Māris Zanders: Cilvēce ir uz katastrofas sliekšņa, bet mēs strīdamies, kura izpratne par dzimumu un ģimeni ir pareizāka 94
Māris Zanders, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā dzimušais rakstnieks Aleksandrs Geniss pirms divdesmit gadiem darbā “Bābeles tornis” rakstīja: “Vai gan Herberts Velss, kurš baidīja sabiedrību ar šķiru cīņu, varēja paredzēt, ka [20.] gadsimta beigās Amerikā visvētraināk tiks apspriestas tās problēmas, ko rada mūsu bioloģiskā daba?
Vēsture bēg pati no sevis, tad pagriežas atpakaļ, lai nodarbotos ar tai svešiem jautājumiem – nevis par dzīves iekārtošanu, bet par dzīvi kā tādu.
Tagad tā risina apmēram tās pašas problēmas, kādas ir dzīvniekiem, sākot ar amēbu, – dzimšana, vairošanās, nāve.”
21. gadsimta otrajā desmitgadē situācija ir tikai pasliktinājusies, un ne tikai ASV. Es Genisa domu sašaurināšu: vai nav mazliet dīvaini, ka dedzīgākie t. s. kultūrkari norisinās ap un par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti?
Vai tiešām šie ir tie svarīgākie jautājumi, kuru apspriešanā jāiesaistās visiem, sākot no izklaides biznesa slavenībām, beidzot ar politiķiem un garīdzniecību?
Vai pavisam vienkāršoti: cilvēce ir uz katastrofas sliekšņa, kuram pārkāpjot nebūs vairs lielas nozīmes, kura izpratne par dzimumu un ģimeni ir pareizāka, jo sliktas beigas būs visiem.
Skaidrs, ka mēs neesam iecietīgi pret atšķirīgu viedokli, tādēļ bažas par t. s. dzēšanas kultūru (“cancel culture”) ir pamatotas. Un, ja t. s. Didrihsones skandāla gadījumā (apvainojumi un uzbrukumi interneta soctīklu slavenībai Elīnai Didrihsonei sākās pēc tam, kad viņa, atbildot uz kādu jautājumu, bija negatīvi izteikusies par homoseksuālu attiecību tēmu, bet uzņēmums “Es mīlu kafiju” paziņoja, ka pārtrauc līdzšinējo sadarbību; tomēr vēlāk sekoja arī pretreakcija, jo Didrihsones atbalstam izteicās luterāņu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags) par cietušo pusi sevi uzskata t. s. tradicionālo vērtību piekritēji, tad taisnības labad jāsaka, ka, piemēram, ASV viņi ne ar ko nav labāki šajā ziņā par t. s. liberāļiem.
Visi “kancelē” visus. Nav spoži, bet mans retoriskais jautājums tātad ir – strīdos par ko? Es saprastu, ja salamāšanās notiek sadursmē starp viedokļiem, no kuriem viens saka: ir būtiski jāsamazina patēriņš, par komfortu ir jāmaksā vairāk, citādi būs slikti.
Savukārt otrs saka: beidziet muldēt, vienkārši ir jāmeklē tehnoloģijās un zinātnes sasniegumos balstīti risinājumi. Vai – ja vieni saka, ka nācija ir cilvēku pašu izdomāta konstrukcija, no kuras jācenšas atbrīvoties, savukārt citi ir pretējās domās.
Tāpat saprotama būtu karstasinīga diskusija par sociālo tīklu platformu un meklēšanas algoritmu lomu, jo tie galu galā ir jautājumi par to, kā mēs vispār uztveram pasauli. Vajag ierobežojumus, nevajag – nu, pastrīdamies, tas tiešām ir būtiski.
Atomenerģētika – par un pret. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, mēģinot paēdināt arvien vairāk ļaužu, – ko darīt? Mūsu arvien lielākā atkarība no tehnoloģijām. Kaudze ar medicīnas ētikas jautājumiem. Un vēl un vēl.
Turklāt jāatzīmē, cik viegli strīdi kļūst histēriski. Alžīrijas kultūras ministrs pagājušā gada decembrī kontekstā ar kuskusa iekļaušanu vienā no UNESCO sarakstiem paziņoja, ka “sievietes, kuras nemāk pagatavot kuskusu, ir drauds mūsu ģimenēm”.
Nu, manā skatījumā muļķis. Tāpat, manuprāt, pareizi dara Vācijas volejbolistes, kuras atsacījušās no dalības sacensībās Katarā, jo tajās būs karstumā jāstartē kreklos un biksēs.
Vienmēr ir iespēja nepieņemamu viedokli noraidīt, nesakāpinot to līdz “pēdējai cīņai starp gaismas un tumsas spēkiem”. Es personīgi nedomāju, ka vienmēr ir jācenšas iejusties pretējā viedokļa paudēja pozīcijā, paskatīties uz jautājumu no otras puses utt.
Nē, man ir tiesības vienkārši nepiekrist. Tomēr to var darīt individuālā lēmuma ietvaros, nemobilizējot atbalstītājus, lai piešķirtu individuālajam lēmumam lielāku svaru.
Tomēr, atkārtošos, svarīgāks par formu ir strīda saturs. Vai tiešām mums kā cilvēcei tik labi klājas, ka mēs, tēlaini izsakoties, paskatoties uz savu līdzcilvēku, varam atļauties tērēt enerģiju, lai primāri noskaidrotu viņa attieksmi pret seksualitāti un dažādām kopdzīves formām?
Kurā pusē tu esi? Tad tādi mums ir kritēriji, vērtējot otru cilvēku?
Tātad cilvēks 21. gadsimtā ir viņa dzimums (bioloģiskais un sociālais) ar viedtālruni un kontu sociālajos tīklos? Varētu formulēt arī rupjāk. Savdabīgi.
Prognozēju, ka šis teksts saņems nosodījumu no “abām pusēm”. Protams, atvainojos, bet mani vairāk interesē 17. februārī “Science” publicētais viedoklis par to, vai koronavīrusu (galu galā šī “korona” nebūs pēdējā…) izplatību nevarētu bremzēt ar jauna lipopeptīda izmantošanu deguna aerosola formā.
