Memoriāla sākums 3
Brāļu kapu komiteju, kuras uzdevums bija gādāt par šīs vietas uzturēšanu un iekārtošanu, nodibināja 1920. gadā. Tā bija sabiedriska organizācija, atvērta katram Latvijas pilsonim. Finansējumu komiteja lielākoties saņēma no valsts, taču savu artavu deva arī Rīgas pašvaldība un ziedotāji. Komitejas valdes 1928. gada 9. maijā dotie noteikumi par apbedīšanas kārtību Rīgas Brāļu kapos reglamentēja, ka tajos tiesīgi atdusēties visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, visi virsnieki un instruktori, kuri piedalījušies Latvijas 1918. – 1920. gada Neatkarības cīņās, kā arī “vecie latviešu strēlnieki tiem atvēlētajā kapu nodalījumā”, tātad Pirmā pasaules kara strēlnieku pulku dalībnieki. Viņiem un viņu ģimenes locekļiem, kam nebija tiesību tikt apbedītiem centrālajos Brāļu kapos, ar ieeju no Strēlnieku vārtiem izveidoja Strēlnieku nodalījumu.
Oficiālā pamatakmens likšanas ceremonija notika 1924. gada 18. novembrī. Tas bija augstākā līmeņa pasākums ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, valdības, armijas, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju pārstāvju līdzdalību. Ar 1924. gadu tāpat aizsākās, kā toreiz teica, “svētās uguns” dedzināšanas tradīcija Ziemassvētku kauju naktī no 5. uz 6. janvāri pēc jaunā stila. Veco strēlnieku godasardzes sargāto uguni pirmais iededza Valsts prezidents Čakste. Sākumā ugunskura kurināšanai izmantoja no akmens bluķiem sakrautu altāri kapulauka priekšā. Kad izbūvēja terasi, uguni pārcēla uz turieni, bet kopš 1933. gada 17. novembra kurināja jau uz īpaši izbūvētā, ar šūnakmeni apšūtā altāra. Jāatzīmē, ka pirmskara Latvijā uguns nekurējās pastāvīgi. To iededzināja tikai īpašos gadījumos. Pievērsiet uzmanību altāri dekorējošajam ornamentam – tā ir ērkšķu vija, kas simbolizē strēlnieku ciešanas.
