Miķeļdienas vai krāmu tirgus? Skolēna mamma satraukusies par kontroles trūkumu skolas tirdziņā 9
Reizi gadā skolu un bērnudārzu pagalmi un telpas pārtop par nelieliem tirdziņiem, kuros bērni savā starpā tirgo un pērk pašu sarūpētos gardumus un lietas – kēksiņus, vafeles, rotaslietas un ko tik vēl ne. Taču “Threads” lietotāja Inese aizdomājusies par kādu, viņasprāt, ļoti būtisku problēmu – kontroles tirdziņos praktiski nav.
Inese raksta: “Dienas tēma Miķeļdienas tirgus skolā. Vienu reizi gadā skolas pagalmā var pirkt un pārdot visu – pārtiku, lietotas lietas, jaunas, savas vai sveša. Nekādas kontroles. Par 10 centiem var nopirkt mājās ceptus cepumus, vafeles, kurām beidzies derīguma termiņš.Var tirgot savas rotaļlietas vai no māsas, brāļa vai vecāku atvilktnes paņemtas lietas. Vai tomēr skolai nevajadzētu pirms tirdziņa ar bērniem parunāt par cenu un vērtību, par īpašuma tiesībām, par tiesībspēju un rīcībspēju, par atbildību?”
“Vai tomēr pieteikumu tirdziņam nevajadzētu rakstīt vecākiem, kuri arī tad uzskaitītu – kas tiks tirgots, par kādu cenu. Izglītības iestādei uzdevums ir izglītot un mācīt, bet ne iedrošināt bērnus uz nepareizu izpratni par tirdzniecību un līdzekļu iegūšanu. Kādas ir jūsu domas?” viņa vaicā.
Pie ieraksta raisījās interesanta diskusija. Viena daļa vecāku norādīja, ka skolotājas noteikti pārbauda lietas, kas tiks tirgotas, taču citi atzina, ka bērni uz tirdziņu ir atnesuši mantas, kas izvilktas “no atvilktnes”, neapzinoties to cenu.
Vēl kāds uzsvēra vecāku lomu: pirms tirdziņa nepieciešama pārbaude – kopā ar bērnu iziet cauri somai un kastēm, apstiprināt sarakstu, pārliecināties par stāvokli, izcelsmi un aptuveno cenu.
Ielūkojamies spraigajā diskusijā!
Vai, tavuprāt, Miķeļdienas tirdziņos nepieciešama stingrāka kontrole?
