Latvijā
Sabiedrība

“Lai visas dzīvības ir vienlīdz svarīgas!” Saruna par rasismu un “Black Lives Matter” nozīmi Baltijā ar profesoru Stefano Bragiroli3


Stefano Bragiroli: “Manuprāt, saukļa “Melnādaino dzīves ir svarīgas” lietojums mūsu kontekstā traucē saskatīt svarīgāko nozīmi notiekošajam Baltijas valstīs. Šeit drīzāk sauklim būtu jābūt “Minoritāšu dzīvības ir svarīgas”.”
Stefano Bragiroli: “Manuprāt, saukļa “Melnādaino dzīves ir svarīgas” lietojums mūsu kontekstā traucē saskatīt svarīgāko nozīmi notiekošajam Baltijas valstīs. Šeit drīzāk sauklim būtu jābūt “Minoritāšu dzīvības ir svarīgas”.”
Foto no privātā arhīva

Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Tas, ka viena melnādainā amerikāņa jeb afroamerikāņa nogalināšana ASV kļuva par pamatu globālai kustībai, kas ievērojami pārauga ASV robežas un izraisīja viedokļu sadursmes pat Latvijā, daudziem šķiet neizprotami.

No ziņām, nostāstiem un pat ceļojumiem uz ASV attīstītajām ziemeļdaļas pilsētām vai tūristu iecienīto Sanfrancisko, Floridu vai Kaliforniju grūti iedomāties, cik atšķirīgs ir ASV konteksts, viegli aizmirstot, ka formāla rasu segregācija daļā Savienoto Valstu štatu turpinājās līdz pat sešdesmito gadu beigām, bet neformāla – daudzviet vērojama vēl mūsdienās.

Tomēr saukļi par rasismu arī Baltijas valstīs izpelnījās lielu neizpratni un aktīvas diskusijas sociālajos tīklos. Tartu universitātes profesors, itāļu politologs STEFANO BRAGIROLI sarunā ar “Latvijas Avīzi” dalās savos secinājumos un vērojumos.

Kāds šobrīd ir kopējais iespaids, kad “Black Lives Matter” (latviski tiek tulkots dažādi, viens no variantiem – “Melnādaino dzīvības ir svarīgas”) līdzās nostājusies “All Lives Matter” (“Visas dzīvības ir svarīgas”) kustība un rodas sajūta, ka visi protestē pret visu. Vai vēl arvien runa ir par Džordžu Floidu (aizturēšanas laikā policijas nogalināto melnādaino ASV iedzīvotāju)?

S. Bragiroli: Džordža Floida gadījums noteikti kļuva par ierosinātāju. Tamlīdzīgos gadījumos vienmēr ir kāds faktors, kas kalpo par ierosinātāju, tad tiek sasniegts augstākais punkts ļaužu protestiem un neapmierinātībai un tad kaut kādā veidā šī līkne noplok. Šoreiz līkne vēl arvien ir augoša, kā arī notikumu atbalss ir daudz plašāka.

ASV kontekstā stāsts nav tikai par Floidu. Floids pārvērties par tādu kā kolektoru – sintēzi daudz plašākai vilšanās sajūtai.

Un ir arī iemesls, kādēļ protesti ASV pārauga sākotnējo notikumu. Jo, pirmām kārtām, Floida nāve nav pirmais nepārprotama pārmērīga spēka lietojuma gadījums policijā (ASV gan ir sena policijas brutalitātes vēsture, un tas neattiecas tikai uz meln­ādainajiem iedzīvotājiem, ņemot vēra šaujamieroču pieejamību ASV).

Šis notikums kļuva par Pandoras lādes atvēršanas brīdi, kurā parādās sociālekonomiskās atšķirības, atšķirības izglītības līmenī un izglītības pieejamībā.

Formāla rasu segregācija ir beigusies, bet tagad mēs redzam arvien vairāk neformālas segregācijas.

Piemēram, to, ka ir apkaimes, kurās dzīvo melnādainie amerikāņi, un ka šajās apkaimēs ir ievērojami zemāks dzīves līmenis.

Šīs atšķirības parādās pat piekļuvē pamatpakalpojumiem, piemēram, dzeramā ūdens pieejamībā. Turklāt Floida gadījums pārvērtās tiešsaistes ziņu straumē. Un, kolīdz katlam vāks bija vaļā, visi temati aktualizējās vienlaikus.

Es gan gribētu arī atsevišķi pakomentēt jūsu pieminēto “All Lives Matter”.

