– Demokrātiskāk noskaņotie satraucas, ka Krievijā parādās lietas, kas atsauc atmiņā 1937. gadu. 8
– Vienkāršajam cilvēkam šķiet, ka uz viņu tas neattiecas un neattieksies. Kā 30. gadu beigās: “Arestēja kaimiņu. Laikam bija par ko.” Vidējo pilsoni interesē tikai viņa maciņš, pensija un tas, kas veikalā. Viņi ar baudu atkārto propagandai līdzi: “Alternatīvas Putinam nav!” Diemžēl viņi ir ļoti viegli ietekmējami, un viņiem tas jau ir iedvests. Padomju laiku “smadzeņu skalošanas” prakse ir atgriezusies. Par 150%! Padomju laikā cilvēkiem vēl bija imunitāte, viņi bija slīpētāki un mācēja lasīt starp rindām. Mūsdienu Krievijas jaunajai paaudzei šādas “potes” nav. Ir atkal jāpaiet nez cik gadiem, lai ļaudis teiktu: “Nu pie velna viņus! Atkal jau melo!”
– Tiešām cilvēki aizmirsuši represētos vecvecākus un vecākus? Tādu taču bija miljoniem!
– Arī Krievijā viņi dzīvo ļaužu piemiņā, taču masu psiholoģija ir īpatni iekārtota. Tajā vienlaikus sadzīvo gan atmiņas par represijām, gan vēlme idealizēt padomju pagātni. Brežņeva laikos represēja tomēr tikai atsevišķus. Jā, bija deficīts un visādi ierobežojumi, taču par tiem ir aizmirsuši. Atceras jaunību, mieru un to, ko mēdz saukt par “pārliecību par nākotni”. Cilvēki neatceras ļauno. Tas vispār ir ļoti sarežģīts jautājums – represiju izpratne sabiedrībā.
– Pārsteidzoši vērot, kā vara Krievijā pēc knipja sitiena maina sabiedrības noskaņojumu. Vienu dienu Turcija – lielākais ienaidnieks, otru – jau draugs; vienu brīdi ukraiņi “slāvu brāļi”, otru – “fašisti”.
– Tā ir totalitārās propagandas māksla. Hitleram pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gadā bija nesalīdzināmi grūtāk izskaidrot savas partijas biedriem, kāpēc viņš tagad draudzējas ar Staļinu, nekā Staļinam, kam valstī valdīja pilnīga dzelzs disciplīna un problēmu nebija. Totalitārā valsts pārvaldes shēma nozīmē visu kontrolēt un vadīt. Propagandas mašīnu var mirklī pāriestatīt. Un tas mani nepatīkami pārsteidz arī šodienas Krievijas medijos.
– Krievijā jūs pazīst kā vēsturnieku, kurš cīnās par arhīvu pieejamību pētniekiem.
– Ja esam godīgi, tad tendence slēgt arhīvus parādījās jau Jeļcina laikos. Tas ir, likums it kā ļāva pieeju dokumentiem, taču tika aplikts tādām birokrātiskām procedūrām un prasībām, ka faktiski padarīja piekļuvi neiespējamu. Katra dokumentu atslepenošana prasa milzumdaudz laika. Šodien mēs esam tās 90. gadu vidus situācijas ķīlnieki. No otras puses, arī paši pētnieki ne pārāk raujas cīnīties pret sistēmu. Viņi dod priekšroku “sarunāšanai” ar arhīvistu. Kā vectēvu laikos. Bet sabiedrībai arhīvu atvērtība vispār neinteresē. Sabiedrība interesi par vēsturi apmierina ar “paviegliem” stāstiņiem presē un “puspelēku” grāmatu masu, kurās viss padomiskais tiek attaisnots. Labu, avotos balstītu grāmatu par staļiniskajām represijām šobrīd Krievijā ir ļoti maz. Arī to pētnieki ir tikai daži. Toties viņiem pretim stāv diletantisku, drīzāk publicistu, ne vēsturnieku pūlis, kas pieslāna grāmatnīcu plauktus ar savām pseidogrāmatām, cenšoties iemānīt lasītājam dažādas mākslīgas, padomju varu attaisnojošas konstrukcijas.
