Kultūra
Māksla

“Liku visu uz vienu kārti!” Saruna ar godalgoto ilustratori Lindu Bundestamu0


Linda Bundestama: “Sāku iztēloties, kā cilvēki izskatītos dzīvnieku formā. Tā es daru, kad zīmēju cilvēkus, – iztēlojos vai nu kādu paziņu, vai arī pati sevi dažādās situācijās.”
Linda Bundestama: “Sāku iztēloties, kā cilvēki izskatītos dzīvnieku formā. Tā es daru, kad zīmēju cilvēkus, – iztēlojos vai nu kādu paziņu, vai arī pati sevi dažādās situācijās.”
Publicitātes foto

LINDA BUNDESTAMA ir viena no pazīstamākajām un visvairāk apbalvotajām grāmatu ilustratorēm ziemeļvalstīs. Latvijas lasītāji viņu iepazinuši no aizraujošām un krāšņām grāmatām – Ulfa Starka “Diktatora” un pērn iznākušās “Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs”.

Linda Bundestama ir strādājusi kopā ar izciliem somu un zviedru autoriem, kuru darbi tulkoti daudzās valodās un apbalvoti. Turklāt Linda ir Somijas zviedriete – viņa dzimusi un uzaugusi Helsingforsā, un arī nacionālā piederība nospēlējusi savu lomu ja ne gluži profesijas izvēlē, tad visādā ziņā ceļā līdz profesijai.

– Vai atceraties, kā bērnībā sākāt zīmēt?

L. Bundestama: – Tas ir mazliet smieklīgs stāsts. Vasarās mēs ar ģimeni braucām uz saliņu, kur mums bija neliela mājiņa, un palikām tur abus garā brīvlaika mēnešus. Saliņa bija ļoti nomaļa, tālu jūrā, un tur nebija galīgi nekā ko darīt, tāpēc vajadzēja ļoti labu iztēli. Vasaras mājiņā bija dažas grāmatas, bet ne bērniem domātas, un zīmuļi.

Domāju, ka kļuvu par mākslinieci tāpēc, ka tik bieži biju viena

un šajā laikā radīju stāstus par lietām apkārt, izmantoju savu iztēli. Man bija ļoti daudz brīva laika. Protams, tas reizēm bija grūti – kaut gan uz saliņas bija arī mans lielais brālis un māsa, taču mēs nebijām kā Trokšņu ciema bērni (atsauce uz Astridas Lindgrēnes tāda paša nosaukuma grāmatu. – L.K.-Š.), un, kad bijām kopā, radās problēmas. Tādēļ mūs centās īpaši nelaist kopā (smejas), un es pavadīju laiku zīmējot.

Turklāt, kad man bija četri vai pieci gadi, piedalījos un uzvarēju bērnu zīmēšanas konkursā, un tas noteikti deva lielu impulsu. Uzvara lika saprast, ka es tiešām varu būt māksliniece, tā mani iedrošināja vēl vairāk.

– Tātad uzaugāt, jau zinot, ka būsiet māksliniece?

– Jā, domāju, ka vienmēr zināju, ka gribu būt māksliniece, bet vienmēr arī mazliet bažījos, vai varēšu ar šo nodarbi izdzīvot, sevi uzturēt. Kad devos stāties augstskolā, zināju, ka gribu turpināt darboties mākslā, bet biju nolēmusi, ka man vajag “īstu” specialitāti, tādēļ Kingstonas universitātē centos iestāties mēbeļu dizaina nodaļā.

Zīmējumi man sanāca galīgi ne tādi, kā vajadzētu mēbeļu dizainam,

uzņemšanas komisija par mani smējās un teica, ka man jāiet uz mākslas nodaļu. Es nomainīju specialitāti un tur arī sapratu, ka tiešām esmu ilustratore. Tā bija ļoti laba sajūta.

Taču tas noteikti nav vienmēr bijis viegli. Esmu strādājusi neiedomājami smagi un faktiski visu likusi uz vienu kārti, jo man nav nekādu citu talantu vai izglītības. Turklāt, protams, man bijusi tā laime strādāt ar neiedomājami izciliem rakstniekiem!

– Kādēļ izlēmāt studēt tieši Anglijā? Kingstonas universitātē mākslas izglītība bija daudz augstākā līmenī nekā Helsinku universitātē?

– Apsvērums bija ļoti praktisks: ja es mācītos Helsinkos, man tas būtu jādara somu valodā. Skolu es Somijā varēju pabeigt zviedru valodā, bet augstākā izglītība ir tikai somiski. Nolēmu – ja tik un tā jāmācās citā valodā, tad labāk pārvaldu angļu nekā somu valodu.

