“Nekad neesmu staigājusi kaila blakus saviem bērniem!” Sabiedrība diskutē, līdz kādam vecumam bērni drīkst redzēt savus vecākus kailus 1
Sociālo tīklu lietotāji nereti dalās ar personīgām pieredzēm un viedokļiem par ikdienas dzīvi, un šoreiz uzmanības centrā nonācis visai kuteklīgs jautājums: līdz kādam vecumam bērni drīkst redzēt savus vecākus kailus? Sociālo tīklu diskusija atklāj plašu viedokļu spektru – no stingras privātuma ievērošanas līdz pilnīgai dabiskuma pieņemšanai.
Kāda sieviete sociālo mediju platformā “Facebook” uzdod interesantu jautājumu: “Līdz, apmēram, cik gadiem ir pieņemami atrasties kailam/kailai bērnu klātbūtnē?”
Lai arī jautājums ir pavisam vienkāršs, viedokļi komentāru sadaļā atšķiras. Ineta raksta: “Nekad neesmu staigājusi kaila blakus saviem bērniem! Man ir drēbes un nevienam bērnam nav jāredz mani kailu. 🫣 Kāpēc būtu tā jādara?”
Kāds cits lietotājs atsaucas uz ārzemju raidījumā dzirdēto: “Vienā ārzemju raidījumā redzēju, ka puiši, kuri izaug vidē, kur mamma kaila vazājas, uzskata, ka pēc tam to var pieprasīt no savām draudzenēm, tuvumā esošajām meitenēm utt.!”
Kāds cits sociālā medija lietotājs izsakās diezgan skarbi: “Kompleksainas sievietes turpina to pašu iedzīt savos bērnos!
Kailums ir ok, līdz kādam tas sāk traucēt. Bet kāpēc lai bērnam tas traucētu mājās, ja ir pie tā radis. Un tās, kuras te slēpj krūtis (vai citām tesmeņi), jūsu tīņi jau visu internetā redzējuši. Bet, ja sieviete otrai var pārmest ilgu krūtsbarošanu, tad piedod atvaino – nekas vairāk par tukšu mucu tu neesi!”
Jana dalās savā pieredzē: “Mūsu ģimenē ir normāli, ja bērns redz mammu vai tēti kailu jebkurā vecumā. No tā nav jākaunas, tas nav nekas slikts vai tamlīdzīgi. Īsti nesaprotu kāpēc šāds jautājums? Ko tad tas Jūsu bērns darīs publiskā baseina ģērbtuves, aiz kauna gribēs ielīst kaut kur, tur tak visi ģērbjas un pārģērbjas. Man liekas, jo vairāk slēpjas jo lielāka bērnam būs interese pēc kailuma.”
Arī Laila padalās ar savu pieredzi: “Mūsu ģimenei vispār ir absolūti no sabiedrības kopējā viedokļa neatkarīgi un individuāli uzskati. Mums ir brīvas sarunas par jebkuru tēmu un nav kompleksu ģimenes locekļu starpā. Es normalizēju kailumu, meitai 15 un viņa mani redz kailu, mēs runājam par sievietes ķermeni un to, ka no tā nav jākaunas. Tāpat arī ar 5gadigo dēlu ejam pirtī un es neuzskatu, ka man vai tēvam būtu jāslēpj savs ķermenis no viņa. Es viņu līdz 4,5 gadiem baroju ar krūti un par to jau saņēmu daudz kritikas, bet man dziļi pie kājas citu viedokļi. Daudzas te kliegs un apsaukāsies, bet es uzskatu, ka tie ir tikai cilvēka iekšējie kompleksi. Ar abiem bērniem ir izrunāts, ka privātās ķermeņa daļas drīkst radīt tikai mammai un ārstiem. Neuzskatu, ka bērnam būs trauma no mammas krūšu redzēšanas 5 gados. Meitai esmu prasījusi, vai viņu mulsina mans kailums, viņa saka “absolūti nē!””
Cik cilvēku, tik viedokļu
“Pēc savas pieredzes teiktu, ka līdz kādiem 7 gadiem. (Ja runa ir par viena dzimuma bērniem, par pretēja – noteikti daudz agrāk). Jo man piemēram joprojām ir nepatīkamas atmiņas par to, ka mana mamma vispār necentās pārģērbties kaut kur citā istabā, ir īpaši kad es jau biju teenager vecumā. (Man tagad ir 37 gadi). Man pašai bērns (dēls), kas ir 3 gadu vecs un protams ir grūti kā solo mammai un dzīvojot vienistabas dzīvoklī vienmēr būt apģērbtai, bet vienalga cenšos pārģērbties un iet dušā, kad bērns neredz (aizņemts ar kaut ko vai guļ). Neliela piebilde par krūts barošanu, jo daži par to komentēja – ar krūti esmu barojusi viņu līdz 2,5 gadiem un ja būtu pat ilgāk – neuzskatu to par kaut ko sliktu, jo tas ir kaut kas pavisam cits.”