Protams, ikkatra dzīvība ir svarīga. Tam nav iespējams nepiekrist, un neviens tam arī neiebilda, līdz pirms kāda laika “Meln­ādaino dzīvības ir svarīgas” un “Visas dzīvības ir svarīgas” faktiski kļuva par diviem pretējiem redzējumiem.

Starp citu, pat tas saistīts ar politizēšanu un šķelšanos. Lozungs “Visas dzīvības svarīgas” parādījās pēc lozunga “Melno dzīvības ir svarīgas”, un to galvenokārt lietoja konservatīvais politiskais spektrs, kas bija dialektiskā pretrunā melnādaino iedzīvotāju protesta kustībai.

Turklāt “Visas dzīvības ir svarīgas” kļuva par lozungu alternatīvo labējo (“alt-right”) ja ne gluži atklāti balto pārākuma (“White supremacy”) grupām, tad vismaz tam sektoram, kas tādas idejas nenosoda.

Nav šaubu, ka visas dzīvības ir svarīgas.

Taču pats fakts, ka bija pamats sauklim un kustībai “Melnādaino dzīvības ir svarīgas”, liecina, ka patiesībā nebūt ne visas dzīvības patiešām bija vienādi svarīgas.

“Black Lives Matter” vedina pamanīt, ka izredzes tapt arestētam ir augstākas, ja esat melnādains. Tāpat izredzes tam, ka jūs nogalinās vai ka jums piespriedīs notiesājošo spriedumu tiesā.

Varbūt drīzāk sauklim jāmainās: “Lai visas dzīvības ir vienlīdz svarīgas!”

Bet vai personiski esat pārsteigts, redzot protestu mērogu, diskusiju virzienu, arī agresiju abās pusēs? Un, galu galā, pat balto pārākuma (“White supremacy”) kustība arīdzan nepalika malā. Vai tas izbrīna tik attīstītā valstī. Tās tomēr ir ASV, kas taču ir Rietumu pasaules vadošā nācija?

Teiksim tā – esmu daļēji pārsteigts. Amerikas Savienotajām Valstīm ir sena rasu nemieru un protestu vēsture.

Ir pilsētas, kurās piedzīvota plaša ar rasismu saistīta vardarbība abās pusēs, proti, minoritātes izgājušas ielās.

Un dažkārt šo iziešanu ielās pavada vardarbīgas izpausmes. Protams, reakcija vienmēr ir vērsta uz maksimālas kārtības nodrošināšanu. Mani patiesi pārsteidza un uz mani iespaidu atstāja notiekošā mērogi.

Mēs, visticamāk, esam tajā ASV mūsdienu politiskās vēstures punktā, kur vislielākā mērā izpaužas plaisas sabiedrībā un pretēju pozīciju sadursme.

Kas ir tās konfliktējošās puses?

ASV sabiedrība šobrīd ir ļoti sašķelta. Gan rasu jautājumā – un šīs dalījuma līnijas bijušas vienmēr –, gan arī ļoti sašķelta politiskā ziņā. Protams, te var runāt gan par demokrātiem un republikāņiem, gan progresīvajiem un liberāļiem; nacionāļiem, ultralabējiem un tradicionāli labējiem.

Un pretējā puse vairs netiek uzskatīta par politisko konkurentu, bet tā vietā galdā arvien biežāk tiek celta ienaidnieku valoda. Un mēs arī zinām, ka viens no iemesliem, kādēļ pašreizējais ASV prezidents tika ievēlēts, ir tas, ka viņš prata labi izmantot šo šķelšanos.

Viņš arī tagad pamanās gūt atbalstu un politisko kapitālu, izmantojot šo šķelšanos. Tādējādi šis prezidents nav spējīgs vienot.

Man tomēr nav līdz galam skaidrs šo pušu dalījums. Mums labi zināms divpartijiskums jeb dalījums demokrātos un republikāņos. Tad bija ASV dalīšana tā saucamajā tērauda joslā jeb, kā to vēlāk dēvēja, rūsas joslā [Bībeles joslā, iestarpina Stefano Bragiroli, atgādinot par lielo kristiešu, jo īpaši evaņģēlisko kristiešu, organizāciju nozīmi Trampa ievēlēšanā]; tāpat bijis arī dalījums liberālajos pilsētu iedzīvotājos un konservatīvajos lauku rajonu iedzīvotājos, tagad arī pretnostatījums baltajos un melnajos. Par kādu tieši šķelšanos runa?

Šīs sabiedrības dalījuma līnijas bieži saskaras vai pārklājas. Piemēram, runājot par melnādaino dzīvēm (“Black Lives”) ASV kontekstā, es šī jēdziena apjomu noteikti paplašinātu – runātu gan par melnādainajiem, gan afroamerikāņiem, gan minoritātēm kopumā.