Mēs, Somijas zviedri, esam neliela, tikai 300 000 cilvēku liela, taču ļoti spēcīga kultūras minoritāte. Zviedriem Somijā ir vairāki mākslinieki un rakstnieki, iznāk avīzes zviedru valodā, arī par mākslu un literatūru. Ir pat divas lielas izdevniecības un vairākas mazākas.

Mana izdevniecība (“Schildts & Söderströms”. – L.K.-Š.) pieder Muminu ģimenei (smejas), un ienākumi no šīs sadaļas viņiem nodrošina finanses, lai izdotu labas grāmatas. Turklāt īpašnieki tiešām novērtē labas grāmatas, kas ir ļoti patīkami.

Mēs visi bijām satraukti un bēdīgi, kad pirms dažiem gadiem tika apvienotas divas lielākās Somijas zviedru izdevniecības (2012. gadā apvienojās vecākā Somijas zviedru izdevniecība, 1891. gadā dibinātā “Söderströms” un 1913. gadā dibinātā “Schildts”. – L.K.-Š.), jo bija skaidrs, ka neizdos vairs tik daudz grāmatu. T

aču tad divi redaktori no izdevniecības aizgāja, izveidoja jaunu apgādu, un izdevējdarbībā lēnām atsākās dzīvība. T

urklāt tagad arī Zviedrija sākusi apzināties, ka līdzās esam mēs, Somijas zviedri, un tā ir ļoti patīkama sajūta.

Man ir sava izdevniecība Zviedrijā, kas ļoti palīdz, taču pēdējā laikā pamanīti tiek arī tādi autori un mākslinieki, kuriem ir tikai Somijas izdevējs. Mans lielākais prieks, ka 2019. gadā tiku uzaicināta darboties Zviedrijas bērnu literatūras akadēmijā.

– Kā ar jūsu skolas laika bažām par to, vai grāmatu mākslinieks var sevi uzturēt? Nepiepildījās taču!

– Somijā ir ļoti laba grantu sistēma – ne gluži tik izcila kā Norvēģijā, tomēr laba, kas ļauj tiešām koncentrēties uz grāmatām, izdarīt visu, cik labi vien iespējams. Ja nav valsts atbalsta, māksliniekiem jādara ļoti daudz komerciālu darbu.

– Cik ilgu laiku prasa darbs pie vienas grāmatas?

– Diezgan ilgu, es teiktu, apmēram gadu, pat divus. Un tā ir problēma, jo rakstnieki gaida rindā, un es nevaru teikt – nē, Ulfa ideja ir labāka, to grāmatu zīmēšu pirmo.

Tāpēc reizēm cenšos darboties ātrāk, lai izdarītu visu, ko no manis gaida.

Un reizēm teksts ir tik brīnišķīgs, ka sajūtu gluži vai fizisku izsalkumu, nevaru sagaidīt, kad varēšu pie tā ķerties, nespēju pateikt – nē, stop, to es nedarīšu. Tādēļ es strādāju mazliet par daudz.

– Lai izlasītu grāmatu, tā jāiztulko, bet zīmējumus saprot visi. Jūsu zīmējumi tikuši arī diezgan daudz izstādīti.

– Taisnība, tie ir diezgan daudz izstādīti, ieguvuši arī vairākas balvas. Grāmata “Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” Zviedrijā saņēma “Snöbollen” (tulkojumā no zviedru valodas nozīmē “Sniega pika”. – L.K.-Š.) balvu, kas ne tikai nāk kopā ar naudas prēmiju, bet arī tika sarīkota izstāde muzejā Ūmeo, un tā bija tik brīnišķīga!

Šī balva, man šķiet, bija viena no visbrīnišķīgākajām lietām, kas ar šo grāmatu notika.

Muzejā katru nedēļu notika darbnīcas bērniem, ne tikai zīmēšanas darbnīcas, kurās es arī biju uzaicināta piedalīties, bet arī deju, teātra darbnīcas. Un šī izstāde joprojām tiek sūtīta uz dažādām valstīm; ir brīnišķīgi, ka tā var sagādāt prieku tik daudziem bērniem. Un ir jauki, ka var sastapt savus lasītājus.

– Ko bērni visbiežāk jautā?

– Cik es esmu veca, un cik ilgi man bija jālido, lai nonāktu pie viņiem (smejas). Vecāki reizēm bažījas, ka grāmatas ir pārāk biezas, bet neesmu sastapusi nevienu bērnu, kurš sūdzētos par to, ka grāmatā par daudz dzejoļu.

– Esat ilustrējusi ļoti dažādas grāmatas, teiksim, “Diktatorā” tie ir reālistiski cilvēku tēli. Kas ir vieglāk – veidot zīmējumus zināmām lietām vai fantastiskām būtnēm, zvēriem, kurus neviens nekad nav redzējis?

