pastaiga, jo Krustiņš no žurnālistiem, ko bija uzņēmis uz sava “klāja”, ikdienā prasīja nemitīgi un skarbi trenējamas prasmes un īpašības.

Tās bija un joprojām ir – ziņkārība un izziņas kāre, cieņa pret lasītāju, nežēlīga paškritika un spēja saprast lietu būtību.

Redakcijā bija folklorizējusies minileģenda – Krustiņš, kārtējā braucienā pa Latviju dodamies un ceļa malā ko ievērības cienīgu ieraudzīdams, kaut vai neparasti sakrautu malkas grēdu, bieži pie kolēģiem līdzbraucējiem vērsies ar vieglu smīniņu – nu, ja te būtu kāds žurnālists, tad aizietu un painteresētos, kas to paveicis…

Vai te kāds ir? Uz to viņam bija visas tiesības, jo Redaktors, pirmkārt, pats tā rīkojās, ar lauku ļaudīm tiekoties, viņus iztaujādams un uzklausīdams, un pastāvīgi interesējoties par visu, kas bija svarīgs viņa lasītājam.

Un tirgus cenas vai kāds tautā populārs seriāls bija tieši tikpat lielas uzmanības vērts kā lauku attīstības stratēģija un augsti politikas plaukti.

Lieki piebilst, ka divreiz Redaktoram jāatgādina nebija – ja kāds atslāba vai interesē par dzīvi ārpus Rīgas izrādīja augstprātību, un malkas grēda te, protams, tikai metafora, tad saņēma modrības poti.

Vai nu publiski, vai aci pret aci – ja paveicās. To viņš vienmēr turēja gatavībā. Tas par izzināšanu kā žurnālista dzīvesveidu 24/7.

Jaunība ir liela viltniece. Cilvēkam pie pirmajiem panākumiem un paslavēšanas patiešām bieži šķiet, ka viņš ir “izdējis” neredzētu zelta olu un veco Bābeli satriecis pīšļos.

Te atkal par lielu svētību bija mācība pie Krustiņa – manuskripti, kas pēc Redaktora caurskatīšanas autora rokās bieži atgriezās kā raibi lindraki, ar labojumiem un jautājumiem, vai – vēl ļaunāk! – neskarti kā neatplēsta vēstule, tikai ar enerģiski uzšņāptu “Pārstrādāt!” vai “Nav interesanti.”, iedarbojās līdzīgi atžilbinošai ūdens šaltij.

Dažkārt ar vienu raksta galu tā notika pat vairākas reizes, līdz Redaktors bija panācis vēlamo. Vai arī raksts bez nožēlas lidoja miskastē.

Pavisam reti uz manuskripta bija lasāma augstākā atzinība – “Labi!”. Bet, ja potenciāls bija pamanīts, viss, nekāda miera zem olīvkokiem, sekoja viens par otru sarežģītāki uzdevumi, kas uz veciem lauriem dusēt neļāva.

Šefa stingrais tvēriens lika saprast, cik daudz vēl jāmācās un jāpūlas, lai pasaulē laists vārds kļūtu par domu un ideju, un nostājas izteicēju, nevis to skanīgu aizstājēju. Tas par paškritiku kā mērinstrumentu mūža garumā.

Trešā mācība. Būdams gan liels diplomāts, gan dzimis politiķis un ļaužu pazinējs, Krustiņš perfekti atšķīra tukšmuldes meistarus un “zālīšu pārdevējus” no īstiem lietaskokiem, kārtīgiem vīriem un sievām, kuru vārdiem un darbiem patiesības un Tēvzemes mīlestības svars.

To mēs gandrīz visi, “Lauku Avīzes”, vēlāk “Latvijas Avīzes” veidotāji, pieredzējām, piedaloties slavenajās Redaktora intervijās ar politiķiem, uzņēmējiem, lauksaimniekiem, izciliem kultūras darbiniekiem, prezidentiem un garīdzniekiem.

It kā tik vienkārši un nemanot, bet atkal un atkal, gatavojot sarunu drukāšanai, bija jāsecina, cik meistarīgi patiesības kodols tiek izlobīts no čaumalas. Tad sāc apjaust, kādai pieredzei, zināšanām un sagatavotībai jābūt, lai šādu efektu panāktu! Tas par prasmi tikt pie lietas būtības.

