Kultūra
Kultūrpolitika

Maslova piramīda ir greiza. Saruna ar Rūtu Muktupāvelu3


Rūta Muktupāvela: “Bieži sev atgādinu, ka esam dzimuši barikāžu gadā, tāpēc mums joprojām tik dārgs ir brīvības un neatkarības gars.”
Rūta Muktupāvela: “Bieži sev atgādinu, ka esam dzimuši barikāžu gadā, tāpēc mums joprojām tik dārgs ir brīvības un neatkarības gars.”
Foto: Karīna Miezāja

Latvijas Kultūras akadēmijai (LKA) šogad svētki – tā dibināta tieši pirms 30 gadiem, un šodien noslēdzas LKA jubilejai veltītais tiešsaistes festivāls. Jubilejas gadā pie augstskolas stūres jau otro termiņu vada rektore RŪTA MUKTUPĀVELA.

Simboliski, ka neatkarību atguvušajā valstī pirmā dibinātā augstskola veltīta tieši kultūrai – spēkam, kas lielā mērā veicināja gan Latvijas neatkarības ideju 19. un 20. gadsimta mijā, gan arī tās atgūšanu.

Pēteris Laķis ap savu ideju pulcināja talantīgus cilvēkus, un arī šobrīd, kā uzsver Rūta Muktupāvela, tieši docētāji kopā ar lieliskiem studentiem ir Latvijas Kultūras akadēmijas spēks.

Mūsdienu Latvijas nosliecē uz eksaktajām zinātnēm nereti mēdz teikt, ka kultūras augstskolas ražo bezdarbniekus. Vērojot, ko dara mani bijušie kursabiedri, tā nešķiet. Latvijas Kultūras akadēmija regulāri veic absolventu aptaujas – ko tās parāda?

R. Muktupāvela: Tik tiešām, mēs nemitīgi monitorējam darba tirgu, un mums nav vienalga, kur paliek mūsu absolventi. Jāatzīst, ka priekšstats par to, ka mākslas augstskolas ražo bezdarbniekus, ir mīts.

Mūsu skatuves mākslas specialitāšu absolventi apkalpo gan valsts finansēto teātru nišu, gan arī nevalstiskos teātrus, kuru kļūst arvien vairāk, turklāt tā ir joma, kas prasa nemitīgu atjaunotni.

Pilnībā nodarbināti ir audiovizuālās mākslas speciālisti – režisori, scenāristi, operatori, montāžisti, producenti.

Daudzi LKA Starpkultūru sakaru programmā studējošie strādā jau no trešā kursa.

Runājot par darba tirgu, liels pieprasījums pēc mūsu absolventiem ir radošo industriju nozarēs – reklāmā, poligrāfijā, projektu izstrādē un komunikācijā, pasākumu menedžmentā un producēšanā, digitālajā mārketingā, audiovizuālo pakalpojumu jomā un citur.

Pieprasīti ir kultūras mantojuma, muzeju jomas speciālisti.

Dati liecina, ka, teiksim, 2018. gadā jau absolvēšanas brīdī 86% mūsu absolventu bija nodarbināti.

Cita lieta, ka mūsu absolventiem nereti nākas strādāt vairākās vietās – tas diemžēl nozīmē, ka vienā darbavietā viņi nevar nopelnīt iztiku, un tā jau ir plašāka kultūras nozares atalgojuma problēma.

Kopš laika, kad pati studēju akadēmijā, programmas mainījušās. Uz kurām šobrīd ir lielākais konkurss?

Tas, ka esam apjomā neliela augstskola, ļauj operatīvi reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu. Tomēr, tā kā tradicionāli esam dramatiskā teātra mākslas un audiovizuālās mākslas citadele, šīs specialitātes arī ir vispieprasītākās.

Piemēram, 2018. gadā, kad uzņēmām aktierus Jaunā Rīgas teātra kursā, uz desmit budžeta vietām bija 273 pieteikumi! Esam centušies atteikties no kursa uzņemšanas konkrētam teātrim, taču nesanāk.

Šogad, piemēram, ir iecerēts uzņemt aktierus Rīgas Krievu teātrim.

Vēl viena jaudīga programma, kurā uz katru budžeta vietu ir 14 līdz 17 reflektanti, ir radošās industrijas, kam šogad būs pirmais izlaidums.

