Mīts par mūžīgajiem uzvarētājiem 51
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl nebija pat sācies 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā, kad urrāpatriotiskos un šovinistiskos mītiņos, TV diskusiju raidījumos un citur bieži skanēja saukļi “Krievija nekad nav zaudējusi nevienu karu!”. Tamlīdzīgus lozungus, izmantojot arī vārdus “krievi”, “krievu karavīrs”, redz internetā izvietotos videosižetos no bērnu un jauniešu pasākumiem Krievijas skolās, tos raksta uz propagandas plakātiem. Par Krievijas mītisko “neuzvaramību” februāra sākumā Otrā pasaules kara Staļingradas kaujas noslēguma 80. gadadienai veltītajā runā Volgogradā prātoja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Pārliecību par mūžīgo “padomju karavīru – uzvarētāju” dēstīja vēl PSRS pilsoņos, bet Putina varas gados tā plūstoši pārgājusi universālā ticībā par Krievijas vēsturisko un absolūto uzvarētspēju jebkādās situācijās, tostarp karos. Novērotāji uzskata, ka, pateicoties propagandas aktivitātēm, tā aptvērusi plašus iedzīvotāju slāņus. Krievijas kā zemes, kas nekad neesot izraisījusi nevienu karu un vienlaikus nevienu neesot arī zaudējusi, tēls ir kļuvis par šodienas Kremļa ideoloģijas stūrakmeni, uzkurinot krievu šovinismu un nu jau arī neslēptu naidu pret Rietumiem, kas palīdz Ukrainai. Taču nevajag būt vēstures profesoram, lai ievērotu, ka apgalvojums par Krievijas mūžīgo triumfu ir pilnīgi aplams. 20. gadsimtā PSRS un Krievijas zaudēto lielo karu sanāk pat vairāk nekā uzvarēto. Piemēram, 1904./1905. gada krievu–japāņu karš, Pirmais pasaules karš, PSRS karš Afganistānā 80. gados.
Uzvaras manipulācijas
Mūsdienu Krievijā nu jau tiek traktēts, ka Otrajā pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē karojusi “visa Eiropa”, un, ja iznāk, ka toreiz uzvarēti visi Rietumi – tātad “varam atkārtot”. Lieki sacīt, ka tas ir absurds. Bez sabiedroto ASV, Lielbritānijas un citu demokrātiju karamateriālu un pārtikas piegādēm izšķirošajos kara brīžos karš PSRS, iespējams, būtu noslēdzies ātrāk un bēdīgāk. Par “anglosakšiem” tagad propagandas saukātie Rietumu sabiedrotie cīnījās pret nacistiem un viņu domubiedriem paši un vēl palīdzēja Staļinam.
Čehijas ārlietu darbinieks un Krievijas ģeopolitikas pētnieks Jaroslavs Kūrfirsts drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā vienā no publikācijām atgādināja, ka pārliecību par padomju armijas, parasti asociētas tikai ar krieviem, neuzvaramību PSRS un tās kontrolētās Austrumeiropas iedzīvotājiem savulaik centās iedvest jau skolas solā. Mūsdienās ar to pašu nodarbojas propaganda Krievijā. Katrs, kurš iebilst tādām manipulācijām, kļūst par “fašistu” un tiesājamu noziedznieku. Agrāk PSRS, bet tagad Krievijā izkropļots priekšstats par uzvaru Otrajā pasaules karā tiek uzspiests kino, masu kultūrā un izglītībā. “Īstenībā Krievija jau kopš senseniem laikiem vairumu karu savā vēsturē ir zaudējusi. Īpaši tos, kur tā atdūrās pret karavīru vai vietējo iedzīvotāju sīvu pretestību vai arī sastapās ar tehnoloģiju ziņā attīstītāku pretinieku. Par šiem kariem runā maz. Krievijas propaganda par tiem pilnībā noklusē,” raksta Kūrfirsts. Vēl krievu 19. gadsimta beigu vēsturnieks Sergejs Salovjovs (1820–1879) aprēķināja, ka periodā starp 13. un 15. gadsimtu mūsdienu Krievijas valsts priekšteči uz savām ziemeļu un rietumu robežām izkarojuši ap 50 karu, no kuriem 70% zaudēja. Krievijas kari ar poļiem–lietuviešiem, zviedriem, turkiem, persiešiem – ilguši gadsimtiem, un krievi tajos daudzkārt sakauti. “Krievija ir zaudējusi ļoti daudzus karus. Vienīgie kari, kuros Krievija nav zaudējusi, ir tie, kuros tā piedalījās sabiedroto pusē. Tas daļēji attiecas uz Pirmo pasaules karu, uz Otro pasaules karu, arī uz dažiem 19. gadsimta kariem. Bet visus tos karus, kurus Krievija ar kādu sāka viena, tā parasti ir zaudējusi,” šā gada janvārī intervijā Ukrainas telekanālam “Freedom” aizrādīja ASV dzīvojošais krievu vēsturnieks Jurijs Feļštinskis.