Kādā no slavenajām Krustiņa intervijām. No kreisās: Raimonds Pauls, Voldemārs Krustiņš, Dace Terzena.
Foto: Valdis Semjonovs

Bet ar karoti mutē jau nevienam neko nelēja. Augstā prasību latiņa tikai deva iespēju augt un mācīties. Cik bijām gatavi to izmantot un likt lietā – katra paša ziņā.

Dažkārt, par topošu materiālu runājot, kāds kolēģis bažīgi noteica – nez, vai Krustiņam patiks? Mums katram bija jāapēd sava skolas maize, ar mīkstāku vai cietāku garozu, lai nonāktu pie vienīgā īstā jautājuma – vai pats esmu gandarīts par to, kas paveikts?

Vai kaut kur nerēgojas balti diegu gali, paviršības plānais ledus, konjunktūra, konveijers?

Taču pie šādas pašsaprotamības ved vien pastāvīgs vadības prasīgums un kopīgā redakcijas gaisotne, ka citādi strādāt nemaz nav iespējams.

Deviņdesmitajos gados pieredzējām, kā Krustiņa vadībā soli pa solim stiprinās avīzes pozīcijas, kad laikraksts kļuva par drukāto mediju un neapšaubāmi arī sabiedriskās domas līderi ar rekordaugstām tirāžām (augstākais sasniegums – viena avīzes numura tirāža 330 000) – gan rīkojot vērienīgas “Lauku Avīzes” dienas, kur tauta nepastarpināti varēja tikties un iztaujāt savus priekšstāvjus, gan dibinot Zemnieku saeimu, gan īstenojot emocionāli tik nozīmīgo Tautas piemiņas vainaga izveidošanu represēto piemiņai.

Vienlaikus kā prātīgs un tālredzīgs saimnieks viņš ēku pa ēkai cēla savu sētu – kad avīze kā krietna rija jau stingri stāvēja uz kājām, 1992. gadā bija pienācis laiks arī klētij – sāka iznākt žurnāls “Praktiskais Latvietis”.

1997. gada otrajā pusē iezīmējās, ja var lietot šādu salīdzinājumu, gaišās verandas aprises, kur pēc nedēļas pūliņiem baudīt saturīgu izglītojošu un izklaidējošu lasāmvielu – pilnā sparā ritēja darbs pie topošā “Lauku Avīzes” sestdienas pielikuma “Mājas Viesis” – tā pirmais numurs iznāca 1998. gada 3. janvārī.

Krustiņam bija skaidra vīzija – “Mājas Viesim”, kā liecina jau gaismā celtais vēsturiskais nosaukums, tāpat kā avīzei jābūt mūsu nacionālo vērtību apliecinātājam un tālāknesējam, bet vienlaikus arī tuvam un saprotamam katra lasītāja ikdienas vajadzībām un interesēm.

Runājot par žurnāla uzbūvi, Redaktors lietoja salīdzinājumu “kārtainais pīrāgs” – lai katrs ģimenē, kas pulcējas tai gaišajā verandā, “Mājas Viesī” varētu atrast ko savu – par auto, dabu, makšķerēšanu vai medībām, sportu, mājas iekārtošanu u. tml.

Bet nopietnajā virsbūvē – raksti par Latvijas un pasaules vēsturi kā loģisks turpinājums kopš pastāvēšanas sākuma “Lauku Avīzē” īstenotajai politikai kārtu pēc kārtas deldēt padomju okupācijas laikā krātos melu slāņus.

Vēsture bija īpaša Redaktora kaislība, viņa zināšanas dziļas un enciklopēdiskas, un saprotams, ka šī joma kļuva par īpašu vērtību un iezīmi arī viņa vadītajos un veidotajos izdevumos. Un tāda ir joprojām.

“Mājas Viesa” sākums bija iezīmīgs ar izglītības tematiku, kam bija veltīta lappuse “Skolas maize”, rubriku “Grāmata manā dzīvē”, kurā pēc Krustiņa ieceres par grāmatu lasīšanu iztaujājām deputātus, ministrus un citus tautas priekšstāvjus.

Dažam labam tas izrādījās ļoti mokošs tests, jo lāgā nevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz grāmatu rokās turējis…

Redaktoram, par kura unikālo privāto bibliotēku arī stāstīja leģendas, tā noteikti bija laba lasāmviela. Un varbūt palīdzēja veidot pilnu ainu par kādu no nākamajiem interviju varoņiem.

