Mežs aizsargjoslā ir jāsaudzē. Kāpēc gan? Skaidro eksperts Jānis Rozītis 1
Ja meža saimniekam rūp ūdenstilpes kvalitāte un dabas daudzveidība kopumā, tad galvenie ieteikumi būtu koku ciršanu krasta aizsargjoslā veikt ar nelielu intensitāti, veidojot atvērumus, uzsver Pasaules Dabas fonda eksperts Jānis Rozītis.
Aizsargjoslas gan upēm un strautiem noteiktas, lai mazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu eroziju un saglabātu ainavas elementus.
“Meža aizsargjoslai ir milzīga nozīme ūdens kvalitātes, kā arī dabas daudzveidības nodrošinājumam. Tās nereti veidojas kā bioloģiski augstvērtīgas teritorijas un pārvietošanās koridori dažādām sugām,” uzsver J. Rozītis. Piemēram, milzīga nozīme ir Baltijas jūras aizsargjoslai, kas sargā jūru un līci no lauksaimniecības un cilvēku radītā piesārņojuma.
Krasta joslā kopšanas cirte jāveic ar mazu intensitāti, izņemot, ja krastmalas joslā izveidojusies viena vecuma egļu audze – tā retināma, pirmkārt izcērtot egles un veidojot vairākstāvu mistrotu audzi. Ūdenī vajadzētu saglabāt daļu kritalu (desmit līdz trīsdesmit uz 100 m), kā arī atsevišķus pār ūdensteci pārlīkušos kokus – lapu kokus, resnākos skuju kokus un krūmus.
Ja krastmala pagātnē nocirsta kailcirtē, tad mala atstājama dabiskai atjaunošanai vai piestādāmi platlapji, melnalkšņi, ja atļauj augšanas apstākļi.
Jāizvairās arī no transportlīdzekļu radītiem zemsedzes bojājumiem. Mežizstrāde jāorganizē, kad zeme ir sasalusi vai sausa. Ja mežizstrādes laikā nepieciešams šķērsot ūdensteci, vajadzētu izmantot pagaidu tiltu, pēc darbu pabeigšanas nepieciešams sakārtot šo pārbrauktuvi, lai nodrošinātu brīvu ūdens tecējumu, piemēram, ja izņemti akmeņi, tos salikt atpakaļ.
Aizsargjoslā īpaši uzmanīgi jālieto ķīmiskās vielas un naftas produkti, maksimāli mazinot to ietekmi uz apkārtējo vidi, nodrošinot to neiesūkšanos zemē vai nenoplūšanu ūdenstecēs un ūdenstilpēs.
Meža veidolam krastmalā būtu jāveidojas šādam – dažādu sugu un vecuma koku un krūmu stāvojums, noēnotu un saulainu vietu mijiedarbība krastā un ūdenī, sausie koki, kritalas krastā, pārliekušies koki virs ūdenstilpes. Ja krastmalā ir baltalkšņa audze un tas nav novērtēts kā specifiski bioloģiski augstvērtīga dzīvotne, tad šeit pakāpeniski veicama sugu nomaiņa, norāda J. Rozītis.
“Nākotnē būtu nepieciešams veidot individuālus krastmalas meža un ūdenstilpes apsaimniekošanas režīmus, tostarp joslas platumus ar dažādu informāciju, tādu kā reljefs (paliene, grava, nogāzes), augsnes īpatnības (struktūra, mitrums), mežaudzes sastāvs, uzbūve (sugu sastāvs, stāvojums, vecums, telpiskās īpatnības), ūdenstilpes īpatnības,” skaidro J. Rozītis.
Klasiskajiem meža apsaimniekošanas un ūdens kvalitātes jautājumiem noteikti pievienojami arī klimata izmaiņu ietekmes un bioloģiskās daudzveidības nosacījumi.
Mežs veic filtra funkciju jeb virszemes noteces ūdeņu attīrīšanu, tādējādi samazinot piesārņojuma līmeni ūdenī. Saskares joslā starp ūdeni un sauszemi veidojas mainīga mitruma režīms, kas nosaka visdažādāko augu un dzīvnieku valsts attīstību. Gan ūdenstece, gan krastmalas mežs kalpo kā pārvietošanās koridors augiem un dzīvniekiem. Savukārt palos, kā arī vasaras lietavās ūdenstece pārplūst un mežs tiek periodiski bagātināts ar barības vielām, bet ūdens līmeņa svārstības kā dabisks traucējums papildina ekoloģiskās nišas apkārtnē. Krastos dabas procesu, reljefa, mikroklimata īpatnību ietekmē sastopami bioloģiski augstvērtīgi meža biotopi.