Pret poļiem un zviedriem
Baltiju krievu kņazi centās izsirot un pakļaut gan pirms, gan pēc krustnešu ierašanās. Uzbrukumi lika dzīvot pastāvīgā apdraudējumā, taču tā vai citādi allaž tika atvairīti. Kad vienotās krievu valsts ar centru Maskavā cars Ivans Briesmīgais jeb Bargais sāka postošo Livonijas karu (1558–1583), lai iekarotu Latvijas un Igaunijas teritoriju, Livonijas konfederācija militāri un politiski neatradās spēka zenītā un ātri tika sakauta. Taču livonieši atrada palīdzību pie tobrīd varenajām Polijas–Lietuvas un Zviedrijas karalistēm, kurām bija interese par Livonijas sadalīšanu un Maskavijas atsviešanu. Izrādījās, ka ar labāk organizētajām un bruņotajām poļu–lietuviešu un zviedru armijām krievi galā tikt nespēj. Miera līgumos Krievijai bija jāatsakās no pretenzijām uz Livoniju, turklāt tā zaudēja zviedriem Ingriju – reģionu ap mūsdienu Sanktpēterburgu. Zaudētais Livonijas karš, kuru pavadīja Ivana Briesmīgā paša zemē izvērstais terors – “opričņina”, izraisīja vienu no lielākajām ekonomiskajām krīzēm Krievijas vēsturē – tā saucamo “poruhu”, kad kara tieši neskartajā valsts iekšienē sākās bads. Vēlme iekarot Livoniju izputināja pašu Krieviju. Ivans Briesmīgais nomira 1584. gadā – nākamajā gadā pēc kara noslēguma. Drīz pēc tam 16. gadsimta beigās Krievijā sākās slavenie juku laiki. Ekonomiskais un politiskais haoss turpinājās līdz 1613. gadam, kad tronī kāpa Romanovu dinastijas iedibinātājs cars Mihails Romanovs. Tostarp krievi pamanījās bezcerīgi zaudēt vēl divos karos. Laikā no 1609. līdz 1618. gadam tika karots ar Poliju–Lietuvu jeb Žečpospoļitu, kad tās robežas izpletās līdz Vjazmai mūsdienu Smoļenskas apgabalā. Savukārt 1610.–1617. gadā kārtējā karā ar Zviedriju zviedri uz laiku pakļāva Novgorodu un Krievija uz 100 gadiem, pilnībā zaudēja pieeju Baltijas jūrai. Mēģinājums atgūt Somu līča piekrasti, karagājiens uz Livoniju ar mērķi ieņemt Rīgu 1656.–1658. gada karā pret zviedriem nenesa gaidīto revanšu, kaut sākumā maskaviešiem šķita daudzsološs.
