8
Arī nevainīga spēle var beigties bēdīgi
“Likumos ir arī tāda norma kā “sabiedriskās kārtības traucēšana”. To ļaudis parasti saprot šauri: dzeršana, ālēšanās, skaļa mūzika un tamlīdzīgi. Bet sabiedriskās kārtības traucēšana var izpausties arī tā, ka cilvēkus uztrauc, viņus sabaida, ar viņiem kas nelāgs atgadās vai viņi veic pretdarbību, kad viņi ierauga pa mežu vai jebkuru citu sabiedrisku vietu darbojamies karavīriem līdzīgus cilvēkus ar ieročiem rokās. Cilvēkiem var nebūt skaidrs šo darboņu mērķis. Un tad, skatoties, kādas sekas bijušas, notikušo var vērtēt ne tikai kā administratīvu pārkāpumu, bet pat kriminālpārkāpumu,” brīdina A. Judins. Tad nederēs arguments: tā bija tikai spēle.
Jāpiebilst, ka Iekšlietu ministrija sarosījusies. Pagājušās nedēļās nogalē LETA ziņoja par ministrijas plāniem sasaukt starpinstitucionālo darba grupu, kuras uzdevums būs sagatavot priekšlikumus tiesiskajam risinājumam par militārās simulācijas spēļu organizēšanu. Ņemot vērā, ka militārajā simulācijā tiek izmantoti elektropneimatiskie ieroči, ar kuriem var nodarīt miesas bojājumus un kas vizuāli ir grūti atšķirami no īstiem kaujas ieročiem, būtu vēlama šādu ieroču aprites regulēšana, uzskaite un kontrole. Tāpat būtu nepieciešams izvērtēt ierobežojošu kritēriju definēšanu personām, kuras organizē militārās simulācijas spēles “Airsoft”. Tāpat vienoti nosacījumi nepieciešami spēļu organizēšanai un drošības īstenošanai to laikā, konstatē ministrija.
Trenējas arī Latvijas patrioti
Zemessargam Harijam Galino pieder interneta veikals “Lynxgear.lv”, kas tirgo aktīvā tūrisma, medību un militāro ekipējumu. Arī viņš uzskata, ka “Airsoft” spēlei un tur izmantotajiem ieročiem nepieciešams speciāls normatīvs regulējums.
“Zinu, ka nesen bija gadījums Daugavpilī, kad tika draudēts ar kaujas ierocim līdzīgu ieroci. Tur bija iesaistīta gan Drošības, gan Militārā policija. Izrādījās, ka šaujamais ir spēļu ierocis, bet jau tad radās jautājums, ka jābūt regulējumam, jo ierocis izskatās kā īsts, to cilvēki no malas kā tādu arī uztver, bet to var brīvi tirgot un izmantot kā mazas jaudas pneimatisko ieroci. Munīcija ir 6 milimetrus lielas 0,1 – 0,3 gramus smagas plastmasas lodītes, kas tiek izšautas ar elektrības, atsperes vai saspiestas gāzes palīdzību. Lido kādus 60 metrus. Līdz 20 metru attālumam neaizsegtā vietā var būt zilums, lielākā attālumā – viegls uzsitiens, bet ārēji šaujamie izskatās – un tādus tos arī izgatavo – kā īsti strēlnieku kaujas ieroči. Popularitāti Latvijā “Airsoft” ieguvis pēdējos gados,” stāsta H. Galino.
Viņš zina, ka, piemēram, Lielbritānijā “Airsoft” spēlē ieroči jāiezīmē ar sarkanu uzgali, lai visi saprastu, kas tas ir. Harijs domā, ka jāatrunā “Airsoft” ieroču transportēšanas un pārnēsāšanas jautājumi. Patiesi, var tikai iedomāties situāciju, ka tevi aptur ceļu policija, bet auto salonā brīvi stāv šaujamais, kas 100% izskatās kā Kalašņikova triecienšautene, vai tu ar tādu, plecā uzkārtu, pastaigājies pa pilsētu un vienā brīdī izdomā ieiet veikalā… Starp citu, peintbola šautenes (šauj ar krāsas lodēm) var atpazīt pēc krāsas un gāzes tvertnēm, to lodes ir bīstamākas, tāpēc ar šiem ieročiem likums atļauj spēlēties tikai noslēgtos laukumos.
“Nevajag domāt, ka militārajās spēlēs piedalās tikai Latvijas potenciālie vai īstie ienaidnieki. Tajās trenējas arī Latvijas patrioti, karavīri, policisti. Neuztrenējas jau līdz kaujas vienību līmenim, bet zināmas iemaņas var apgūt. Man stāstīts, ka ir cilvēki, kas “Airsoft” izmantojuši, gatavojoties doties uz Ukrainas–Krievijas karadarbības zonu, turklāt gan no vienas, gan otras puses. Bet tas, protams, nav iemesls, lai vērstos pret spēli kā tādu,” pārliecināts H. Galino.