“Mums kailums ģimenē ir pilnīgi normāli. Meitu baroju līdz 2 gadiem un 7 mēnešiem. Tagad gandrīz četri gadi un katru reizi kad ģērbojos, ieraugot krūtis, ir tāda sajūsma 😁 pati arī nekautrējas, nav iedzīts tas kas mums bērnībā bija, kaut kāds kauns par kailumu vai kompleksi. Uzskatu ka vispār tādām lietām nav jāvelta lieka uzmanība. Tas ir dabīgi. Kad bērns būs liels (11-17) tad jau pats negribēs redzēt/rādīt plikumus.”
“Ja bērns ienāk istabā, kad velk bikses, kreklu ir normāli, bet kailuma robežas vajadzētu ievērot no 2 gadu vecuma, bet man nav pieņemami staigāt kailai bērnu klātbūtnē, viņi nav redzējuši mani ,vai vīru kailu.”
“Ja bērns(dēls) ir manā istabā un es pārģērbjos, es viņu ārā nedzenu un baigi neslēpjos. Manuprāt kailums adekvātā situācijā ir pilnīgi normāls un pieļaujams. Arī higiēnas preces neslēpju tumšā stūrī. Un kaila pa māju neskraidu. Jāsaglabā kaut kāds veselais saprāts un nedrīkst krist galējībās.”
“Vienkārši nevajag to pataisīt pat kaut ko šausminošu! Nevajag lekt aiz gultas, ja bērns ieskrien istabā, kamēr vecāks ir kails. Un nevajag arī speciāli kaut ko demonstrēt. Vajag mācīt bērnam veselīgas robežas. Manā ģimenē cenšamies iemācīt, ka kails ķermenis nav nekas slikts, bet tajā pašā laikā arī nevaram skraidīt pa pasauli pliki. Kamēr mazākās meitas vannojas (2 un 6), mēdzu ieskriet dušā. Neviens mani nepēta un speciāli arī neko nerādu. Ar dēlu (11) gan neeju vienlaicīgi vannas istabā – tas liekas kaut kā pašsaprotami. Vienīgais kailums, ko dēls mēdz redzēt ir mana krūts mazās meitas mutē – un arī tas mūsu ģimenē ir norma. Domāju, ka katra ģimene pati būvē robežas. Tām, protams, jāsakrīt ar bērnu labklājību.”
“Es kā meita, negribētu un neesmu redzējusi savu tēvu kailu. Māti pēc 5 gadu vecuma arī vēlētos redzēt apģērbtu.”
Veiktie pētījumi ievieš skaidrību
Pieaugušie bieži vien seksualizē cilvēka ķermeni, lielā mērā tieši tāpēc barošana ar krūti publiskās vietās joprojām tiek uzskatīta par tabu, neskatoties uz to, ka tā ir praktiska un neseksuāla krūšu funkcija.
Nelielais skaits veikto pētījumu par šo tēmu apliecina, ka bailes par vecāku kailuma negatīvo ietekmi uz bērniem ir pārspīlētas. Kādā pētījumā, kurā 18 gadu laikā tika novērotas ģimenes, netika konstatēta negatīva ietekme to pusaudžu vidū, kuri regulāri redzēja savus vecākus kailus, vecumā no trim līdz sešiem gadiem. Citā pētījumā studentiem tika jautāts par viņu bērnības pieredzi saistībā ar vecāku kailumu, un tika secināts, ka šī pieredze pozitīvi ietekmē adaptācijas rādītājus.
Viena no galvenajām priekšrocībām, redzot vecāku ķermeņus kailus, ir tā, ka bērns gūst priekšstatu par to, kā izskatās normāls, kails pieauguša cilvēka ķermenis. “Ķermeņi, ko bērni redzēs plašsaziņas līdzekļos un pornogrāfijā, nav īsti – sievietes tā neizskatās,” skaidro bērnu seksuālās veselības pedagoģe.
Savukārt, redzot sievietes ar strijām un kaunuma apmatojumu, bērniem rodas reālistiskākas priekšstats par cilvēka ķermeni. Sieviešu kailu ķermeņu redzēšana deseksualizētā veidā var palīdzēt bērniem saprast, ka sievietes nav tikai objekti un, ka viņu ķermeņi nav jāuztver kā kaut kas apkaunojošs.
Bērni ir ļoti zinātkāri: “Ja viņi vēlas redzēt, kā izskatās krūtis, viņi tās sameklēs “Google”. Labāk, ja viņiem ir pieejami drošāki resursi,” piebilst bērnu seksuālās veselības pedagoģe.
Daži vecāki baidās, ka viņu kailums varētu bērnam kaitēt vai radīt neērtības, taču šīs bažas nav pamatotas. “Visi pierādījumi liecina par pretējo,” uzsver pedagoģe. Tas bērnus iedrošina runāt par robežām, ķermeni un drošību, bērni, kas redz savus vecākus kailus, ir aizsargātāki pret seksuālu vardarbību.