Pēc uzvaras Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721) Krievijas impērija savu ekspansiju pārorientēja uz Melno jūru, kur nedalīti valdīja Turcija. Kaut vēl no PSRS laikiem pieņemts, ka “krievi vienmēr situši turkus”, tā gluži tas nebija. Piemēram, tā sauktā Prutas karagājiena laikā (1710–1713) uz mūsdienu Moldāviju, cars Pēteris I gandrīz krita turku gūstā un krieviem nācās atteikties no iepriekšējiem iekarojumiem pie Azovas jūras. Pēc šā kara no Pētera I ietekmes atbrīvojās arī kazaku brīvvalsts – Zaporožjes Seča.
Indijas “iekarošana”
Pašā 19. gadsimta sākumā Krievijas impērijai tikai apstākļu sakritības dēļ izdevās izvairīties no situācijas, kas varēja beigties ar pilnīgu izgāšanos. Vēsturē maz zināms, anekdotisks ir imperatora Pāvila I, konsultējoties ar Napoleonu I, sarīkotais karagājiens angļu kontrolētās Indijas iekarošanai. 1801. gada janvārī Donas kazaku atamans Vasilijs Orlovs saņēma cara pavēli sūtīt jātniekus Indijas virzienā. Pavēlē bija atklāti atzīts, ka reģiona karšu vai citu ziņu par turienes situāciju nav. Karagājiena dalībniekiem ceļā uz galamērķi vēl būtu jāšķērso krievu nepakļautā Vidusāzija un Pamira kalni. Nekādi sagatavošanas darbi iepriekš nebija veikti, pārtikas krājumi cilvēkiem un zirgiem nebija uzkrāti. Tomēr tā paša gada 28. februārī ap pārdesmit tūkstošu kazaku karaspēks devās ceļā, pa ceļam ar savām apgādes prasībām nepatīkami pārsteidzot vietējos varasvīrus, kas par Indijas iekarošanu nebija ne dzirdējuši. Martā kazaki šķērsoja Volgu. Nez kā karagājiens būtu noslēdzies, ja vien drīz pēc Volgas forsēšanas nepienāktu ziņa, ka cars Pāvils I naktī uz 1801. gada 12. martu galma apvērsumā nogalināts un pavēle vairs nav spēkā. 31. martā kazaku karaspēks, Indiju neredzējis, griezās atpakaļ uz Donu.
Krimas katastrofa
Britu politiķi, tostarp agrākais premjers Boriss Džonsons un aizsardzības ministrs Bens Volless, mēdz norādīt uz līdzībām Krievijas vadītāju pasaules priekšstatos un pašnovērtējumā Krimas kara (1853–1856) laikā un tagadējā iebrukumā Ukrainā. Krimas karu Krievija uzvaroši sāka, taču kaunpilni zaudēja koalīcijai, kas apvienoja Turciju, Angliju, Franciju un Itālijas priekšteci Sardīnijas karalisti. Cars Nikolajs I bija domājis netraucēti izmantot Turcijas jeb Osmaņu impērijas vājumu, lai kļūtu par noteicēju turku kontrolētajās Moldovas un Valahijas kņazistēs un Melnajā jūrā. Taču izrādījās, ka Anglija un Francija nav mierā ar tik patvarīgu līdzsvara izjaukšanu Eiropā. Rietumvalstu koalīcija deva prettriecienu un aplenca Krievijas Melnās jūras flotes galveno bāzi Sevastopoli Krimā. Vienlaikus britu un franču karakuģi sāka operācijas Baltijas jūrā, apšaudīja un bloķēja krievu cietokšņus un bāzes Somijas teritorijā, izsēdināja vairākus desantus. Tā Krimas kara kampaņā 1854./1855. gadā cieta arī Latvijas piekraste. Piemēram, angļi sagrāva Kolkas bāku, ostas tika bloķētas, apstājās tirdzniecība. Centrālie notikumi tikmēr risinājās Krimā, kur 1855. gada septembrī