Nešķirojot pēc pakāpēm 3
Atskaites punkts memoriālam ir 1915. gada 28. oktobris (pēc jaunā stila), kad smiltainē pie Meža kapiem guldīja trīs dienas iepriekš Tīreļpurva apkaimē kritušos 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīrus Jēkabu Voldemāru Timmu, Andreju Stūri un Jāni Gavenu. Viņu izvadīšana no Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama izvērtās masu pasākumā ar tūkstošiem rīdzinieku un Rīgā esošo bēgļu līdzdalību. Sēru gājiens devās pa Aleksandra (Brīvības) ielu, nogriežoties uz Miera ielu un tad uz strēlnieku atdusas vietu. Baltie vainagiem rotātie zārki atradās uz trīs baltiem līķratiem. Runu pie pirmo trīs kritušo kapa teica strēlnieku bataljona komandieris, kapteinis Rūdolfs Bangerskis – nākamais Latvijas armijas ģenerālis, latviešu leģiona ģenerālinspektors, trimdinieks, kam pašam bija lemts 1995. gada 16. martā tikt pārapbedītam šajos kapos.
Nākamajiem vairs netika parādīts tāds gods kā pirmajiem. Nākamos jau apbedīja lielākām, vairāku desmitu grupām, tranšejās. Glabāja bez dienesta pakāpju izšķirības – kareivjus un virsniekus līdzās. Taču no visiem aptuveni 5000 laikā no 1915. līdz 1917. gadam Pierīgā kritušajiem strēlniekiem Brāļu kapos nonāca vien aptuveni 870. Vairākums palika piefrontes joslas brāļu kapos. Citus piederīgie pārveda uz dzimtas kapsētām. Aleksandrs Birzenieks raksta, ka kritušie Mežaparka kāpu smiltī sākumā rakti bez noteiktas sistēmas. Tikai pēc gada sākts domāt par kapu telpisko pārredzamību. Kopš 1919. gada janvāra Brāļu kapos savus kritušos cīņās pret landesvēru un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības vīriem sāka apbedīt arī Pētera Stučkas režīms. Tādā kārtā te līdz Rīgas krišanai 1919. gada 22. maijā nonāca 98 lielinieki – kā latviešu sarkanie strēlnieki, tā krievu sarkanarmieši un pat Stučkas valdības zemkopības komisārs Fricis Roziņš-Āzis, kurš nomira Latgalē.
Bermontiādes dienās 1919. gadā oktobrī–novembrī Brāļu kapos lielākā skaitā ieradās papildinājums nu jau no Latvijas armijas rindām. Turklāt, tā kā sākumā Pārdaugavā kritušo pārvešana nebija iespējama, viņu kapu apzināšanu un pārapbedīšanu izdarīja turpmākos gados. Diemžēl vairāk nekā 200 no bermontiādes sākumā dzīvības zaudējušajiem palika kā “nezināmie”. 1919. gadā Brāļu kapos apbedīja 548 Neatkarības cīņās kritušos, 1920. gadā – 302, 1921. gadā – 63 kritušos. No Latgales frontes uz Rīgu atveda tikai dažus. Par savu valsti dzīvību atdevušos bērēja, uzliekot uz zārkiem lenti jau Latvijas karoga krāsās.