Domāju, ka nozīmīga daļa ASV sabiedrības, kas mūsdienās lielākoties pie­slietos konservatīvajai republikāņu pusei, uzskata, ka valsts, ko viņi pazina savās jaunības dienās, tradicionālās ASV, ir zudusi un ka viņi ir minoritāte paši savā valstī.

Kaut kādā mērā, proti, demogrāfiskās ainas ziņā, viņiem ir taisnība.

Viņi ir minoritāte. Ja mēs nerunājam par valsti pēc vērtībām, kurās tā balstās, bet definējam to etnopolitiskās kategorijās, tad šie ļaudis jūtas tā, ka viņu dzīve – baltā, protestantu, anglosakšu Amerika – ir apdraudēta un ka šīs minoritātes it kā savā veidā grauj ASV, tās mitoloģisko pamatu.

Un tā ir atsauce uz republiku, Džordžu Vašingtonu utt. Un tādējādi šie ASV dibinātāju – tēvu un dēlu – mazmazmazmazbērni tagad ir minoritāte paši savā valstī.

Vai ir skaidrs, ko patiešām vēlas cilvēki, kas izgājuši ielās? Brīžiem šķiet, ka viņiem ir grūtības formulēt konkrētas prasības… Par piemēru var minēt policijas izformēšanu. Tas var būt līdzeklis kaut kam, bet ne mērķis.

Tad gan es noteikti izšķirtu dažādas grupas šajā masu kustībā. Un šobrīd “Black Lives Matter” ir masu kustība. Vienmēr ir viena daļa kustības, kas ir zinoša un darbojas ar izpratni, tā ir spējīga dot sakarīgu vēsti.

Kad arvien vairāk ļaužu iesaistās kustībā, no viņiem daļa kļūst par informēto daļu – viņus interesē kustība un viņi atbalsta noteiktus tās mērķus. Bet otra daļa kļūst par masu protestu daļu, nemaz neatbalstot svarīgākos mērķus un centienus.

Viņiem tā ir iespēja laupīt, dedzināt un, vienkārši runājot, zagt. Bet pat šajā daļā es saskatu vismaz divus līmeņus.

Restorānu vai policijas iecirkņa nodedzināšana savā ziņā var būt galējs veids, kā paust dusmas un vilšanos.

Cita lieta ir doties uz veikalu un zagt tur preces. Šajā gadījumā tas nozīmē izmantot sev par labu vispārējo protesta kontekstu, iedzīvojoties uz tā rēķina.

Bet vienmēr tik masveidīgu protestu gadījumos būs daļa dalībnieku vai pseidodalībnieku, kas nemaz nav vienoti kustības mērķos, bet veic vardarbību, marodierismu, kas nemaz nepalīdz kustībai nodot savu vēstījumu un sasniegt savas prioritātes.

Runājot par prioritātēm, piekritīšu jums, ka ne vienmēr šie svarīgākie mērķi un kustības vēstījums ir skaidri. Vienlaikus tas ir saistīts ar to, ka mēs runājam par ļoti kompleksu un daudzveidīgu kustību.

Kas tad tajā ir? Piemēram, tur ir daļa, kas pieprasa demilitarizēt policiju. Un nudien ne visu var atrisināt ar policiju vai nodrošināt ar tās palīdzību.

Citi prasa likvidēt policiju. Bet tāda pasaule vispār bez policijas nav iespējama. Protams, var sākt diskusijas par policijas militarizāciju Amerikas Savienotajās Valstīs, par to, ka tai ir privilēģijas, kādu nav citiem.

Būtu tikai loģiski sagaidīt, ka tie, kuru uzdevums ir aizsargāt un kalpot, turētu likumu vēl augstākā vietā par citiem. Turpretim ļoti bieži Savienotajās Valstīs vērojams, ka policistus ļoti reti sauc pie atbildības un praktiski nekad nenotiesā.

Tātad tā patiešām ir problēma. Jautājums – kā to risina.

Domāju, ka šo mērķu neskaidrība saistīta ar to, ka nav skaidras līderības. Pat ne no abu vadošo ASV politisko partiju puses. Tā vietā mēs redzam dažādu ideju un redzējumu apvienojumu, kas nebūt ne vienmēr savietojamas un sadzīvo savā starpā.