pēc sīvām cīņām krita aplenktā Sevastopole. Tālāka Krievijas pretošanās zaudēja jēgu, turklāt Pēterburgā bija nobažījušies par lielu sabiedroto uzbrukumu no Baltijas jūras puses. Krievi steidzīgi lūdza mieru, kam rietumnieki labprāt piekrita, jo nebija ieinteresēti tālākā asinsizliešanā. Krimas karš noslēdzās ar 1856. gada 30. marta Parīzes miera līgumu. Krievijai bija jāatdod Osmaņu impērijai viss iekarotais un jāatsakās no karaflotes Melnajā jūrā. Dominējošais vēsturnieku slēdziens ir: Nikolaja I ambīcijas ievilka ekonomiski atpalikušo un pusfeodālo Krievijas impēriju karā, kuru tā pēc definīcijas nevarēja uzvarēt. Bet arī toreiz Krievijas sabiedrībā cītīgi bija uzturēta ilūzija, ka Krievija ir varenākā lielvara pasaulē, kam neviens neriskēs stāties ceļā. Taču impērijas milzu armija izrādījās slikti bruņota, ar lielām apgādes problēmām, nemākulīgi vadīta. “Krimas kara gaitā skaidri izpaudās armijas ierindas virsnieku korpusa sliktā sagatavotība un virsnieku trūkums,” raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. “Paralēles tur ir ļoti izteiktas. Domāju, Vladimirs Putins pārvērtēja sevi tieši tāpat, kā to bija darījis Nikolajs I. Nikolajs vēlējās pretdarboties Eiropas liberālās demokrātijas ietekmei un nāca ar lozungu “Patvaldība, Pareizticība, Tautiskums” (“Православие, Самодержавие, Народность”). Tikpat labi tas atbilstu Putina ideoloģijai. Pareizticīgā baznīca atbalsta karu [Ukrainā]. Viņš ir autokrāts. Viņš uzskata sevi par aizsargvalni pret liberālisma principiem, kas nāk no Rietumiem,” pēc Ukrainas kara sākuma medijos izteicies britu vēsturnieks, Krievijas impērijas un PSRS totalitārisma pētnieks Orlando Faidžīss. Arī cars Nikolajs I neticēja, ka vadošās Rietumeiropas valstis izšķirsies palīdzēt Turcijai, intervijā nekomerciālajam ASV medijam “National Public Radio” (“NPR”) līdzību virkni turpinājis Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolas profesors Vladislavs Zuboks: “Viņš nešaubīgi izprovocēja Krimas karu ar savu augstprātību, ar kļūdainajiem pieņēmumiem par Eiropu un citām varām. Un viņš pamatīgi kļūdījās šajā karā.” Zaudējuma satriektais Nikolajs I nomira vēl pirms miera līguma noslēgšanas. Kā uzskata, viņš saaukstējies apzināti, pasliktinājis savu veselības stāvokli līdz plaušu karsonim un, atsakoties no medicīniskās palīdzības, būtībā izšķīrās par pašnāvību. Taču Krimas karš kopumā nāca Krievijai par labu. Nākamais cars Aleksandrs II sākotnēji izskatījās gandrīz vai pēc liberāļa, 1861. gadā atcēla dzimtbūšanu un ķērās pie valsts reformēšanas. Krievijas visvarenības piekritēji mēdz uzsvērt, ka impērija nepilnus pārdesmit gadus vēlāk atgriezās Melnajā jūrā un uzvarēja Turciju 1877.–1878. gada karā Balkānos. Taču jāatceras, ka tad tika spēlēts pēc tā laika pasaulē pieņemtiem noteikumiem, izmantojot diplomātiju un nodrošinoties ar citu Eiropas lielvaru atbalstu. Bulgārijas atbrīvošanai no turkiem starptautiski bija pavisam cits skanējums nekā tam, kas notika Krimas karā.
