Alvis Hermanis
Alvis Hermanis
Foto: Evija Trifanova/LETA

Rolands Repša: Atjēgties, lai nesāktu braukt politkorektuma diktatūras auzās 17

Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Optiskās ilūzijas tests: pasaki, ko ieraudzīji pirmo, un atklāj, ko tas liecina par tavu nākotni
Veselam
Veiksmīgi cilvēki nekad nedara no rīta šīs četras lietas
Kokteilis
Ja esi dzimis vienā no šiem pieciem gadiem, tevī slēpjas potenciāls kļūt par ģēniju 8
Lasīt citas ziņas

Nupat režisors Alvis Hermanis ir publicējis “Jaunā Rīgas teātra septiņus ētiskās uzvedības noteikumus darbiniekiem un skatītājiem”, kuru pirmais un galvenais punkts skan: “1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem.”

Skaidrs, ka Hermaņa runas brīvības manifests ir domāts ne tikai teātrim, bet visai Latvijai un tās šodienas situācijai.

CITI ŠOBRĪD LASA
Vēl pirms 6–7 gadiem šādu noteikumu publicēšana izraisītu labākajā gadījumā plecu paraustīšanu – par kādu runas brīvības “atļaušanu” ir runa, ja to visu jau tā garantē Satversme?

Ne tik pašsaprotami tas ir šodien, pēc 2015. gada migrācijas krīzes, “BLM” kustības grautiņiem pērn Amerikā un “dzēšanas kultūras” (cancel culture) uzplaukuma Rietumu pasaulē.

Interesanti, ka pieminekļu dauzīšana un citādi domājošo vajāšana arī tiek dēvēta par “kultūru”. Politkorektu terminu izdomātājiem radošums neizsīkst!

Tagad šis Rietumu kultūrcīņu vilnis ir atvēlies arī pie mums. Satraucoši, ka Hermanim dabiski pašsaprotamā ideja par runas brīvību ir jāpublicē tādā kā ironiski aizplīvurotā teātra noteikumu formā.

Metode, ko autori lietoja padomju laikos pašaizsardzībai. Bet varbūt tik tālu vēl nav un šie noteikumi vienkārši ir labs veids, kā sarkastiski mūs visus uzpurināt un likt atjēgties, lai nesāktu braukt politkorektuma diktatūras auzās, kas izslēgs jau jebkuru normālas diskusijas iespēju.

Minivētra Latvijas ideoloģiskajā ūdensglāzē sākās ar Elīnas Didrihsones atbildēm par ģimeni un laulību saviem sekotājiem “Instagram” soctīklā, kuros jaunā sieviete pauda noraidošu attieksmi pret geju un lesbiešu attiecību legalizāciju.

Tajā mirklī viņa vēl pilnībā neapzinājās, ka iekāpj politiskajā boksa ringā.

Sekoja Rīgas mēra Mārtiņa Staķa (“Attīstībai/Par”) atbildes sitiens ar “labo āķi pa influenceres kreiso lukturi” un sadarbības pārtraukšana Staķim piederošā uzņēmumā.

Pēc tam Elīnas un vārda brīvības aizstāvībai cēlās mūsu intelektuālie smagsvari arhibīskaps Jānis Vanags un režisors Alvis Hermanis.

Zīmīgi, ka burtiski dažas nedēļas iepriekš Valsts prezidentam Egilam Levitam bija saruna ar žurnālistiem par mediju darba tiesisko vidi un iespējamās atbildības noteikšanu par vajāšanu sociālajās platformās.

Domāju, ka līdz tam vēl ir tāls ceļš ­ejams un liels jautājums, vai tas vispār kaut kur noved. Grūti iedomāties, ka var pastāvēt kaut kāda institūcija, kas spēs izvērtēt, kas īsti ir vajāšana soctīklos un kas nav.

Reklāma
Reklāma

Pagaidām mums ir Satversmes 100. pants, kas teorētiski garantē tiesības paust uzskatus, bet nekādi nenodrošina un arī nevar nodrošināt aizsardzību pret atbildes reakciju (likuma ietvaros) no citu personu puses, kas šiem uzskatiem nepiekrīt.

Tas ir katra paša ziņā, kas praksē nozīmē jau sen zināmo triviālo atklāsmi, ka par politiskajiem uzskatiem ir jācīnās, dažkārt ciešot visādā ziņā sāpīgu zaudējumu.

Novedot šo domu līdz galējai formai – gribi darboties politikā, esi gatavs mirt par savu ideju! Piemēram, kā kādreiz Gunārs Astra un tūkstošiem citu dažādos vēstures posmos.

Protams, šodien Latvijas politikas treknajā pīļu dīķī par ideoloģiju neviens mirt netaisās. Drīzāk lieku reizi paklusēs sirdsmieram vai lai nezaudētu kādus labumus.

Līdz ar to visa ideoloģiskā diskusija (par dzimumiem, ģimeni, migrāciju) ir uz dažu ārpus politikas esošu spēcīgu un neatkarīgu personību (kā, piemēram, Vanags, Hermanis) pleciem, kurus seklā riešana soctīklos neietekmē.

Izskatās, ka profesionālie politiķi šobrīd nav īpaši tendēti uz ideoloģiskajām cīņām, jo tādu īstu ideologu Saeimā jau nemaz nav. Gan arī tāpēc, ka līdzšinējie kritiskie balsojumi (piemēram, par Stambulas konvenciju un kopdzīves likumu) ir beigušies ar samērā komfortablu konservatīvo uzvaru, radot mānīgu ilūziju, ka tā būs arī turpmāk.

Tomēr, kā parādīja Satversmes tiesas lēmums par tēva pabalsta piešķiršanu mātes partnerei, ideoloģiskais katliņš vārās un visas kaujas vēl priekšā.

It īpaši pēc 14. Saeimas vēlēšanām nākamā gada rudenī, kad spēku samērs parlamentā var mainīties par labu kreisi liberālajām partijām, kas sekmīgi strādā ar jauniešiem.

Tāpat jāpatur prātā iespējamība, ka uz Latviju pamazām sāks izdarīt spiedienu arī jaunā ASV kreisi tendētā administrācija. Domāju, ka tas var izrādīties bīstams Rietumu vienotības pārbaudes eksperiments.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.