Šo programmu īstenojam kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti, kura dod pamatzināšanas par uzņēmējdarbību, ekonomisko sektoru un informācijas tehnoloģijām, savukārt mēs nodrošinām studentus ar zināšanām mākslās, kultūras mantojuma jautājumos, valodās, filozofijā, kultūras studijās.

Jo, kā zināms, mūsdienās vairs nepietiek ar vienu specialitāti, darba tirgus ir ļoti mainīgs un grūti prognozējams. Šī iemesla dēļ izstrādājam arī jaunas programmas.

Tad Kultūras akadēmijas veiksmes stāsta pamatā ir darbs, darbs un vēlreiz darbs?

No vienas puses, jā, bet, ja mums nebūtu talantīgu personību, spēcīgu docētāju un pētnieku, darbs vien neko nedotu. Talantus sev apkārt iesāka pulcināt jau pirmais akadēmijas rektors, profesors Pēteris Laķis.

Viņš uz akadēmiju strādāt uzaicināja tik spēcīgas personības kā Raiti Vilciņu, Jāni Siliņu, Juri Goldmani, Janīnu Kursīti, Ansi Epneru, Kalvi Zalcmani, Gunāru Bīberu, Līviju Akurateri, Tatjanu Sutu un vairākus citus.

Tādā veidā akadēmijai tika ielikts ļoti stabils, spēcīgs pamats.

Šobrīd tas jau izveidojies kā tāds rāmis – nav iespējams atkāpties izaugsmes un kvalitātes ziņā, ja zini, kā ir bijis.

Bieži sev un citiem atgādinu, ka esam dzimuši barikāžu gadā, tāpēc mums joprojām tik dārgs tas brīvības un neatkarības gars, ko esam mantojuši no akadēmijas dibinātājiem.

Protams, nav vienkārši turēties, īpaši strādājot nepārtraukta finanšu trūkuma apstākļos, un arī telpu ziņā – šeit, Ludzas ielā, un arī Zirgu pastā mums kļūst par šauru, tāpēc ar lielām cerībām raugāmies uz Tabakas fabriku, uz kurieni ņemsim līdzi ne tikai vēsturiskas atmiņas, bet arī mūsu brīnišķīgā dārza īpašo atmosfēru.

Sāksies arī augstākās izglītības reforma, ko tā nesīs akadēmijai?

Reforma ir mūsu lielā rūpe. Protams, pārmaiņas augstākās izglītības jomā ir nepieciešamas, taču ļoti svarīgi, lai tās būtu rūpīgi pārdomātas un kopā ar ūdeni no vanniņas netiktu izliets arī bērns.

Svarīgi novērtēt sasniegumus, kas panākti pēdējos 30 neatkarības gados, un saprast, ka augstākā izglītība ir vitāli nozīmīga ne tikai tautsaimniecības, bet jo īpaši cilvēkkapitāla izaugsmes ziņā.

Jo kas tad cits ir Latvijas resurss, ja ne izglītotas, patstāvīgi domājošas, radošas personības? Kas ir mūsu resursi? Vēl neizcirstie meži? Jūras gabaliņš? Tranzīts?

Būtu labi, ja mēs varētu mazāk cīnīties ar politiķu ambīcijām, bet vairāk domātu, kā kopīgiem spēkiem nodrošināt augstākās izglītības finansējumu un pieejamību, vienalga kurā specialitātē tā iegūta, jo tieši akadēmiskā izglītība paplašina redzesloku, sistematizē zināšanas, veicina kritisko domāšanu un radošumu kopumā, – tās ir īpašības, bez kurām mēs kā nācija vairs nevarēsim izdzīvot globālajā pasaulē.

Tieši augstākā izglītība lielākajai daļai cilvēku ļauj kļūt par procesa vadītājiem, nevis tikai izpildītājiem.

Orientējamies uz eksaktajām zināšanām. Droši vien akadēmijas pētījumi atklāj arī to, kā izskatās Latvijas kultūrpolitika Eiropas kontekstā – cik daudz pie mums lieto kultūru?

Man uzreiz jāsaka – tādi cilvēki, kas nelieto kultūru un mākslu, nepastāv vispār. Visa sabiedrība dalās divās daļās – pilnīgi visi kultūras produktus lieto, tomēr tikai daļa tos arī rada.

Tā vienkārši veidotas mūsu smadzenes – bez mākslas un kultūras cilvēks principiāli nevar eksistēt. Tas, ka cilvēks reizēm nepamana to, ka kultūra ir visapkārt, ir cits jautājums.

