Olafs Zvejnieks: Problēma, kas uzņēmējus satrauc vēl vairāk nekā Covid-19 un tā sekas 3
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja neesat pamanījuši – pēdējā nedēļa Latvijas biznesa pasaulē radījusi problēmu, kas daudzus uzņēmumus satrauc vēl vairāk nekā Covid-19 un tā sekas.
Runa ir par Finanšu ministrijas (FM) un Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) paspārnē radītajiem un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā pirmajā lasījumā apstiprinātajiem grozījumiem “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā”.
Šim grozījumu projektam uzmanību pievērsa “Dienas Bizness”, taču pēdējās dienās neapmierinātību ar likumprojekta potenciāli antikonstitucionālajām un destruktīvajām sekām sāk paust arī politiķi un uzņēmēji.
Galu galā – grozījumi varētu skart apmēram 4000 uzņēmumu Latvijā, tas nav maz.
Grozījumi paredz, ka kredītiestāžu, maksājumu pakalpojumu sniedzēju, apdrošināšanas, grāmatvedības, nekustamo īpašumu, nodokļu konsultantu un citu likuma subjektu patiesā labuma guvēji nevarēs būt personas ar apšaubāmu reputāciju.
Savukārt reputācijas vērtēšanas kārtību un kritērijus noteiks valdība. Pirmajā brīdī – skan labi, kam gan vajadzīgi cilvēki ar apšaubāmu reputāciju, taču prieki apdziest, līdzko saskati milzīgos zemūdens akmeņus, kas slēpjas šajā priekšlikumā.
Priekšlikumā, kuru, jāpiebilst, neviens no mums neprasa, Finanšu darījumu darba grupas (FATF) prasības nosaka tikai to, ka patiesā labuma guvēji minētajos uzņēmumu tipos nedrīkst būt noziedznieki vai nozieguma līdzdalībnieki, tādēļ minētais priekšlikums pilnībā ir draudzīgā pārīša FM/FID iedvesmas radīts.
Pilnīgi iespējams, ka dokumenta rašanās iemesls ir atskaite par paveikto naudas atmazgāšanas ierobežošanas jomā, kas 1. martā jāiesniedz “Moneyval”, kas, iespējams, valdības gaiteņos radījusi klusu paniku.
Pat neesot juristam, daudzi zemūdens akmeņi ir acīmredzami. Pirmkārt, grozījumi paredz – ja patiesā labuma guvējs, tātad vismaz 25% kapitāla daļu īpašnieks, tiek atzīts par personu ar neatbilstošu reputāciju, tad viņam jāatsavina kapitāla daļas.
Pag, bet kā bija rakstīts tādā mazā, plānā grāmatiņā, kas pilna ar dažādiem utopiskiem solījumiem? Kā bija nosaukums – Saversme, Sapversme? Ā, atcerējos – Satversme! “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. … Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.” (105. pants).
“Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.” (106. pants).
Taisni jāsmejas, kādas tik blēņas cilvēki nesaraksta! 1922. gadā būs rakstījuši dzērumā, kā likts, jo tādu svarīgu lietu kā nevainojamu reputāciju aizmirsuši ierakstīt.
Vienvārdsakot – pietiks kādam kaut ko atņemt, par ieganstu izmantojot reputāciju, kad lieta ripos taisni uz Satversmes tiesu. Un nav grūti iedomāties, kādu iespēju šādi likuma grozījumi paver uzņēmumu īpašnieku reģistru uzlabošanai – vieni īpašnieki varēs rakstīt denunciācijas par citiem, cenšoties panākt īpašuma tiesību piespiedu atsavināšanu.
Tāpat acīmredzamu juridisku un praktisku kolīziju varētu izraisīt tas, ka savu spriedumu par nevainojamu reputāciju vajadzēs izteikt dažādām iestādēm un katrai no tām varētu būt atšķirīgs lineāls reputācijas mērīšanai.
Kredītiestādes, apdrošinātājus un maksājumu pakalpojumu sniedzējus uzrauga FKTK, ārpakalpojumu grāmatvežus un nekustamā īpašuma aģentus – VID, maksātnespējas administratorus – Maksātnespējas kontroles dienests, bet visiem pāri vēl arī Finanšu izlūkošanas dienests.
Nebūs ilgi jāgaida līdz situācijai, kad viena iestāde kāda uzņēmēja reputāciju atzīs par tīru, bet citai būs pilnīgi pretējs viedoklis. Un kas būs kritērijs, lai pieņemtu galīgo lēmumu – bērnībā kaimiņa dārzā zagti āboli, reibumā izraisīta autoavārija, piestaigāšana uz kazino, skandaloza šķiršanās, nelabvēlīga publikācija presē vai sociālajos tīklos?
Galu galā jāuzdod arī jautājums par šīs prasības samērību – kāpēc, lai darbotos par grāmatvedi vai nekustamo īpašumu aģentu, ir vajadzīga nevainojama reputācija, bet, lai darbotos par ministru, pašvaldības vadītāju vai Saeimas deputātu, nav vajadzīga?
Kurš spēj nodarīt lielāku kaitējumu?
Ir neoficiāli zināms, ka uz minēto grozījumu izskatīšanu otrajā lasījumā tiks sniegti daudzi labojumi un vismaz daļas no tiem mērķis būs likvidēt reputācijas mērīšanas idejas.
Taču tieši tāpat ir zināms, ka koalīcijā par šiem grozījumiem nav vienotas nostājas un vēl nav zināms, kura puse ņems virsroku.