Viltotā harisma
1904.–1905. gada krievu–japāņu karam vajadzēja kļūt par nelielu uzvarošo karu, kurā Krievijas impērija nostiprinātu pozīcijas Tālajos Austrumos un ierādītu “vietu” uzlecošajai reģiona lielvarai Japānai, taču iznāca otrādi. Kaunpilnā kapitulācija iepretī Japānas armijai un flotei, kas izmantoja laikmetam modernas, Rietumos izstrādātas tehnoloģijas un ieročus, parādīja cara valsts un tās armijas vājumu. Tā bija starp 1905. gada revolūcijas izraisītājiem, ilgtermiņā sagatavojot ceļu patvaldības un Krievijas impērijas bojāejai. Kā zināms, punktu monarhijai pielika Pirmais pasaules karš (1914.–1918.), kad Krievija kārtējo reizi mēģināja pacelt tai nepaceļamo, kad atkal plauka urrāpatriotisms un karotmākslu aizstāja mēģinājumi nomākt pretinieku ar pašnāvnieciskiem masu uzbrukumiem. Karam izvēršoties, kļuva redzams, ka carisms nespēj savu armiju apgādāt ne tikai ar munīciju un ieročiem, kur daļēji nācās paļauties uz sabiedrotajiem, bet pat pienācīgiem zābakiem. Krievijas armijas karavīru vairumam trūka motivācijas, kas plaši pavēra durvis lielinieku ideoloģijai. Impērija sabruka, nesagaidījusi kara beigās. Pat Krievijas prezidents Vladimirs Putins reiz atzina, ka Pirmo pasaules karu Krievija zaudēja. 2012. gada 27. jūnijā, uzstājoties Krievijas Federācijas padomē, viņš paziņoja: “Mūsu valsts zaudēja šo karu zaudētājiem. Unikāla situācija cilvēces vēsturē. Mēs zaudējām zaudējušajai Vācijai, pēc būtības kapitulējām tās priekšā.”
Lielinieku režīmā lozungu maiņa nemazināja imperiālistiskās tieksmes, kuras nu maskēja ar “vispasaules revolūciju”. Krievijas propagandas piekritēji šobrīd turpina apgalvot, ka Baltijas valstīm neatkarību “uzdāvinājis” Ļeņins, noklusējot, ka Latvija un Igaunija patstāvību ieguva neatkarības karos pret lieliniekiem, kas tika sakauti un padzīti. Tikai tāpēc 1920. gadā Padomju Krievijai nācās atteikties no bijušajām Baltijas guberņām “uz mūžīgiem laikiem”. Tomēr vissmagāko sakāvi Padomju Krievijas sarkanā armija cieta 1919.–1921. gada karā pret Poliju, pēc kuras sapņus par “vispasaules revolūciju” nācās aizmirst pavisam. Tāpat uzvara 1939./1940. gada Ziemas karā pret Somiju nepavisam neizvērtās tāda, kādu sagaidīja Kremlī. Somi nomācošā pārspēka priekšā piekāpās militāri, taču uzvarēja morāli – nosargāja savu valsti. Turklāt sabiedrošanās ar nacistiem un uzbrukums Somijai Maskavu Rietumu demokrātiju acīs ierindoja pie agresoriem. 1939. gada 14. decembrī PSRS izslēdza no Tautu savienības, pievienojot totalitāro “ass” valstu kompānijai – Japānai, Itālijai un Vācijai. “Tikai PSRS tautu un Rietumu sabiedroto uzvara pār vācu nacionālsociālismu piešķīra padomju vadībai neapstrīdamu leģitimitāti, statusu un harismu. Harismu, kuru uzturēja ar totalitāru režīmu, smadzeņu skalošanu, piespiedu darbu, vardarbību, sabiedrības militarizāciju. Un tam visam klāt vēl nāca melīga propaganda, kas baroja hipertrofētu patriotismu, kurš pārdzīvoja savu nāvi un tagad pacēlies no pelniem,” raksta Jaroslavs Kūrfirsts, norādot, ka šīs “audzināšanas” sekas tagad var skaidri ieraudzīt Ukrainā.