Likumīgais piedāvājums
Netieši Drošības policijas nolūkus man apstiprina arī “TopGun.lv” veikala (tirgo ekipējumu “Airsoft” spēlei) pārdevējs Kirils, kurš pats ir aktīvs spēlētājs: “Drošības policija jau zināja, ka brauc tikai uz spēli. To interesēja konkrēti cilvēki.” Pats Ozolniekos gan nav bijis, kāds paziņa sūdzējies par policistu patvaļu: sisti, četras stundas gulējuši uz zemes, pa vienam vesti pratināt. Interesanti, ka pats Kirils, kā vēsta TV3 sižets, pārstāvot komandu ar nosaukumu “Vežļivije ļuģi” (“Pieklājīgie ļaudis”), kura modelē “zaļos cilvēciņus”, kādi piedalījās Krimas pussalas okupācijā.
Aplūkoju veikala sortimentu. Divus gadus armijā ikdienā esmu turējis rokā un lietojis īstu Kalašņikova kaujas triecienšauteni. Veikalā pie sienas redzamais “Airsoft” kalašņikovs izskatās pilnīgi tāds pats. Protams, iekšas ne tās, metāla lodi ar milzu ātrumu izšaut nevar, tikai plastmasas lodītes. Cena 203 eiro. Amerikāņu šaujamā M4 versija – 299 eiro. Līdzīgās cenās ir arī vācu MP5, citas šautenes, ložmetēji, “Colt” pistoles. Skatlogā stāv labi bruņots manekens.
Kas notiks, ja paņemšu vienu ieroci un iziešu uz ielas padižoties, jautāju Kirilam.
“Normāli cilvēki to nedarīs. Nezinu nevienu tādu gadījumu. Var atbraukt policija, aizturēs jūs uz dažām stundām, kamēr noskaidrojas, ka tas nav kaujas ierocis. Varbūt kādu sodu uzliks,” skan atbilde.
Aizstaigāju arī uz krāmu tirgu “Latgalīte”. Daudz dažādu laiku armijas emblēmas, tajā skaitā pie apģērba šujamās. Vienā stendā līdzās Ukrainas, Krievijas, Latvijas, padomju, nacistu karavīru pazīšanās zīmes, pat kāds uzraksts “Zemessardze”, kas izskatās izgriezts no formas tērpa. Pārdevējs nikns un fotografēt neļauj.
Ir arī padomju armijas formas tērpa daļas, piemēram, karavīra žaketi ar visām militārajām uzšuvēm var nopirkt par 10 eiro. Ir arī šaujamo maketi, Spānijā ražoti. Piemēram, vienu tādu Otrā pasaules kara slaveno vācu armijas triecienšauteni “Sturmgewehr” var nopirkt par 170 eiro. Salīdzinājumam oriģināls kolekcionāru aprindās maksājot ap 3000 eiro.
Īsta meka militāro preču cienītājiem ir veikals Rīgā “Armijai un civilajiem”. Šoreiz ieročiem nepievēršos, tikai apģērbam. Izvēle plaša. Tikai nekā no Latvijas armijas apģērba un neviena apģērba gabala ar militārām uzšuvēm. To tirgot aizliedz likums – pārdevējs Artūrs Kaupužs paskaidro man jau zināmo. Valsts karodziņš gan var būt un daļai apģērbu tādi arī ir. Apģērbu gabali ir gan jauni, gan lietoti. Vācu, amerikāņu, britu un citu. Nav krievu, bet ne jau tāpēc, ka nedrīkstētu, bet tāpēc, ka dārgi muitas dēļ. Drēbes no NATO un ES valstīm sanākot lētākas.
Jūrnieku krekls – 5 – 14 eiro. Vācu armijas džemperis ar valsts karodziņu – 39 eiro. Dažādas kamuflāžas jakas par 30 – 50 eiro. Pat šajos laikos ražots Otrā pasaules kara laika vērmahta frencis, bet bez militārām zīmotnēm (100 eiro).
Plašajā piedāvājumā zūd sapratnes robeža: kas nāk no armijas sortimenta, kas – no speciāli medniekiem, makšķerniekiem, tūristiem ražotā.
Pārdevējs skaidro, ka pasaulē tirdzniecības prakse esot dažāda. Piemēram, Baltijas valstīs un Somijā karavīriem viss apģērbs, kas saņemts no valsts, jānodod atpakaļ, tirgot neko nedrīkst, bet, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, arī Krievijā armijas drēbes drīkst gan tirgot savās valstīs, gan sūtīt uz citām valstīm, tāpēc nav ko brīnīties par sortimentu, kas nokļūst pie mums.
