– Mani jūsu biogrāfijā pārsteidza divas lietas – tas, ka vēlējāties kļūt par ķīmiķi, bet kļuvāt par vēsturnieku, un tas, ka sākāt pētīt padomju slepeno dienestu vēsturi, izmantojot vecu padomju presi! 8
Ņ. Petrovs: – Kad 1974. gadā iestājos Maskavas Ķīmisko tehnoloģiju institūtā un mums pirmajā kursā sāka mācīt PSKP vēsturi, sapratu, ka mācību grāmatā rakstītais it nemaz neatbilst tam, ko man stāstījis vectēvs, tēvs, vai kaut vai tam, ko izlasīju vecajās avīzēs, kuras kolekcionēju. Pat Staļina nāves apraksti 1953. gada laikrakstos deva pavisam citu ainu, atšķirīgu no manās mācību grāmatās redzamā. Šīs grāmatas bija sausas un neinteresantas, taču pats galvenais – tajās bija ļoti maz cilvēku vārdu un uzvārdu. 20 gadu vecumā sāku sistemātiski caurskatīt vecu avīžu blāķus Ļeņina bibliotēkā Piemaskavas Himkos. Meklējot visu par “Berijas bandu”, nonācu pie padomju drošības orgānu vēstures. Pēc trim gadiem jau zināju šo to par represijām, biju noklausījies Solžeņicina “Gulaga arhipelāga” pirmās nodaļas, kuras 1974. gada ziemā sāka lasīt “ārzemju radiobalsis”, un pat izlasījis Džordža Orvela “1984”. 1980. gadā es par sevi jau varēju skaidri pateikt: jā, esmu antikomunists. Mani iedvesmoja tas, ko Solžeņicins toreiz rakstīja, – ka vēsturnieki reiz parādīs īsto padomju represīvo orgānu vēsturi “skaitļu gaismā un vārdu mirdzumā”. Tad sapratu, ka gribu zināt par to visu! Toreiz ar paziņu starpniecību manās rokās nonāca arī viena otra ārzemēs izdota grāmata par PSRS VDK.
– Līdz jums kādā brīdī nācās personīgi iepazīties ar šiem “orgāniem”…
– Nu, ja sāc interesēties par PSRS valsts drošības dienestu darbu, tad rēķinies, ka agri vai vēlu tie sāks interesēties arī par tevi (smejas). 1980. gadā, kad jau mācījos Kurčatova institūta aspirantūrā, pie manis atnāca VDK darbinieks ar jautājumu: “Nu ko gan jūs tur tik cītīgi studējat laikrakstu lasītavā?” Man no avīzēm jau bija savākti kādi trīs tūkstoši Staļina laika valsts drošības struktūru darbinieku vārdi un ap 500 biogrāfiju, jo visi šie cilvēki 30. gados bijuši deputāti visādos attālos rajonos un viņu biogrāfijas publicēja šo rajonu necilajos laikrakstos. Tā bija mana kolekcija. Nu, bet kad viņi atnāca pie manis, lai veiktu kratīšanu… Pateica, ka nevar man kolekciju atdot, jo tajā “redzama valsts drošības dienestu struktūra”. Vēl man pārmeta, ka es vācot par viņiem tikai negatīvus faktus. Es viņiem teicu: “Bet citu jūsu vēsturē taču nav!” Viņi atzina, ka esmu visu vācis no atklātiem avotiem, taču nevarot pieļaut, ka kaut kas tāds atrodas privātās rokās. VDK pret mani uzsāka operatīvās pārbaudes lietu. Protams, laiku pa laikam manas telefona sarunas noklausījās un laiku pa laikam mani izmeta no darba.
– Pēc puča izgāšanās 1991. gada augustā Rīgā notika arī Latvijas PSR VDK arhīvu pārņemšana. Mūsdienās baumo, ka tur kādas lietas “izkritušas” vai nobēdzinātas. Jūs esat piedalījies PSRS VDK arhīva pārņemšanā Maskavā. Kāda ir jūsu pieredze?
– Padomju vara sāka nervozēt krietni agrāk, nekā mēs to pamanījām, – jau 1989. gadā. Viņi sāka iznīcināt operatīvās VDK lietas. Tieši tad iznīcināja akadēmiķa Andreja Saharova, Aleksandra Solžeņicina, Vladimira Voinoviča un vairāku citu rakstnieku lietas. Vairāk nekā simts vērtīgu sējumu, kas liecināja gan par disidentu kustības vērienu, gan par šo personību mērogiem! 1990. gadā VDK šefs Vladimirs Krjučkovs, redzēdams, kas pēc Berlīnes mūra krišanas notiek Vācijas Demokrātiskajā Republikā, deva pavēli sākt iznīcināt aģentūras lietas. Kā Maskavas VDK pārvaldē, tā vietējās pārvaldēs sākās to masveida iznīcināšanas kampaņa. Latvijā situācija bija vēl sliktāka, jo arhīvus sāka izvest jau pirms izšķirošajiem notikumiem, turklāt pastāvēja princips, ka no PSRS pierobežas rajoniem VDK orgānu arhīvu materiālu daļa regulāri izvedama glabāšanai īpašās vietās. Lietas no Baltijas republikām daļēji noglabāja Saratovā, daļēji Uļjanovskā, daļēji vēl kaut kur.
