“Špions” nu viesis un draugs… 12
Festivāls noritēja vērienīgi – koncerti, deju lieluzvedums, kinofilmu demonstrējumi, mākslas darbu izstādes… Tieši festivāla dienās televīzijā sāka demonstrēt raidījumu “Вечер веселых вопросов” (Jautro jautājumu vakars – latv. val.), ko ēterā pārraidīja trīs reizes. Pēc četriem gadiem šā raidījuma komanda izveidoja populāro un atraktīvo KVN. 1955. gadā komponista Solovjova-Sedoja komponētā dziesma “Piemaskavas vakari” kļuva par oficiālo festivāla himnu. Speciāli VI festivālam izveidoja arī Draudzības parku. Viens no tā projektētājiem arhitekts Valentīns Ivanovs atceras: “Uzņēmāmies diezgan riskantu atbildību – vai pagūsim – naktī neilgi pirms festivāla atklāšanas stikla burkās salikām ziedus, izveidojot festivāla simbolu margrietiņas formā.” Vēstures zinātņu doktore Natālija Krilova savā pētījuma rakstījusi, ka “festivāls bija padomju cilvēka apziņas maiņa, jo līdz tam ārzemnieks bija tautas ienaidnieks. Iedomājieties, ka šis “špions” nu kļuva par viesi un draugu, stereotipi sabruka…”.
zdevumā “Latvija” (1957. g. 21. aug.), kas nāca klajā Vācijā, publicēts raksts par Maskavā satiktu Latvijas jaunieti, kurš vērtējis šo pasākumu neglaimojoši: “Padomju Savienība ar šo festivālu mēģināja brīvajā pasaulē, jo sevišķi tieši jaunatnē, radīt iespaidu, ka vienīgi Maskava ir patiesa pasaules miera centrs un ka vienīgi padomju sistēma spēj dot laimi visām sabiedrības šķirām un rasēm. Daudzi festivāla dalībnieki apliecina, ka piedzīvotā propaganda bijusi visai uzbāzīga, pārāk primitīva un naiva. Visvairāk “smadzeņu mazgāšanu” izdarīja Āzijas, Tuvo Austrumu un melnās rases tautu jaunatnes iespaidošanai. Šo jauniešu uzņēmumi festivāla laikā visbiežāk parādījās padomju presē. Tomēr festivāls bija abpusīgi griezīgs asmens pašai padomju jaunatnei, kas izrādās izslāpusi pēc patiesības par dzīvi un apstākļiem brīvajā pasaulē, un šinī ziņā par samaitātājiem bijuši pat satelītu komjaunieši, kas ieradušies labāk ģērbušies, ar drošu uzstāšanos un atšķirīgu lietu uztveri. Padomju jauniešiem vajadzējis daudzas reizes nosarkt brīvo tautu viesu priekšā, kad kopēji nācies sastapties ar uzbāzīgo un melīgo propagandu vai kad viesi pat autobusos apturēti pie Maskavas aizliegto kvartālu robežām, jo lielākā pilsētas daļa ārzemniekiem palikusi slēgta.” Maskavieši vakaros masveidā izgāja ielās, lai tiktos ar ārzemniekiem, nereti viņus sarunās aizkavēja tik ilgi, ka ciemiņi nepaguva uz saviem pasākumiem. Kāda amizanta situācija minēta arī žurnālā “Zvaigzne” (1957. g. nr. 17.) – krievu jaunieši dzinušies pēc autogrāfiem pie vienīgā pārstāvja no Samoa, taču tobrīd viņš pusdienoja, tāpēc vajadzējis viņu sagaidīt otrreiz. Atklājies, ka viņš prot pat krieviski! Vai neizklausās pēc izdomāta propagandas sižeta?
Ļaužu pūļi steidza uz parkiem, skvēriem, ielās veidojās auto sastrēgumi. “Zvaigznē” jūsmoja: “Kā brāzmoja cilvēku jūra Gorkija ielā pulksten astoņos vakarā. Un kā gan ne – taču pusdeviņos pilsētas laukumos, estrādēs, parkos, teātros sākās pat vairāk nekā 100 pasākumu…”
