Foto – Valts Kleins

Kura cīņa līdz šim ir bijusi grūtākā? 10

Katra cīņa ir bijusi grūta un ne tikai fiziski, arī psiholoģiski. Čečenijā jutu lielu emocionālu spiedienu. Cīņa ar Duradollu nebija viegla. Nekad nav bijis tā – atnākšu un paņemšu uzvaru. Katrai cīņai nopietni gatavojamies, katra cīņa ir psiholoģisks pārbaudījums. Tas šajā sporta veidā ir pats sarežģītākais.

Reklāma
Reklāma
Kāpēc ar gadiem pieaug svars? Kaloriju skaitīšana nepalīdzēs, lūk, kas tev jādara
RAKSTA REDAKTORS
“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 7
“To bezjēdzīgo brīvdienu 1. maijā sen bija laiks izbeigt.” Sociālo tīklu lietotāju viedokļi par 1.maiju kā oficiālu brīvdienu
Lasīt citas ziņas

Vai var teikt, ka galvenā cīņa ir jāizcīna ar sevi un sevī?
Jebkurā sporta veidā notiek cīņa ar sevi. Ir jāizdara viss, ko tu spēj, un, kad šķiet, ka vairs nevari, jādara vēl. Un tad vēl. Izturības treniņš, protams, ir cīņa ar sevi. Taču boksam ir vēl tā specifika, kādas nav citos sporta veidos: tu esi piekusis, bet tev jāturpina cīnīties, un plus pie tā tev sit. Bokss ir sporta veids, kurā tu cīnies ne tikai par titulu, bet arī par savu dzīvību. Tev ir jāiztur – gan fiziski, gan psiholoģiski.

Ko sports ir devis jums kā personībai?
Sports mani izvilka no dziļas bedres. Pusaudža gados visādi ir klājies. Kopmītnes un iela, kur visi zēni pīpēja, vienmēr aliņš rokās. Cigaretes un alkohols man nekad nepatika, nāca klepus, bet – gribi vai negribi – bija jātur līdzi. Bezdarbība un vide ievelk, ne katram pietiek spēka turēties pretī. Kamēr esi pusaudzis, šķiet, ka dzīvosi mūžīgi, vienmēr būsi jauns un spēcīgs, nedomā par to, ka mirkļa baudas dēļ tu iznieko savu mūžu, ka vienā brīdī organisms vairs nespēs cīnīties ar tām indēm un vienkārši sabruks. Kad sāku nodarboties ar sportu, sajutu, ka cigaretes un alkohols traucē. Man bija divi varianti: vai nu turpināt slīdēt lejup, vai arī iet pilnīgi citu ceļu, daudz grūtāku, jo treniņos ir jāsvīst, tur tev asiņu garša ir mutē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nejaušību nav!
Tieši tā! Gan jau Dievs tā gribēja, un tā tam bija jānotiek. Paldies, ka aizgāju nevis neceļos, bet sportā.

Vai draugs Ilmārs, kam četrpadsmit gados devāties līdzi uz pirmo treniņu, vēl boksējas?
Nē, sen jau vairs ne. Viņš toreiz negribēja viens pats pēc skolas iet garo gabalu no Juglas uz Mežciemu. Aicināja arī citus, bet es vienīgais biju ar mieru, gājām divatā.

Jūsu pirmais nopietnais treneris bija Vasilijs Čerņigovs, četrpadsmit gadus kopā nostrādājāt. Tagad nu jau četrus gadus jūsu treneris ir Sandis Kleins. Ko esat guvis no viena un ko no otra?
Vasilijs Čerņigovs ir ielicis pamatu visam, kas man tagad ir. Viņš mācīja boksēties nestandarti, neparedzami, lai pretinieks nevar tevi lasīt kā grāmatu, lai katru reizi tu esi citāds. Kleins to visu ir pieslīpējis. Pieslīpēšana ir ļoti svarīga – tev kā zobena asmenim vienmēr ir jābūt asam. Neko jaunu iemācīt vairs nevar – boksā ir trīs sitieni, kas jāizdara īstā laikā un īstā vietā. Protams, svarīga ir arī izturība, pareizs spēku sadalījums pa divpadsmit raundiem, tomēr pamatā ir trīs sitieni, no kuriem iespējams izveidot visdažādākās kombinācijas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.