“Mira mans brālis – viņam bija vēzis,” Kaspars Kambala atklāti dalās ar atmiņām par savas dzīves tumšāko posmu 0
Realitātes šovā “Slavenības. Bez filtra” pie Olgas un Kaspara Kambalām ciemojas mūzikas profesionāļi Edgars un Annija Kokari, kuru uzdevums ir izvērtēt meitas Lukērijas vokālos dotumus. Kamēr norit mēģinājums, pieaugušie citā telpā gremdējas filozofiskās pārrunās par likteņa triecieniem un ticības lomu cilvēka dzīvē.
Kaspars atklāti dalās ar atmiņām par savas dzīves tumšāko posmu, kad viņa brālis cīnījās ar onkoloģisku saslimšanu. Viņš raksturo savu tā laika ikdienu kā nebeidzamu skrējienu starp profesionālo sportu un slimnīcu: “Es biju atbraucis uz Latviju, un mira mans brālis – viņam bija vēzis. Viņš lēnām mira, bet es atbraucu spēlēt Latvijas izlasē. No rīta es gāju uz treniņu, pa dienu braucu pie viņa, pēc tam uz vakara treniņu. Pēc vakara treniņa braucu paēst un tad gāju dzert.”
Šajā smagajā periodā Kaspars mierinājumu meklēja naktsdzīvē, atzīstot, ka vēlās stundās vienīgās pieejamās vietas bija striptīza bāri, kur viņš kļuva par pastāvīgo apmeklētāju. Par šo laiku viņš piebilst: “Kad mans brālis aizgāja, es neko neatradu – es atradu tikai bāru un spēļu zāles. Tāpēc, ka tolaik man pārsvarā visu laiku bija jātrenējas, jāspēlē, nebija laika nekādi tikt galā, un tad, kas vakarā bija vaļā, bija bāri un spēļu zāles pēc treniņiem.”
Neraugoties uz pagātnes rēgiem, Kaspars uzsver savu spēju vizualizēt un realizēt vēlmes, kas ļāvis viņam veiksmīgi mainīt darbības jomas. Viņš ir pārliecināts, ka panākumu pamatā ir ne tikai griba, bet arī smags darbs:
“Esmu sapratis, kā dzīvē tās dabūt. Tāpēc iespējams es tiku no basketbola uz boksu, pēcāk kino u. c., tāpēc, ka man tas patīk. Es to vēlos, bet tur ir jāieliek darbs.”
Analizējot, kāpēc daudzi atlēti pēc karjeras beigām ieslīgst atkarībās, Kambala norāda uz milzīgo emocionālo tukšumu, kas rodas, kad pazūd pūļa uzmanība. Viņš spilgti atceras enerģiju, ko deva pat naidīgi noskaņoti skatītāji: “Ieejot zālē pirms spēles, es esmu dabūjis tādu adrenalīnu, jo tur ir desmit tūkstoši cilvēku un viņi dzied tavu vārdu vai arī – atceros, reiz es iegāju zālē, es vienmēr iegāju pirmais, neviena komanda vēl nebija iegājusi, lai es dzirdētu to “F*ck you, Kambala!”.”
Kad šī intensīvā uzmanība beidzas, rodas jautājums: “Un tad pēkšņi tev vienā dienā to visu nogriež, un kā to aizpildīt?” Edgars Kokars papildina, ka šis straujais kritiens pēc slavas virsotnēm ir psiholoģiski graujošs, dēvējot to par identitātes krīzi. Kaspars tam pilnībā piekrīt, apzinoties, ka pēc gadiem, kas pavadīti, tikai “šņorējot kedas un metot bumbu grozā”, ir grūti definēt savu jauno “es”:
“Kas es esmu tagad – tu visu dzīvi neko citu neesi mācējis. Tu māki sašņorēt kedas, noķert bumbu un iemest grozā.
Īstenībā, re, kur es esmu – man ir 47 gadi, mani sauc Kaspars. Es eju uz zāli, es trenējos, man ir kaut kāda pieredze. Man patīk tēlot kino.”
Noslēgumā Kaspars tomēr atzīst, ka jūtas gandarīts par savu pašreizējo dzīvi un ģimeni.