Afganistānas avantūra
Kad ir runa par PSRS izkarotajiem kariem, Krievijas propaganda selektīvi paņem to, ar ko lepoties, neveiksmes uz mūsdienu Krieviju kā PSRS mantinieci vairs neattiecinot. Piemēram, PSRS uzvara Otrajā pasaules karā ir Kremļa ideoloģijas pamatu pamats, kamēr padomju 1979. gada intervence Afganistānā un desmit bezjēdzīga kara gadi uz krieviem un Krieviju it kā vairs neattiecas. Skaidrs, Afganistānas kampaņa nešaubīgi ierindojama zaudētajos karos, turklāt bija viens no Padomju Savienības gala faktoriem. Neskatoties uz padomju armijas pūlēm, modžahedi 1986. gadā kontrolēja vairāk nekā 70% šīs valsts. Vēl trīs gadus vēlāk PSRS, tā arī nepanākusi savu ielikteņu valdības nostiprināšanos, izveda karaspēku no Afganistānas. Karš Afganistānā, ko 1980. gadā nosodīja ANO, iedragāja PSRS ekonomiski, grāva tās starptautisko prestižu un bija ļoti nepopulārs pašā Padomju Savienībā. Galu galā PSRS zaudēja arī auksto karu ar Rietumiem un izira. Bet tad nāca vēl divi kari, par kuriem mūsdienu Krievijā labāk nerunā. Par Krievijas armijas sakāvi 1996. gada Pirmajā Čečenijas karā šaubu nav. Otrais Čečenijas karš sekoja 1999. gadā, un Maskavas uzvara tajā ir diskutabla, jo čečeni lielā mērā tika nevis uzvarēti kaujas laukā, bet pakļauti, ar amatiem un naudu uzpērkot atsevišķus līderus. Pat 2008. gada iebrukumu Gruzijā daļa analītiķu atsakās saukt par Krievijas tīri uzvarētu, jo šis karš kārtējo reizi parādīja Krievijas armijas vājās vietas, un tā arī nekļuva skaidrs, kas ar iebrukumu bija gribēts panākt.
Kad interneta diskusijās norāda uz lozunga “Krievija nekad nav zaudējusi nevienu karu” aplamību, viens no pretargumentiem ir, ka “Krievija vienalga savu panāk”. Ja ne uzreiz, tad pēc simt gadiem. Daļēji tā ir, taču jāatceras, ka gandrīz pie katras nopietnākas sakāves Krievijas valsts iekšēji sagrūst, iepriekšējais režīms krīt un sākas haoss, no kura pirmkārt cieši paši Krievijas iedzīvotāji. Turklāt pakļautie pēc gadiem atgūstas un patriec okupantus, liekot pēdējiem atkal sapņot par revanšu. Mūsdienās visi Krievijas kaimiņi to jau sapratuši, bet pēc Ukrainas kara sākuma šī atskārsme, cerams, nākusi arī pār vairumu Rietumu politiķu. “Man nepatīk citēt Ļeņinu, taču ir jāpazīst loģika, pēc kādas rīkojas agresori. Ļeņinam pieraksta šo izteicienu: “Iztaustiet ar durkļiem. Ja atduraties pret putru, virzieties uz priekšu. Ja uzduraties tēraudam, atkāpieties.” Baidos, ka attiecībās ar tagadējo Krieviju mums nāksies paturēt prātā šo loģiku,” raksta iepriekšminētais čehu diplomāts Kūrfirsts. Citiem vārdiem sakot, modrību zaudēt nedrīkst. “Kamēr pie varas ir Vladimirs Putins vai kāds viņam līdzīgais, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam ticēt, ka viss ir beidzies. Pat ja [Ukrainā] tiks panākts taisnīgs miers, vienalga būs nepieciešams ilgtermiņa plāns un tādas Ukrainas armijas uzbūve nākotnē, lai spētu atsist Putinam jebkādu vēlmi kaut ko perināt tālāk,” 16. februārī sarīkotajā Kārnegi fonda diskusijā Vašingtonā uzsvēra ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulanda.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”