– Man bija sapnis veidot šādu grāmatu, es domāju – būšu tik brīva, varēšu zīmēt visu, ko vien gribu, nebūs nekādu noteikumu.

Sākumā šķita, ka tas būs visvieglākais darbs, īsta lielā balva.

Bet, kad ķēros pie darba, sapratu, ka tas ir milzīgs izaicinājums. Vispirms centos zīmēt kā daži no ievērojamiem dabaspētniekiem pirms simt un vairāk gadiem – viņu zīmējumos dzīvniekiem piešķirtas cilvēciskas emocijas, daži izskatās šokēti vai pārsteigti. Tad sapratu, ka šis piegājiens īsti nestrādās.

Aizsūtīju darbus savai izdevējai, un viņa teica, ka mani zīmētie dzīvnieki izskatās kā nesaprotami orgāni (smejas), tā nevarēs, jāizdomā kāds cits veids.

Tad devos uz Dabas muzeju Čikāgā – šķiet, tas ir lielākais šāda veida muzejs pasaulē. Tur atklāju – pasaulē ir tik daudz brīnumainu dzīvnieku un radību, ka es nemaz nevaru sacensties ar dabu, tā visu jau izdomājusi. Tad kļuvu mazliet bēdīga.

Bet, kad apsēdos un paskatījos apkārt, uz cilvēkiem, kas nāca apskatīt eksponātus, sāku iztēloties, kā viņi izskatītos dzīvnieku formā. Tā es daru, kad zīmēju cilvēkus, – iztēlojos vai nu kādu paziņu, vai arī pati sevi dažādās situācijās. Tad centos iztēloties, kāda radība katram atbilstu, un

aizliedzu sev pārāk satraukties par to, ka pasaulē varētu būt maniem iztēlotajiem līdzīgi dzīvnieki,

piemēram, taurenis vai ziemeļbriedis. Tādēļ grāmatā ir dažas radības, kuras kāds varētu būt redzējis vai gandrīz redzējis, un citas, kas ir tikai izjūtu attēlojums. Tas ir gluži kā visu cilvēcisko emociju un izjūtu katalogs.

– Tagad jums tapusi pirmā grāmata, kurai pati esat arī autore…

– To daudzi nezina, bet viens atvērums bija pilnīgi mana ideja arī grāmatā “Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs”. Man radās doma, ka vajag atvērumu, kurā ir daudz dažādu būtņu – tikai zīmējumi un būtņu nosaukumi. Tobrīd dzīvoju ar bērniem uz salas un visu dienu centos nodibināt sakarus ar Ulfu, lai pārliecinātu viņu, ka šādu atvērumu vajag.

Uz vakarpusi izdevās viņu sazvanīt, un viņš piekrita. Bet man vēl nācās viņu pārliecināt, lai izdomā visām manis zīmētajām būtnēm nosaukumus – tur nu viņš liedzās, teica – tā esot mana ideja un lai pati domāju.

Taču, kad beidzot pierunāju, viņš visiem izdomāja vārdus dažās minūtēs.

Un pēc tam atzina, ka tas ir viens no labākajiem atvērumiem visā grāmatā.

– Tāpat kā jūs bērnībā, arī jūsu bērni pavada vasaras uz salas?

– Jā, taču viņiem ir daudz mazāks risks kļūt par māksliniekiem, jo mūsdienās ir tik daudz dažādu ierīču (smejas).

Radošā vizītkarte

Lindas Bundestamas zīmējums no grāmatas “God natt på jorden” (“Labu nakti”).
Lindas Bundestamas zīmējums no grāmatas “God natt på jorden” (“Labu nakti”).

LINDA BUNDESTAMA (1977)

• Dzimusi Helsingforsā, studējusi Kingstonas universitātē.

Saistītie raksti

• Debitējusi grāmatu mākslā 2003. gadā ar ilustrācijām Somijas zviedru dzejnieces Stellas Pārlandes krājumam “Katastrofer och strofer om slummer och stoj” (“Katastrofas un strofas par miegu un troksni”).

• Pirmā Somijas zviedru autore, kas uzņemta Zviedrijas Bērnu literatūras akadēmijā.

• Vairākkārt nominēta prestižiem apbalvojumiem – Astridas Lindgrēnes balvai, “Finlandia”, “August”, “Alma” un “Snöbollen” balvai; saņēmusi “Snöbollen” balvu (2016. gadā), Ziemeļvalstu padomes balvu (2017. gadā) un Zviedrijas Kultūras fonda balvu (2019. gadā).

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
16 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
25 minūtes