“Katru komiķi, kas iziet uz skatuves, joko, uzskatu par varoni.” Saruna ar dramaturģi Aivu Birbeli 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sagaidot kanāla TV3 25 gadu jubileju, ēterā teju pēc sešu gadu prombūtnes ar jauno sezonu atgriežas kulta seriāls “UgunsGrēks”. Iemīļoto varoņu gaitām, viesnīcā valdošajām intrigām un komiskiem pārpratumiem no pirmdienas līdz ceturtdienai ik vakaru plkst. 21.10 varēs sekot līdzi jau no šodienas, 13. februāra.
Jaunajā seriāla sezonā varoņu dialogi uzticēti aktrisei, dramaturģei un autorei Aivai Birbelei, kuras lugas iestudētas amatieru un profesionālajos teātros, dialogi izmantoti seriālos “Māja pie ezera”, “Terapeite bez grāda” un citos.
Atgriešanās sezona iesākas uz noslēpumainas nots – viesnīcas saimnieks Aivars Pētersons saaicina bijušos darbiniekus kopā, lai viņi sacenstos par iespēju tikt pie pils.
Tikai viņi nezina, ka Aivaram ir slepena vēlme – uzzināt, kurš ir vainīgs pie skandāla, kas sabojāja viņa reputāciju un biznesu.
Pētersona viesnīcā notiks patiešām trakas lietas. Cīņa par mantu, greizsirdība, zādzības un blēdības, baumas un pārpratumi, mīlas mokas un cirks. Būs arī slepkavības mēģinājumi…
Jaunā sezona dāvās aizkustinošu satikšanos ar labi pazīstamiem seriāla tēliem, ko atveido Ilze Vazdika, Regīna Devīte, Zane Daudziņa, Ģirts Ķesteris, Jakovs Rafalsons, Ilze Pukinska, Egils Melbārdis un Uldis Dumpis, savukārt Rūta Dišlere, Kārlis Tols, Oskars Vīksne un citi aktieri ienesīs jaunas vēsmas.
Aiva, pirms runājam par jaunajām vēsmām seriālā, vēlos sākt ar vienu jūsu izteikumu. Jūs tirgojot dzīvi lugu formātā. Kā sokas ar pieprasījumu?
A. Birbele: Ļoti labi! Sadarbībā ar apvienību „Panna” jau vairāk nekā desmit gadus rakstu izrādes. Šobrīd pa visu Latviju ceļo divas – „Mačo” ar Aināru Ančevski un „Sieviete kā konfekte” ar Zani Daudziņu.
Pirmajā runājam par stereotipiem vīrietības priekšstatiem, bet otrā ir veltījums dāmām ap piecdesmit, kurām jāsaprot, ka, spējot iesmiet arī pašām par sevi, dzīve var turpināties ar lielu prieku.
Paldies visiem, kas pērk biļetes, ceru, cilvēki ir apmierināti, izsmējušies, vismaz spriežot pēc aplausiem instagramā.
Arī pati uzstājos kā stendapa komiķe un daru visu, lai manas izrādes ietu pie sirds. Cilvēki labprāt apmeklē mūsu sarīkojumus.
Otro gadu tiek rīkots gada pasākums komēdijā „Grābeklis”, 6. janvārī pirmo reizi tajā piedalījās visas trīs komiķu apvienības – „Sieviešu stendaps”, „Comedy Latvia” un „Riga Stand Up”. Visas startēja ar savu labāko materiālu, pa vidu arī improvizācijas teātris, Ralfs Eilands, reperis ansis…
Balvu par mūža ieguldījumu komēdijā pasniedza Jānim Jarānam un Dainim Porgantam. Pati arī šobrīd rakstu jautru ludziņu četriem aktieriem un ceru tikt pie iespējas uzrakstīt kino scenāriju savai komēdijai. Tas tāds sirdsplāns.
Vai kā stendapa komiķei, vienai pašai uznākot uz skatuves, nebaida sajūta – un ja nu nesapratīs, neviens nesmiesies?
Tāpēc katru komiķi, kas iziet uz skatuves, joko, uzskatu par varoni.
Nav nekā drausmīgāka kā sarakstīt komēdiju, par kuru neviens nesmejas.
