– Jūs runājat par to, ka cilvēkiem reģionos ir nepieciešami pakalpojumi, ka viņi krīzes laikā ir apdalīti, savukārt politiķi neslēpj, ka atkal vajadzētu apvienot novadus, ka attīstīs deviņas pilsētas, lai būtu lielāka centralizācija. 0
– Attīstības centri ir nepieciešami un jau ir pierādījuši, ka ir dzinējspēki reģionos.
Stratēģiskais redzējums mums ir samērā skaidri izvirzīts – Saeima ar 81 balsi apstiprināja “Nacionālo attīstības plānu (NAP) 2020”, neviens nebalsoja pret, pat opozīcija ne. Citās valstīs netic, ka kaut kas tāds ir iespējams. Kas notiek tagad? Vai pēdējos divus gadus esam kaut ko dzirdējuši par NAP, par valsts stratēģisko redzējumu? Nē. Tā ir arī mana lielākā kritika Pārresoru koordinācijas centra vadītājam Pēterim Vilkam un centram kopumā par to, ka mums atkal trūkst stratēģiskas vīzijas. To pa brīdim mums atgādina arī Saeimas deputāte Inguna Sudraba. Vadošās valsts pārvaldes iestādes 2012. gadā mudināja gan premjerministru Valdi Dombrovski, gan mani izstrādāt NAP gada laikā. Izstrādājām, bet, izrādās, tas nav vajadzīgs.
– Tad šis ir tas iemesls, kāpēc runājat, ka Ministru prezidentam pakļautais Pārresoru koordinācijas centrs ar divdesmit darbiniekiem ir likvidējams? Šis centrs, kuru veidoja pēc jūsu iniciatīvas un kuru pats vadījāt, taču radās, lai ieviestu NAP. Ko tad tie ierēdņi līdz šim darījuši?
– Es šim centram neredzu pievienoto vērtību. Ar ko tas nodarbojas? Ar psihologu likuma rakstīšanu, ar mikromaksāšanas kartēm… Bet mums taču ir ministrijas, kam tas ir jādara. Tas ir valsts pārvaldes darba efektivitātes jautājums, tāpēc, ziņojot par pārmaiņām Valsts kancelejā Ministru kabinetam un arī individuālās sarunās ar valdības vadītāju Laimdotu Straujumu, neslēpu, ka es šim centram neredzu pievienoto vērtību. Kādēļ mums ir nepieciešama atsevišķa valdības vadītājam pakļauta struktūra, kas it kā kaut ko dara, ir aizņemta, bet par to neviens neko nedzird? Arī ierēdniecība man vaicā: Mārtiņ, kad tu šo struktūru likvidēsi? Turklāt tas izskan ne tikai no ierēdniecības, kurai varētu pārmest, ka tai nepatīk, ja skatās uz pirkstiem, bet to saka arī sociālie partneri – gan uzņēmēji, gan atsevišķas nevalstiskās organizācijas. Esmu pārliecināts – atdodot tos resursus, kas patlaban ir novirzīti Pārresoru koordinācijas centram, Valsts kancelejai, varētu ietaupīt uz atsevišķām lietām un pildīt uzdevumus efektīvāk.
– Sabiedrībai jau patīk, ka “cērt galvas”, bet vai tomēr nevajadzētu vairāk spiest uz ierēdņu atbildības palielināšanu?
– Ja skatāmies likumos, ierēdņu atbildība tur ir gana stingri noteikta. Taču valsts pārvaldei trūkst dinamikas. Tā rodas augstākās vadības līmenī – ja iestādes vadītājs ir aktīvs un saprot, ka jāmainās, jādod kāds lietderīgs piedāvājums, tad pārmaiņas notiks. Tiesa, nevajadzētu aizmirst, ka ierēdniecība lielā mērā ir daudz sista arī nepamatoti, un tas zināmā mērā ir piebremzējis ierēdņu iniciatīvu. Tāpēc Valsts kanceleja mēģina saprast, kā veicināt ierēdņu iniciatīvu un kā apkopot labās idejas, kas nāk no valsts pārvaldes. Ik pa brīdim saņemu e-pastus no ierēdņiem, kas godīgi informē, kurā iestādē pieklibo vadība, kur ir kādas idejas, ko varētu darīt citādi…
