Politoloģe: Prezidents kā tāds tēvs bērniem deva iespēju cieņpilni atkāpties no šīs situācijas 0
Saeimas deputātu vairākums 5. novembrī Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča Saeimai otrreizējai caurlūkošanai atdoto Stambulas konvencijas denonsēšanas likumu nodeva skatīšanai Ārlietu komisijā, nosakot, ka priekšlikumi likumam iesniedzami gadu – līdz 2026. gada 1. novembrim.
Nākamā gada oktobra sākumā notiks Saeimas vēlēšanas, bet novembra sākumā uz pirmo sēdi jau varētu sanākt jaunievēlētais parlaments, kas nozīmē, ka arī likumu par izstāšanos no konvencijas pārskatīs nākamais Saeimas sasaukums.
Par gadu ilgu priekšlikumu iesniegšanas termiņu nobalsoja 53 deputāti no “Jaunās vienotības”, “Progresīvajiem”, “Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības, pret bija 18 deputāti no “Latvija pirmajā vietā” un “Stabilitātei”, atturējās Skaidrīte Ābrama, bet izstāšanos no konvencijas līdz šim atbalstījušās Zaļo un zemnieku savienības politiķi un vēl pāris deputāti izvēlējās balsojumā nepiedalīties.
“Jebkurā gadījumā bija skaidrs, ka prezidents rīkosies. Viņam bija vairākas iespējas, un viņš izvēlējās to atdot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Faktiski šis solis pats par sevi neko nedotu, ja nebūtu pārliecības, ka rezultātā no partijām sekos citāds lēmums,” šādu viedokli par notikušo pauda Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes lektore.
Viņa TV24 raidījumā “Dienas personība” pievērsa uzmanību tam, ka jau dzirdēts par to, kā “pēkšņi partijas ir pārdomājušas” — virkne no tām, gan “Nacionālā apvienība”, gan “Apvienotais saraksts”, tagad saka, ka pilnīgi noteikti balsos citādi.
“Es teiktu, ka prezidents ir kā tāds tēvs — kad bērns nokrīt zemē un raud, un spārdās, tad vecākam vajag dot iespēju viņam cieņpilni no šīs situācijas iziet un izlikties, ka nekas nav noticis,” notikušo tēlaini ilustrē politoloģe.
Viņa uzskata, ka prezidents šajā gadījumā piedāvājis aicinājumu jautājumu atlikt uz nākamo Saeimu — tā ir iespēja partijām, kas, iespējams, sapratušas, ka šis jautājums viņu vēlētājiem nav tik aktuāls, kā tās bija iedomājušās, cieņpilni izlikties, ka “nu vispār domā citādāk”.
“Pēdējo dienu retorika jau sāka izklausīties tā, it kā patiesībā nemaz tik steidzama lieta tā nebūtu, un vispār viss sanācis mazliet citādi, nekā bija domāts,” rezumē politoloģe.