Ja teātra drāmā kaut puse iemieg, vari sevi mierināt, ka apskati nopietnu tematu, tāpēc cilvēki aizdomājās… Bet, ja stendapa komēdijā neviens nesmejas – viss, esi izgāzusies, nav ar ko aizbildināties. Pati esi autore, viena pati uzņēmusies visu atbildību, nav ko vainot… Kaut vai ej un nošaujies.
Bet ir arī labā puse. Ja dzirdi smieklus, saņem aplausus – tas arī viss vienai. Sāpe tev vienai un prieks vienai. Komiķi jau ir tāda tauta, kas ļauj caur jokiem sabiedrībai atbrīvoties no visa, kas nomāc, nospiež, kaitina. Komiķis palīdz no tā tikt vaļā tādā veselīgā veidā. Caur smiekliem.
Par izrādi „Tāda es esmu” ar Zani Daudziņu, kuru arī atkal redzēsim jaunajā „UgunsGrēka” sezonā, esat teikusi, ka ar šo lugu centāties celt latviešu sieviešu pašapziņu. Vai mūsu dāmām tā zemāka nekā citās tautās?
Nedomāju vis, problēmas visur līdzīgas.
Taču es reāli brīnos, kā sievietes var ciest tādēļ, ka citas liek instagramā skaistākas bildes.
Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tās bildes ir caur filtriem uzspodrinātas, ka visu apskatei izliktā skaistā dzīve īstenībā tāda nebūt nav.
Manā jaunībā galvenais mērķis bija iekārtoties klusā, mierīgā vietiņā līdz pensijai, lai ikdienā tiktu pēc iespējas ātrāk no darba mājās – pie bērniem, vakariņām, sadzīves rūpēm. Tagad ir tik daudz iespēju, bet, ak, tās šausmīgās ciešanas – vai es „tā” izskatos, vai esmu sasniegusi pietiekami daudz, vai esmu pietiekami laimīga?
Par to visu arī sieviešu stendapa izrādēs iesmejam. „Sieviešu stendapa” pēdējos divos sarīkojumos piedalījās arī Ilze Viņķele. Izrādās, viņai ir fantastiski laba humora izjūta, ko politiķes statusā nemaz tā nevarēja manīt. Ilze runāja ne jau par politiku, bet visādus ģimenes stāstiņus. Un kā publika smējās!
Kādā teātra recenzijā jūs esat raksturota kā drūmā komiķe. Vai piekrītat?
Kā autori mani interesē smiekli, komēdija, bet savā ikdienā kā skatītāja patērēju krimiķus, gotisku mūziku. Varbūt esmu savā ziņā tāda divējāda, pat nezinu, kāpēc. Kad rakstīju dialogus „UgunsGrēkam”, mani mīļākie tēli sanāca Mildiņa un Zentiņa, jo abām vishumorīgāko raksturu dēļ viegli rakstīt.
Ilze Vazdika vietumis pret kādu manis uzrakstīto frāzi gan iebilda, sakot, ka Mildiņa, kā jau bijusī latviešu valodas skolotāja, tik skarbi jokot nebūtu varējusi pat virtuvē. Tas man bija pārsteigums, jo šķita, ka dialogos biju diezgan mīlīga.
Savos jokos mēdzu būt daudz skarbāka.
Ko vispār nozīmē rakstīt dialogu seriālam?
Scenārija autore un režisore Inta Gorodecka atsūta katras ainas norisi, bet es izdomāju, ko, piemēram, Leons, izkāpjot no auto, varētu sacīt savam likumīgās sievas Elizabetes likumīgajam dēlam Augustam no pirmās laulības
Vai, rakstot dialogu, palīdz tas, ka pati esat aktrise?
Nē, skatuves mākslinieka darbs jau nav pašam domāt tekstu. Bet aktrises pieredze varbūt palīdz saprast to, ka jābūt iemeslam, kādēļ aktieris uz skatuves ver vaļā muti, kāpēc vispār kāds izrādes varonis sāk runāt.
Diemžēl mūsu seriālu ražošanas tempos godīgi jāatzīst, ka, piedodiet, es nespēju to nodrošināt. Eiropā un pasaulē laba scenārija izstrādei paiet gads, pusotrs, bet mums piecdesmit sērijas uzrakstīt trīs mēnešos liekas – okei!
Un tad pēkšņi filmēšanas laukumā attopas, ka kaut kā pietrūkst, vai montējot negaidīti parādās „caurums”.
