“Manas ciešanas bija neaprakstāmas” 17
Kāds anonīms latvietis, kurš sevi raksturo vienīgi kā luterticīgo, 1935. gadā lūdz ar likumu ierobežot kā vīriešu, tā sieviešu likumīgo laulību skaitu vīra vai sievas miršanas gadījumos, bet, iespējams, arī citos. “Pēc manām domām, doties likumīgā laulībā varētu vēl, augstākais, reizes trīs, ja precas vēl četras reizes, tad laulība jau ir kā tāda rotaļa, bez dziļāka satura un svētuma.” Kāda Zeltiņa 1935. gada 10. maijā uz vienkāršas rūtiņu papīra lapas pauž savu sāpi: “Esmu godīga meitene, kas nonākusi spaidīga izmisuma stāvoklī. Palīdzat, lūdzu, es jūs lūdzu savā sirsnībā, vai tiešām nedzirdēsit? Esmu tik dziļi nelaimīga.” Diemžēl neseko nekādas atzīmes, vai šī lieta tika skatīta pamatīgāk. Savukārt Bērtiņš Krēvics no Dārtas ielas 16 Rīgā uzskata, ka Ministru prezidentam būtu jāaizliedz pirkt un pārdot no dzīvības kokiem vītus kroņus. Vēl, pēc viņa domām, vajadzētu arī noliegt ūtrupēs aprakstīt guļamos tādām personām, kurām uz tām jāguļ, jo citādi “tām ģimenēm jāguļ uz kailas grīdas”.
Lūk, oriģināla metode, kā iegūt nelielu aizdevumu, ko ar 1935. gada 28. maiju datētā vēstulē izmantoja kāds Nikolajs Fufajevs Dzirnavu ielā 102/19! “Esmu fotogrāfs un nodomājis Rīgā atklāt fotoizstādi un firmu “Rīgas Līķu un apbedīšanas fotoiestāde”. Diemžēl esmu bez līdzekļiem, esmu lūdzis dažādas labdarības iestādes dot man aizdevumu, bet vienmēr bez panākumiem. Manā apgādībā ir sieva un trīs mazgadīgi bērni. Atrazdamies izmisuma stāvoklī, redzu beidzamo iespēju griezties pie mūsu lielā vadoņa un ar paļāvību lūgt viņu palīdzēt man dabūt 300 latu lielu aizdevumu, ko apņemos nomaksāt katru mēnesi pa noteiktai daļai.”
Pavisam iracionāla ticība saulveža spējām piemita Jānim Pogam no Penkules pagasta, kurš ar 1935. gada 30. augustu datētā vēstulē lūdz Ulmani “atsvabināt mani no man uzliktās slimības un atdot man mieru”. Citas rūpes bija Antonam Golanskim no Rēzeknes apriņķa, kurš vēlējās, lai Ministru prezidents viņu “atzīst par Latvijas rakstnieku un drukā viņa darbus”, pie viena pavaicājot: “Cik rakstniekam izmaksā latu vienā mēnesī?”
Jau raksta ievadā minētā Katrīna Šteinberga (iespējams, ka šajā gadījumā bija darīšana ar psihoemocionālām problēmām) Ulmanim arī rakstīja šādu Puškina Tatjanas spalvas cienīgu tekstu: “Un tad es aizrakstīju viņam, ka mīlu viņu un vēlētos kļūt viņa bērnu māte. No tā mirkļa viņš bēga no manis. Manas ciešanas bija neaprakstāmas – kā orkāns tās mani nesa pāri dziļiem nāves atvariem.”
Skaidrs ir viens – 30. gadu Rīgā Ulmanis bija vecpuisis ar pirmo numuru. Runājot par romantiskām jūtām, viņa vārds savulaik saistīts gan ar viņa jaunības dienu pirmo mīlestību Vizbulīti (aktrisi Mariju Veinbergu), gan ar zobārsti Magdu Kilbloku, gan kādu bagātu amerikānieti, ar kuru Ulmanis iepazinies Nebraskā okeāna otrā krastā, gan, protams, ar skaisto un neatkarīgo rakstnieci Ivandi Kaiju, kurai, šķiet, viņš tā arī palicis nepiepildīta mūža mīlestība. Pats viņš pasniedzis ziedus daiļajai operdziedātājai Alīdei Vānei, sajūsminājies arī par citām dīvām. Lūk, ko savas pielūgsmes objektam 1938. gada 27. augustā rakstīja kāda Marija no Dubultiem: “Mīļā Saulīte! Vakar biju pie Jums, bet neatrodu Jūs. Teicu tur, ka esmu Jūsu biedris, bet vēlāk lasīju avīzē, ka Jūsu biedris ir kara ministrs Balodis, un, ja viņš Jums labāki patīk, negribu Jums to prieku liegt. Mīļāk vēlētos Jūsu dzīvesbiedre kļūt, bet varbūt, ka tur man kāda priekšā aizsteigusies un, ja ne, tad es – Jūsu sieva, Marija Ulmanis – apmeklējiet mani kādu vakaru Dubultos Liedaga ielā.”
