Foto – Karīna Miezāja

Padomju okupācijas vara 1940./41. gadā vēl neliedza apbedīšanu Rīgas Brāļu kapos tiem, kam tā pienācās. Tur, piemēram, guldīja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kurš izdarīja pašnāvību dažas dienas pēc padomju tanku ierašanās Rīgā. Zināmu toleranci izrādīja arī vācieši. Vēsturnieks Arnis Āboltiņš raksta, ka laikā no 1941. gada jūlija līdz 1942. gada maijam Rīgas Brāļu kapos apbedīti un pārapbedīti 15 nacionālie partizāni, kas zaudēja dzīvību kaujās ar sarkano armiju tās atkāpšanās laikā. Vācu okupācijas laikā tāpat pārap­bedīja komunistiskā režīma terora upurus, piemēram, ģenerāli Kārli Gopperu, un vairākus desmitus bijušās Latvijas armijas virsnieku un karavīru, kas bija iestājušies policijas pulkos vai leģionā un krituši kaujās frontē. Jauna tendence bija 1944. gada 19. septembra padomju aviācijas uzlidojumā pie Māras dīķa bojāgājušo 39 gaisa spēka izpalīgu – vācu iesaukto latviešu pusaudžu – guldīšana zemes klēpī Brāļu kapu terases aplocē iepretī Strēlnieku vārtiem. Tobrīd bija aktuāli vilkt paralēles starp 1919. un 1944. gadu.

Vēstures “piegriešanā” sevišķas spējas uzrādīja padomju režīms, kas PSRS karaspēkā iesaukto latviešu vienības neminstinoties uzdeva par “veco” strēlnieku gara mantiniekiem. 1944. gada 14. oktobrī Brāļu kapu Veco latviešu strēlnieku nodalījumā guldīja trīs sarkanās armijas 43. latviešu strēlnieku divīzijas izlūkus, kas bija zaudējuši dzīvību netālu no Rīgas. Gadu vēlāk pēdējo godu Brāļu kapos izrādīja sarkanās armijas ģenerālmajoram, agrākajam Latvijas armijas ģenerālim Oto Grosbartam – viņš vismaz bija bermontiādes dalībnieks.

Ja neskaita atsevišķus apbedījumus veco latviešu strēlnieku nodalījumā, centrālajā kapulaukā līdz 1958. gadam iestājās pauze. Klīda ideja, ka Brāļu kapi jāpārvērš par “darbaļaužu atpūtas parku”, līdz padomju Latvijas elitei parādījās cita doma: “reabilitēt” memoriālu, sagrozot tā vēsturi un pielāgojot Kārļa Zāles darbu padomju ideoloģijai. Kad 1957. gada sākumā Rīgas Brāļu kapus bija apmeklējis PSRS aizsardzības ministrs maršals Georgijs Žukovs, arī Latvijas PSR varasvīri kļuva drošāki. “Šie kapi stāsta par diviem pasaules kariem, kas piemeklēja Latviju 20. gadsimta pirmajā pusē. (..) Kapenes stāsta par divējādiem – taisnīgiem un netaisnīgiem – kariem, kuros lietas Latvijas darbaļaužu asinis,” skaidrots 1959. gadā iznākušajā albumā “Brāļu kapi”. Ja tos pārvērta par pieminekli arī kritušajiem padomju varas aizstāvjiem, tas nozīmēja, ka tur drīkst pārapbedīt kā sarkan­armiešus, tā sarkanos partizānus. Vēsturnieks Arnis Āboltiņš šo procesu nosaucis par “simbolu asimilāciju”.