Lai noķertu šīs „blusiņas”, jau pirms filmēšanas sākuma būtu jāuzraksta pirmās divdesmit sērijas. Var gadīties, ka tikai divdesmitajā nāk apjausma, ar ko vispār sākt.
Kā sacīja Čehovs, ja šķiet, kaut kas nav pareizi, nosvītrojiet pirmās divdesmit lappuses… Taču pamazām situācija arvien uzlabojas un producenti sāk saprast, ka ir vērts ieguldīt laiku un naudu kvalitatīvā scenārijā. Tas atmaksājas.
Bet man nav vīzdegunīgas attieksmes, jo zinu, ko vispār nozīmē kaut ko radīt. Es apbrīnoju Intu (seriāla režisori Intu Gorodecku), kura spēj turēt rokās visu šo „impēriju”, ārkārtīgi smags darbs. Tik daudz sezonu, sēriju, tēlu, vēl jāsapulcē aktieri…
Reiz ieminējos Ģirtam Ķesterim – ja jūti, nav īsti tas materiāls… kā ir aktierim? Viņš atteica – ja esi uzņēmies darbu, piekritis, ej un strādā!
Tā kā rakstāt dialogus, kā vērtējat dialogus sabiedrībā?
Esam kļuvuši ļoti agresīvi. Palasot „dialogus” sociālajos medijos – šausmas! Aci pret aci jau esam diezgan pieklājīgi, bet tikko ir iespēja būt anonīmākam…
Starp citu, mani izbrīnīja tas, ka pat Kultūras ministrija ņēma vērā anonīmu vēstuli par Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku.
Es varbūt esmu bailīgāka, mazāk tvītoju, bet aktīvākām sievietēm tiek komentāri pat ar draudiem izvarot.
Tīklu pasaulē cilvēki tiek iezīmēti, apvilkti, tiek veidoti pat saraksti ar iespējamiem kangariem, marksistiem, ja nu kas…
Kā vērtējat politiķu toni sarunā ar sabiedrību?
Lai kā tas mums patiktu vai ne, es gan gribētu teikt, ka nav ko visā vainot varu. Cilvēkiem pašiem jātiek galā ar savu dzīvi. Pie tavām nelaimēm nav vainīgs Kariņa–Levita režīms. Visbriesmīgākais, ka veidojas tāda sabiedrības kārta, kurā līdz ar gadiem pieaug nīgrums un neapmierinātība ar visiem un visu.
Ja paskatītos no malas uz „UgunsGrēka” norisēm, kas jaunajā sezonā jums pašai šķiet visnegaidītākais, pārsteidzošākais?
„UgunsGrēku” nevajadzētu ņemt nopietni, bet papriecāties par visiem neticamajiem notikumiem. Ja manās rokās būtu scenārijs kopumā, es varbūt izņemtu ārā visas traģiskās lietas – Zentas dēla nokļūšanu cietumā vai Leona pēkšņo pārmērīgo vilkmi pēc alkohola –, bet veidotu seriālu kā latvisku izpriecu komēdiju, kur skatītājs var nošķendēties – kas par ārprātu, kā tā var notikt!
Kur var brīnīties par visādām dīvainām lietām.
Piemēram, Jakova Rafalsona tēlotajam biznesmenim Vadimam parādās atmiņas zudumi, viņš brīžiem nesaprot, kas viņš ir un kas ir cilvēki ap viņu.
Tas varbūt tāpēc, ka viņam bijis pārāk daudz mīļāko…
Jā, jā, tas ir sods par to. Varam izdomāt, ka ir kaut kāds skaits sieviešu, ar kurām pārguļot rodas atmiņu zudumi. Ja tev, piemēram, bijuši četrdesmit divi seksa partneri, tad ar četrdesmit trešo atmiņa saiet grīstē. Tas būtu tāds pelnīts sods. Šajā seriālā vajag izbaudīt visdīvainākās lietas un absurdākos pagriezienus.
Un kas jaunajā sezonā ir visdīvainākā lieta?
Vieta, kur Silvija paslēpj gleznu. To man bija ārkārtīgi grūti pamatot dialogos. Ļoti interesanti, kur cilvēks var iedomāties noslēpt gleznu. Bet to, protams, neatklāšu. Droši kliedziet uz ekrānu, vicinieties rokām, izpaudieties, kā vēlaties! Varbūt tas arī ir šī seriāla lielākais prieks.