Bet tad šī kustība pārmetās uz Eiropu. Un brīžam tās vēstījums var šķist dīvains, piemēram, Latvijas gadījumā vai Igaunijas gadījumā, kuru jūs vērojat arī savām acīm kā pasniedzējs Tartu universitātē. Mēs dzirdam paziņojumus “mums arī ir rasisms” vai “mums ir klusais rasisms”. Līdz sāk šķist, ka visas sociālās problēmas un ­nedienas pakļūst zem vispārīgā rasisma jēdziena, tostarp nevienlīdzīga attieksme pret sievieti, attieksme pret homoseksuālām un transpersonām (LGBT) un pat, kaut mazākā mērā, pret migrantiem. Viena lieta ir ASV, kur ir identificējamas reālas problēmas. Bet par ko mēs runājam Eiropas gadījumā?

Nepārprotami arī Eiropā ir problēmas! Mēs nedzīvojam paradīzē…

Bet mums nav tāda veida policijas brutalitātes problēmas…

Jā, protams. Jo īpaši Baltijas valstīs. Tā nav problēma. Skaidrs, ka noteikti bijuši gadījumi, kad viens vai otrs policists ir pārkāpis robežas, bet tā noteikti nav tāda strukturāla problēma, kā mēs to redzam ASV gadījumā.

Plašākā Eiropas kontekstā gan ir arī atšķirības. Vai mēs runājam par Baltijas valstīm vai Franciju, vai Vāciju, vai Lielbritāniju – būs atšķirības.

Lai tā būtu, bet visās šajās valstīs parādījās aktīvistu grupas, kas sāka izplatīt vienu un to pašu vēsti. Dažkārt nonākot līdz komiskam efektam. Jūs, piemēram, man atsūtījāt fotogrāfiju ar “Melnādaino dzīves ir svarīgas” vēsti Igaunijas karoga krāsās (uzraksts uz plakāta vēsta “Igaunija pret rasismu”).

Jā, nudien. Ar baltu, zilu un melnu dūri. Citiem vārdiem sakot, arī “zilās dzīves” ir svarīgas. Esmu par to domājis. Tā kā “Black Lives Matter” kļuvusi par globālu kustību, centos izprast tās nozīmi Baltijas kontekstā.

Kas no tā ir šeit, Baltijā? Domāju, ka te runa par trim aspektiem.

Pirmajā – cilvēki jūtas saistīti ar rasu nevienlīdzības problēmu un to cīņu, kas notiek ASV. To var saukt par performatīvu solidaritātes manifestāciju.

Taču ir zināmas grūtības to attiecināt uz Baltiju, jo mums vienkārši nav tik daudz melnādainu personu. Tomēr ir bijuši problēmu gadījumi. Piemēram gadījums, ko labāk zinu un kas notika Tartu pirms vairākiem gadiem.

Kādai Tartu universitātes studentei vakarā uzbruka. Iespējams, uzbrucēji bija dzēruši. Viņi meta studentei ar akmeņiem, un tas, kas no viņiem skanēja, bija nepārprotama rasisma valoda.

Tātad, pat ja arī ir pavisam nedaudz melnādaino cilvēku, kas piedzīvo šīs problēmas, tomēr – KATRA dzīvība ir svarīga.
Saistītie raksti

Tomēr domāju, ka tā nav galvenā problēma pie mums. Manuprāt, saukļa “Melnādaino dzīves ir svarīgas” lietojums mūsu kontekstā traucē saskatīt svarīgāko nozīmi notiekošajam Baltijas valstīs.

Šeit drīzāk sauklim būtu jābūt “Minoritāšu dzīvības ir svarīgas!”

Citiem vārdiem sakot, lai šī saukļa nozīme būtu saprotama mūsu kontekstā, tā formulējums ir jāpaplašina.
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

Uldis Šmits
Pasaulē
Brīvs no “LGBT ideoloģijas” – “brīvs” no Eiropas naudas? Pirmo reizi līdzekļu piešķiršana saistīta ar Eiropas pamattiesību ievērošanu
21 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Jaunais koronavīruss atgriezies četros novados, bet divos konstatēts pirmo reizi
31 minūtes
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Jaunā paaudze kopumā kļūst aizvien kreisāka. Publicists Vents Zvaigzne par sabiedrības izaicinājumiem Latvijā un Eiropā 2
Intervija 3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Tikai 6% iedzīvotāju prot peldēt, sabiedrības peldētprasme ir absolūti nepietiekama.” “Peldēt droši” dibinātāja par skarbo realitāti
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Vecuma pensijas bāzi piedāvā celt līdz 163 eiro. “Esam rīkojušies proaktīvi,” uzsver Petraviča
2 stundas