Jau minētie aptuveni 70% brīvprātīgo 1941. gada rudenī divīzijas karavīru vidū ir tikai bezpersoniski skaitļi, kuri neraksturo ne konkrētu cilvēku motivāciju, nedz arī sniedz atbildi – cik lielā mērā brīvprātība patiešām bija brīvprātība (ņemot vērā kara laika situāciju). Vislabākā atbilde ir karavīru personiskās liecības, kuras (īpaši dienasgrāmatas) skaudri ataino padomju dzīvi un Latvijas iedzīvotāju pirmo saskarsmi ar to. Šiem stāstiem ir maz sakara ar vēlmi atriebt vai uzvarēt, vairāk jūtama vēlēšanās būt pie latviešiem, paēdušiem un citā vidē. Privātās liecības pēc motivācijas varētu sadalīt trīs grupās: idejiskie, līdzi aizrautie un tie, kas nevarēja samierināties ar dzīves un darba apstākļiem Padomju Savienības kolhozos un fabrikās.

Pie t.s. idejiskajiem neapšaubāmi pieder brīvprātīgie, kas pēc kara sākuma Latvijā iesaistījās dažādās padomju varas organizētās militārās vienībās, piemēram, strādnieku gvardes bataljonos. Daļa no viņiem jau pirms kara sākuma bija vai nu komjaunatnes, vai komunistiskās partijas biedri. Viņu motivācija sakņojās komunistiskajā pārliecībā un kara propagandas saukļos. Viņi dzīvoja ar pārliecību, ka izvēle cīnīties ir vienīgā pareizā rīcība.

Vēl viena brīvprātīgo grupa iespēju karot uztvēra kā piedzīvojumu, kaut arī viņi nepiekrita sludinātajām idejām par atriebību vai “fašistu uzvarēšanu”.

Ļoti būtisks faktors, kas veicināja faktiski jebkura evakuētā Latvijas iedzīvotāja vēlēšanos nonākt 201. latviešu strēlnieku divīzijā, bija saskarsme ar padomju kolhozu sistēmu. Lielākajai daļai no Latvijas izbraukušo nebija nekāda priekšstata par kolhoziem, daudzi, tajos ierodoties, padomju propagandas iespaidā bija sagaidījuši attīstību un labklājību.

Vairums no bēgļu stāstiem pauž sarūgtinājumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk tikt prom no kolhoziem. Divīzijas karavīrs Eduards Strops, noticēdams pēc 1941. gada 22. jūnija radītajai kara propagandai par “labo dzīvi” padomju Krievijas kolhozos, devās turp bēgļu gaitās. Pirmo kara gadu dzīvoja kolhozā, un viņa apraksti (dienasgrāmatu rakstīja katru dienu) ir atklāti: par blusām, blaktīm, netīrību, nabadzību, rupjību utt.: “1941. g. 24. septembris. Sernur. Mans vakardienas piedzērušais – upolnomočennij skotzagotovok – beidzot ieradās, ir vienkāršs cilvēciņš. Nodzēries, trūkst naudas, lai tiktu tālāk. Ievēroju otru kādu tipu, piedzērušu, ādas kurtkā, kas pa dubļiem izvārtījies kā sivēns, tādu te vairums. Kas ieņem labāki atalgotas vietas, dzer un dzīvo, cik šī knapā dzīve sniedz. Pārējie ķeras pie slapji ceptās maizes kumosa un trauc ko labāku iekost (stolovajā). Maizi ļaudis visur it kā vajā jeb otrādi – nes to rokās, ved braucamā kurvī sasviestu, kā to šorīt redzēju. Visur palikuse pliekana dzīves nonivelēta. Vērojot lielo braškas dzeršanu, kas tiek dzerta tikai no tējas glāzēm, pilnīgi atkrīt mūsu šņabja glāzītes dažāda lieluma. Te dzer vai nu pus vai veselu glāzi. Bieži redzami cilvēki, kas paņem lētāko piena zupu par 85 kap., bet “votku” pusglāzi, kas maksā 3.20. Savādu iespaidu atstāj, klausoties spiedzošā skaļrunī, tas tikpat tālu no dzīves īstenības kā debess no zemes. Pie galda līdzās divi jaunieši, 16 – 18. g., paņēmuši līdzi puslitra vodku, to ielēja vienādās daļās tējas glāzē un vienā paņēmienā izdzēra. Sarunājas bravūri: “Ni huja ebenomatj ne polucil, po doroge vipili i ebenomatj. utt. [..]” Līdzīgus aprakstus jau kara laika dienasgrāmatās snieguši arī citi divīzijas karavīri.

Kolhozu dzīves piemēri raksturo ne tikai padomju propagandas atšķirību no dzīves realitātes, bet arī to, ka reāli sastapās divi pilnīgi atšķirīgi dzīvesveidi un attieksmes pret darbu.

Atšķirīga ir t.s. līdzi aizrauto grupa, kura ir vissarežģītākā. Lielāko daļu tajā veidoja no Latvijas piespiedu kārtā evakuējušies: dažādu padomju iestāžu tehniskie darbinieki, piemēram, dzelzceļnieki, šoferi, 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri, kā arī jūrnieki. Viņu motivācija bija pakļaušanās notikumiem, bez citādas izvēles. Tieši viņi, īpaši dzelzceļnieki un šoferi, divīzijas darbības turpinājumā visbiežāk nonāca divīzijas IeTK Sevišķās daļas uzmanības lokā. Būtiska uzmanība jau divīzijas formēšanās posmā tika pievērsta karavīru politiskajam noskaņojumam. Ar to nodarbojās ne tikai IeTK, bet arī kara komisāri un politiskie vadītāji, kurus dažādās partijas biroja sanāksmēs uztrauca jautājums par karavīru nacionālšovinismu, ar to saprotot atsevišķu karavīru vidū novēroto nelabvēlīgo politisko noskaņojumu. Nereti pārpratumus veidoja dabiska Sarkanās armijas reglamentu nezināšana.

Divīzijas formēšana noslēdzās 1941. gada 4. un 5. decembrī, kad divīzija aptuveni 10 tūkstošu karavīru sastāvā devās uz fronti, lai 20. decembrī dotos pirmajā kaujā.

Īpašs temats, pētot divīzijas izveidi, būtu komandējošā sastāva formēšana, karavīru politiskā apmācība, uzraudzīšana un represijas pret viņiem.