– Vai šīs Baltijas VDK arhīvu lietas vēl varētu būt saglabātas?
– Ir saglabātas. Varat par to nešaubīties. Ieskaitot aģentūras lietas. Galu galā Krievijai tā ir zināma vērtība, jo tie ir materiāli, kurus paši Latvijas PSR čekisti uzskatīja par tā vērtiem, lai ilgāk saglabātu. Krievijai tagad iznīcināt tādus dokumentus nebūtu saprātīgi. Tie taču vēl var noderēt! Kā instruments. Varbūt kā “atslēdziņa” cilvēku ietekmēšanai, varbūt citos nolūkos. Čekistiem arhīvs vienmēr ir kā zelta fonds.
– Šantāžai?
– Šobrīd, domāju, vairs ne. Tomēr pārāk ilgs laiks pagājis. 90. gadu sākumā tas gan vēl varēja būt aktuāli. Arī starpvalstu attiecību līmenī. Mūsdienās bezjēdzīgi uzskatīt, ka kāds večuks varētu ieinteresēt Krieviju. Īstenībā viss, kas bijis līdz 1991. gadam, tagad jau kļuvis tikai par akadēmiskās pētniecības interešu sfēru. Šābrīža politiskajā situācijā tas ir zaudējis aktualitāti, jo kā Latvijā, tā Krievijā izaugusi jauna paaudze, kurai visa šī problēma ir pilnīgi vienaldzīga. Tai tas viss šķiet kā “Vīnes meža stāsti”. Vēsturniekiem, jā, viņiem tā, protams, ir kā dārgumu krātuve, uz kuras atvēršanu jāgaida.
– Pie mums lustrācijas jautājumu vēl cilā, bet Krievijā, šķiet, ne…
– Nepiekrītu. 90. gados arī mums lustrācija bija aktuāla. Pats ar “Memoriāla” kolēģiem savulaik biju komisijā. Bija diskusijas: atvērt aģentūru lietas vai ne? Diemžēl prezidentam Borisam Jeļcinam citas lietas šķita svarīgākas. Viņam vajadzēja nostiprināt varu, nezaudēt uzticību dažādās aprindās. Īsāk sakot, tas, kam vajadzēja notikt – saišu saraušana ar totalitāro pagātni likumdošanas līmenī –, nenotika. Padomju specdienestu darbiniekus neizdzenāja. Mentalitāte, padomju laika paradumi palika vecie.
– Krievijas pilsoņus neuztrauc, ka bijušie čekisti tagad visur ir vadošos valsts amatos līdz pat valsts vadītājam?
– Nu, varbūt tas satrauc vien manas paaudzes ļaudis, kuriem vēl atmiņā bijušā PSRS VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova laiks PSKP CK ģenerālsekretāra amatā (1982 – 1984). Putina gadījumā šī “andropovščina” atkārtojas. Tikai ar zināmām laikmeta korekcijām, protams. Bet attieksme pret cilvēku, pret sabiedrību ir tieši tāda pati. Uzskats, ka sabiedrība ir manipulējams objekts, ir čekistiem raksturīgs. Viņiem šķiet, ka visi ir pērkami, ka visus ietekmē kaut kādas ārvalstu organizācijas. Princips “kurš maksā, tas pasūta mūziku” absolūti atbilst čekistu mentalitātei. Viņiem pilnībā trūkst sapratnes, ka cilvēks kaut ko var darīt arī tikai savas pārliecības dēļ. Sākumā no Putina jau neko tādu negaidīja. Visiem šķita, ka 1991. gada Krievijas demokrātijas iekarojumi ir neatgriezeniski. Bet izrādījās, ka atgriezties pagātnē ir iespējams! Tikai jaunā līmenī. Ka var atgriezties pie vadāmām tiesām, likumu ignorēšanas, pie nekaunīgas konstitūcijas neievērošanas. Manipulēt ar sabiedrību – tas šābrīža Krievijas valsts varai ir pirmajā vietā. Pēc manām domām, visnoziedzīgākais, ko vara Krievijā tagad dara, ir pūles mentāli mainīt pilsoņus – pārveidot no labticīgi atbrīvotiem saspringti šaubīgos, tādos, kas no visa baidās. Lai arī tālāk bez grūtībām vadītu valsti, šai varai ir nepieciešams tāds kontingents.
– Ja ar tādu mērķi sabiedrībā modina agresivitāti un neiecietību, tā tomēr var pavērsties jebkurā virzienā!
– Filozofi saka, ka stihiju vadīt ir grūti. Tomēr dažiem valdniekiem, piemēram, Mao Dzedunam, tas izdevās. Ķīnas “kultūras revolūcija” bija pilnīga stihija, taču viņš to apsegloja. Kad es skatos uz tādiem Kremļa projektiem kā kustība “Naši”, man uzreiz nāk prātā Mao stils. Tomēr bīstami sabiedrībā modināt impēriskos instinktus, jo tad, ja vairs neatbildīsi tādas sabiedrības gaidām, pats pirmais nonāksi zem sitiena. Bet Kremlī par to pagaidām nedomā.