Mēs jau arī nepamanām, ka elpojam gaisu, kamēr galvā kāds neuzliek celofāna maisiņu! Tāpēc man ne pārāk patīk labi zināmā filozofa Abrahama Maslova izveidotā slavenā vajadzību piramīda, pamatā liekot fizioloģiju un tikai pašā galotnē – kultūru un mākslu.

Nav taču tā: tu paguli, paēd, papļāpā un tikai tad radi kultūru. Drīzāk nevar pat paēst bez kultūras, jo tradīcija un kultūra nosaka to, ko un kā ēd, kā un ar ko komunicē.

Kultūra visu laiku atrodas paralēli visām pārējām vajadzībām, turklāt tā ir instruments, kas ļauj savas vajadzības apmierināt.

Iespējams, tieši šīs Maslova piramīdas izpratnes ietekmē mākslinieki sabiedrībā bieži vien tiek salīdzināti ar sienāžiem – kā tajā fabulā par sienāžiem un skudrām.

Jo īpaši to izjūt šobrīd, Covid-19 krīzes laikā – nu jūs, mākslinieki sienāzīši, varat palēkāt, jo jums tūlīt vairs nebūs ko ēst…

… jūs palēkājiet, bet mēs tikmēr te internetā paskatīsimies teātra izrādi, paklausīsimies mūziku “YouTube” vai palasīsim grāmatu.

Tieši tā! Man jāsaka – nav sienāžu un skudru, ir skudras un skudras. Arī kultūras un mākslas nozarē strādājošie, neskatoties uz to, ka šajā jomā dominē mazie un individuālie uzņēmumi, maksā nodokļus un veicina ekonomiku, radot pievienoto vērtību, tikai dara to saskaņā ar savas nozares specifiku.

Jāatzīst, ka kultūras nozare dod ievērojamu pienesumu IKP.

Labi, ka beidzot arī Latvijā attīstās tāda nozare kā kultūras ekonomika, un pētījumi pierāda, ka cilvēkiem, kas vairāk patērē kultūru un iesaistās mākslinieciskās nodarbēs, tajā skaitā arī mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos, arī ienākumi ir lielāki. Nevis otrādi.

Acīmredzami jaunajiem kultūras centriem reģionos ir ļoti liela nozīme, jo kopā ar kultūru tur sāk darboties arī citi mehānismi, attīstīta viesnīcu industrija, ēdināšanas pakalpojumi, kultūrizglītības procesi u. c. To visu neredzēt un uzskatīt, ka kultūra – tas ir tikai kaut kāds viens mākslas darbs –, ir tuvredzīgi.

Protams, ja līdzekļi ir ļoti ierobežoti un jāizvēlas, teiksim, starp zālēm un teātra izrādi, nav jautājumu, kam tiks dota priekšroka.

Tādēļ valstij vajadzētu nākt pretī un trūcīgākajiem iedzīvotājiem nodrošināt kultūras pakalpojumu pamatgrozu, līdzīgi kā tas jau notiek ar programmu “Latvijas skolas soma”.

Tā ir izcila iniciatīva – ir bērni, kas, tikai pateicoties šai programmai, pirmo reizi nokļuvuši teātra izrādē vai koncertā.

Kultūras patēriņa pētījumi atklāj, ka tie sabiedrības segmenti, kas patērē noteikta veida kultūras produktu, ir stabili, tomēr praktiski nepaplašinās ne auditorijas, ne skaitliskā ziņā.

Tāpēc svarīgi izvērtēt un paplašināt kultūras pieejamību, strādāt ar tiem segmentiem, kas par kultūru it kā neinteresējas. Svarīgi atrast jaunas formas, kas uzrunātu, piemēram, jauniešus vai cilvēkus arī ar atšķirīgu vērtību sistēmu.

Šajā ziņā mums ir vēl ļoti daudz darāmā, turklāt tieši šo problēmu risināšana arī ir nacionālās kultūras augstskolas uzdevums un misija ne tikai šobrīd, bet arī nākotnē.

Radošā vizītkarte: Rūta Muktupāvela

Saistītie raksti

* Dr. art. kultūras teorijā, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja.

* Latvijas Zinātnes padomes locekle, Latvijas Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas priekšsēdētāja, Latvijas pārstāve UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai, LKA profesore, vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju kultūras teorijas, etnoloģijas un folkloristikas jomā autore.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
59 minūtes
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
7 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
15 minūtes