Padomju varas Brāļu kapi 3
1958. gada 22. jūlijā, atdarinot 1915. gada gājienu, cauri Rīgai uz Brāļu kapiem atkal devās bērinieku kolonna ar vainagiem. Tikai nu jau gājiens kārtojās pie padomju armijas virsnieku nama, kā tolaik dēvēja Rīgas Latviešu biedrības namu. Apbedīja 22 personas. To skaitā no Piemaskavas un Staraja Rusas šurp atgādātos sarkanarmijas latviešu vienību karavīrus, partizānus un 1940./41. gada Augusta Kirhenšteina “valdības” locekļus Alfrēdu Nuržu un Ludvigu Kažemaku. Ceremonija notika ar Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un kompartijas centrālkomitejas sekretāra Jāņa Kalnbērziņa līdzdalību. Kalnbērziņš turklāt aizdedzināja mūžīgās uguns gazificēto lāpu. Īpašo uguni no Ļeņingradas Marsa laukuma atgādāja turienes delegācija. Latvijas PSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa mēģinājums tā atgriezt Brāļu kapus kultūras pieminekļu apritē sabiedrībā, privātās sarunās tika vērtēts ļoti negatīvi. Vairākums latviešu, īpaši jau trimdinieki, pamatoti uzskatīja, ka “sarkano” apbedīšana tur nozīmē kapu apgānīšanu. Toties tagad šo svētnīcu varēja iekļaut Latvijas PSR valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un neļaut tai vienkārši iet bojā. “Cīņa” rakstīja, ka nu tie ir “Oktobra revolūcijas un Lielā Tēvijas kara varoņu Brāļu kapi”.
Paldies Dievam, atsaucību neguva 50. gadu beigās padomju presē izskanējušie aicinājumi “papildināt” Brāļu kapus ar tēliem, kas ilustrētu “latviešu karavīru cīņas Lielā Tēvijas karā”. Kad maisam bija gals vaļā, līdz 1989. gada vidum Rīgas Brāļu kapos apbedīja vai pārapbedīja kopumā 473 sarkanarmiešus, partizānus un līdzīgus cīnītājus par padomju varu. Sākot ar 1981. gadu, Centrālās alejas kreisajā pusē vietas sāka ierādīt kompartijas un padomju militārajiem veterāniem un pat viņu ģimenes locekļiem.
Parādījās kapu plāksnes kirilicā. Paradoksāli, taču lēmumu par apbedījumu pārtraukšanu Rīgas Brāļu kapu teritorijā atmodas sākumā pieņēma Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Viņš to izdarīja pēc Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētāja Raimonda Paula lūguma. Lai arī pēc valsts neatkarības atgūšanas Augstākā padome pieņēma lēmumu par vietas statusam neatbilstošo cilvēku mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā ar radinieku piekrišanu atdusas vietas mainīja tikai ap 130 kompartijas veterānu. Tuvinieki vienkārši nevēlējās uzņemties ar kapa vietas pārcelšanu saistītos uzdevumus.
Rīgas Brāļu kapu atjaunošana ir process, kas ar mainīgām sekmēm un ātrumu rit kopš neatkarības atjaunošanas. Diemžēl paralēli tie atkal tikuši postīti – krāsaino metālu zagļi noplēsa kapara skārdu kapsētas mūrim, sabojāja strūklakas. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos desmit gados, pateicoties Rīgas Brāļu kapu fondam un tāpat Rīgas pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša enerģiskumam, kapi kļūst aizvien sakoptāki. Par to izskatu vairs nav jākaunas.
