“Tautas labklājību vislielākā mērā nosaka divas lietas…” RSU prorektors, medicīnas zinātņu doktors, profesors Dins Šmits stāsta, ko viņam nozīmē Latvija 0
Man Latvija ir daudzas lietas, bet, pirmām kārtām – Latvija ir tās cilvēki. Daudzas citas lietas mēs varbūt kaut kādā ziņā līdzīgas varētu atrast arī citās vietās, bet tas ar ko mēs īpaši atšķiramies, pirmkārt, ir cilvēki.
Mēs zinām no daudziem pētījumiem un publikācijām, ka tautas labklājību vislielākā mērā nosaka divas lietas, un tās ir izglītība un veselība. Jo izglītoti un veseli cilvēki spēj būt radoši, neatlaidīgi un pastāvīgi, un spēj sasniegt daudzas lietas, būt izturīgi, rosīgi un, vienvārdsakot, būt patīkami gan sev, gan arī apkārtējiem. Savukārt, ja tas tā nav, nu tad ir otrādi. Un man jāsaka, ka mans darbs līdz šim ir bijis saistīts ar šīm abām nozarēm — gan ar izglītību, gan veselību.
Veselības jomā – vairāk ar veselības organizāciju dažādās lomās un līdzīgi arī izglītībā – nedaudz varbūt praktiskā izglītībā, bet arī izglītības vadībā. Un arī es nodarbojos ar pētniecību, un mana pētniecības tēma ir līdzestība. Līdzestība ir tāds vārds, kurš pamazām ienāk mūsu leksikā un ir tāds literārs tulkojums no diviem angļu vārdiem “adherence” un “compliance”, kuri katrs varbūt skan mazliet savādāki. Tie ir tādi vairāk, kā saka, cietāki un piesaistošāki.
Līdzestība, tātad raksturo vai apraksta to, cik lielā mērā mēs kā vai nu esoši, vai potenciāli pacienti, kā cilvēki, kurus varētu nomākt kāda slimība, ievērojam dzīvesstila un dzīvesveida norādījumus, ārstēšanas rekomendācijas, par ko esam vienojušies ar savu ārstu vai arī citu ārstniecības personu. Respektīvi – ņemot vērā mūsu veselības realitātes, kuras mums katram ir, jo mums visiem lielākoties ir kādi veselības ierobežojumi. Tātad, ņemot vērā šīs te realitātes, kā mēs rīkojamies, lai iespējami tuvu tam aprakstam, ko es minēju, mēs varētu būt tādi cilvēki – kā teicu iepriekš – veselīgi, rosīgi, radoši, izlēmīgi un tādi, kas ir patīkami gan sev, gan, gan arī apkārtējiem, citiem cilvēkiem.
Kāpēc šāda pētniecības tēma? Ir tā, ka dati rāda, ka attīstītajā pasaules daļā, kur mēra datus un, kurā ir augsts vai vismaz pietiekami augsts veselības aprūpes līmenis, līdzestība ārstēšanai ir apmēram piecdesmit procentu līmenī. Un stipri zem tā līdzestība ir dažādiem dzīvesstila norādījumiem vai dzīvesstila vienošanām, kas cilvēkiem bijuši ar ārstiem. Latvijā šis skaitlis ir zemāks. Tas ir ap trīsdesmit līdz četrdesmit procenti saistībā ar tām slimībām vai tiem hronisko slimību pacientiem, ko mēs esam pētījuši.
Ko tas nozīmē? Ko šie skaitļi rāda un kāpēc tas man liekas svarīgi šajā kontekstā par Latvijas cilvēkiem? Tas nozīmē, ka slimība, esoša vai potenciāla, ierobežo mūsu dzīvi lielākā mērā nekā tā varētu būt.
Ar citiem vārdiem, ja mēs raugāmies uz Latvijas topošo 107 gadu dzimšanas dienu, kura mums tuvojas, tad mēs varētu teikt — mēs neesam pietiekami veseli, rosīgi, radoši, varoši, izlēmīgi un citādi labi Latvijai arī tāpēc, ka mēs neesam bijuši līdzestīgi. Un tad viens no jautājumiem varētu būt — kāpēc tā? Kāpēc mēs ieguldām savu laiku, naudu, lai nokļūtu pie nereti grūti sasniedzamiem izciliem ekspertiem, ārstiem, citiem medicīnas speciālistiem? Tātad ejam uz izmeklējumiem atkārtoti un darām dažādas lietas, un tomēr galu galā no tiem visiem lieliskajiem padomiem, ko esam saņēmuši, mēs izpildām kaut kur robežās starp trešo daļu un pusi no tā visa. Jā, tas tāds liels jautājums, un atbildes galīgi nav vienkāršas, jā, tās daždažādas un jautājums ir, ko darīt. Ir dažādi pasākumi, ko darīt un, un tur šobrīd nav īstais brīdis iet iekšā tādā lielā detalizācijā.
Bet es teiktu, varbūt man būtu daži novēlējumi saistībā ar šo te lietu. Viens ir — nošķirsim graudus no sēnalām. Proti, uzticēsimies tiem cilvēkiem, kuri dēļ savas izglītības, zināšanām un pieredzes ir eksperti un kuriem var vairāk uzticēties attiecībā uz mūsu veselības lēmumiem, nekā varbūt dažādiem citiem avotiem, kuri tādi nav. Tātad tas ir punkts numur
viens.
Otrkārt, slimība kādreiz ir tāda biedējoša lieta, vismaz mums tā liekas. Pieļaujam – ja mēs kādreiz skatīsimies uz citu pusi, neko ar šo slimību nedarīsim, nu tad varbūt, ka tā pazudīs pati no sevis, pazudīs nekurienē; bet nu tā īsti tas tomēr nebūs. Tāpēc mēs kā pieauguši cilvēki apzināti sakām — mūsu veselības realitāte šobrīd vai kaut kad nākotnē ir šāda.
Pieņemam to kā realitāti un izdomājam: tas, ko mēs varam un esam gatavi izdarīt un kas ne pārāk ierobežo mūsu dzīves un ir saistībā ar to, vienkārši ejam un izdarām. Ejam un izdarām. Un mums noteikti būs labāk, nekā – ja to mēs nedarītu un nebažījāmies visu laiku par kaut ko un tur nedomājam tik daudz. Tātad uzticamies ekspertiem ārstiem, ja vēlamies –pārliecināmies pie citiem ekspertiem, ārstiem, bet pēc tam – vēršam, tā sakot, krūti pretī un ejam, izdarām. Un tāpēc arī mans vēlējums Latvijai un tās tautai, mūsu iedzīvotājiem 107 gadu dzimšanas dienā ir — esiet veseli, esiet izglītoti, rūpējieties par sevi apzināti, esiet radoši un varoši, neatlaidīgi, un rosīgi. Un tad mēs visi būsim laimīgi un labklājīgi.