Man jāatzīstas, ka pirmajā brīdī nebiju pārlieku priecīga par Krustiņa uzdevumu “Mājas Viesī” veidot rakstu sēriju “Bibliotēka manā dzīvē”.

Bet pavisam drīz mainīju savas domas – deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā bibliotēka laukos daudziem bija kā bāka, kā patvērums pārmaiņu bangās un neskaidrībā.

Un, protams, darba gaitā iepazinu daudz brīnišķīgu cilvēku, kas pašaizliedzīgi rūpējās par lauku ļaudīm vistuvākajām grāmatu krātuvēm.

Daži kļuvuši par maniem labiem draugiem, ar kuriem pastāvīgi sazinos arī šobrīd. Par to, ka viņus iepazinu, no sirds saku Redaktoram paldies.

Krustiņš “Mājas Viesi” uzlika uz sliedēm, un mēs sākām un joprojām turpinām savu ceļu – mainījušies līdzi laikam, izturējuši pārbaudījumus un nobrieduši, taču saglabājot Redaktora ielikto stingro mūsu tautas un valsts vērtību kodolu.

Bet viņš, īstenojis vēl vienu ieceri, ar sirdi un dvēseli atkal pievērsās savam mūža lolojumam – avīzei.

Atvadoties no Redaktora, kolēģe Linda Rumka klātesošajiem atklāja kādu aizkustinošu faktu.

Te jāpaskaidro, ka Linda, viņas vīrs Zigmāris, ilgus gadus Krustiņa šoferis, un viņu dēls Artūrs Voldemāra Krustiņa mūža novakarē faktiski bija viņa ģimene.

Tad, raugi, kad Redaktora dzīve jau bija noslēgusies, Lindas rokās nonācis necila skata portfelis.

Tajā Krustiņš glabājis acīmredzot par īpaši vērtīgām uzskatītas trīs lietas: viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni, savus izglītības dokumentus un to cilvēku vārdu sarakstu, kuri “Lauku Avīzi” abonējuši kopš pirmā numura.

Tik daiļrunīgas savā lakonismā ir varena mūža fiziskās liecības. Un tik nebeidzama un neierobežota ir garīgā telpa, kurā turpinās lielas personības veikums.

Voldemārs Krustiņš

Saistītie raksti
Jūlija sākumā atvadījāmies no Voldemāra Krustiņa – diža vīra, kura darbi izteica laikmetu un kurš tagad pats kļuvis par laikmeta zīmi.
Foto: Dainis Bušmanis

1932. g. 2. augusts, Pļaviņas – 2020. g. 21. jūnijs, Rīga.

Rīgas Pedagoģijas institūta Ekonomikas katedras vadītājs (1957–1958), Dobeles rajona laikraksta “Brīvais Darbs” redaktors un atbildīgais sekretārs (1958–1961), laikraksta “Padomju Jaunatne” atbildīgais sekretārs, galvenais redaktors (1963–1976), Galvenās Enciklopēdiju pārvaldes atbildīgais sekretārs (1976–1984), žurnāla “Lauku Dzīve” galvenais redaktors (1984–1987), “Lauku Avīzes” galvenais redaktors (1987–1997), SIA “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētājs (1997–2001), AS “Lauku Avīze” padomes priekšsēdētājs, laikraksta “Latvijas Avīze” redakcijas padomes priekšsēdētājs (2001–2015).

1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu III šķiras ordeni.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
Latvijas Avīze
Latvijā
Beidzot iespēja atgūt naudu, pļāpīgais prokurors un izdegušie mācītāji. Nedēļas notikumu apskats
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Pasaulē
Policijas brutalitāte un neoficiālas uzvaras svinības. Baltkrievijā aizvadīta pirmā nakts pēc prezidenta vēlēšanām
35 minūtes
ML
Māra Lapsa
Latvijā
“Mēs esam aizguvuši no vāciešiem pedantisma gēnu un tajā ieslīgstam arvien dziļāk.” Dendrologs Andrejs Svilāns par latviešu daiļdārziem
Intervija 12 stundas
LE
LETA
Dabā
Latvijā sāks iepūst vēsāks gaiss. Sinoptiķu prognoze pirmdienai
1 stunda
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
“Varu tikai šausmināties par to, kā cilvēki raksta internetā.” Kas visvairāk kaitina filoloģi Ligitu Paegli? 3
Intervija 16 stundas