Laura Groza: “Mani neinteresē stāstīt stāstus par sistēmu, tā ir garlaicīga, gluži kā plakana pankūka, uz to var skatīties no visām pusēm, un tā vienmēr izskatīsies tieši tāpat.”
Laura Groza: “Mani neinteresē stāstīt stāstus par sistēmu, tā ir garlaicīga, gluži kā plakana pankūka, uz to var skatīties no visām pusēm, un tā vienmēr izskatīsies tieši tāpat.”
Foto: Zane Bitere/LETA

“Savā teātrī es itin kā gleznoju.” Saruna ar režisori Lauru Grozu 1

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Ukrainas “Telegram” kanālos masveidā izplatītas ziņas ar aicinājumu nolikt ieročus
Lasīt citas ziņas

Piektdien, 19. maijā, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī gaidāma pirmizrāde režisores Lauras Grozas iestudējumam “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, kas tapis pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem.

Izrāde būs patiess stāsts par vienas ģimenes vairākām paaudzēm, kas piedzīvojušas vienu no baisākajiem totalitārā režīma noziegumiem – 1941. un 1949. gada izsūtīšanu no toreizējās Padomju Latvijas uz Sibīriju. “Deportācijām pakļauto stāsti ir tik līdzīgi – mainās darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks, vieta, beztiesiskums ir tie paši. Aukstajos Sibīrijas plašumos spēja izdzīvot tie, kuri sirdī nesa cilvēkmīlestību un ticību atgriešanās brīnumam,” vēsta teātris.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pagājušajā nedēļā Rīgas Krievu teātra skatlogā Kaļķu un Kalēju ielas krustojumā atklāja šai izrādei veltītu mākslas instalāciju, kuras autori, mākslinieki “MAREUNROL’S” (Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops) ir arī tās scenogrāfi. 22. maijā klātienē teātrī un tiešsaistē paredzēta arī diskusija par “ērtiem un neērtiem” jautājumiem mūsu sabiedrībā, ko vadīs filozofs Igors Gubenko, kurš uzskata, ka Latvijas sabiedrībai kā nekad iepriekš ir vajadzīga atklāta saruna par mūsu sāpīgo pagātni un iespējām nekļūt par tās ķīlniekiem šodien. “Man ir prieks, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ar jauno izrādi un publisko programmu pauž apņēmību būt par šādas sarunas platformu un virzītāju.” Par iestudējumu un spēku, kurš lugas varones spēja atgriezt no izsūtījuma, “Kultūrzīmes” runāja ar režisori Lauru Grozu.

– Kā radās doma iestudēt Sandras Kalnietes grāmatu? Turklāt – tieši tagad?

L. Groza: – Tā bija teātra direktores Danas Bjorkas iniciatīva, un viņa mani šim darbam uzrunāja. Kāpēc tieši tagad? Tikai un vienīgi tagad, jo, pieņemu, ja nebūtu tādu ap­stākļu, kādos esam šobrīd, liktos lieki atgādināt šos stāstus atkal un atkal. Izrādās, tie ir jāatgādina, jo nekas jau nemainās. Vēl pirms pāris gadiem liktos neiespējami, ka aktīva karadarbība varētu notikt tagad, tepat blakus. Izrādās – neviens no vēstures neko nav mācījies, varbūt mācījies no sagrozītas vēstures. Un – ja vēsture tiek grozīta, jātgādina objektīvā patiesība.

– Kādiem skatītājiem iestudējat šo izrādi?

– Iespējams, tiem, kas nezina vēsturi, turklāt domāju, ka arī daudzi jauni cilvēki šo vēstures posmu nepazīst. Daudziem pietrūcis tuvinieku stāstītā, arī vēstures grāmatās rakstītais bieži paliek neizlasīts. Domāju arī par tiem skatītājiem, kuriem līdz šim vēsture ir reprezentēta citādi, droši vien viņi uzzinās kādus faktoloģiskus jaunumus. Varbūt izrādi vēlēsies noskatīties arī tie, kuriem šis vēstures posms ir svēts un sāpīgs, viņiem, skatoties izrādi, šīs norises liksies pieminēt gluži kā dievkalpojumā.

Esmu pati pirmā savu izrāžu skatītāja un mēģinu būt tāda, kas ir jūtīga pret šī brīža laikmetu un situāciju. Tajā brīdī, kad vairs tāda nebūšu, pieņemu, ka mans darbs vairs nespēs nevienu interesēt un ieintriģēt, jo pati nebūšu līdzjutusi. Kad mani kāda skatuves aina aizkustina vai liek satraukties, tas man liek ko pārvērtēt, jo esmu aktīvā kontaktā ar šī brīža sociāli politiskajām un mākslinieciskajām norisēm, un tad ticu, ka tas var uzrunāt vēl neskaitāmas sabiedrības grupas.

Reklāma
Reklāma

– Un gluži kā savulaik izsūtītie bija dažādu tautību, arī izrādē spēlēs latviešu, krievu, ukraiņu un baltkrievu izcelsmes aktieri…

– Būtu pārspīlēti teikt, ka visi viņu senči cietuši no padomju represijām, piemēram, mani senči nav cietuši, mani vecvecāki nav izsūtīti. Taču vienlaikus varu pilnībā identificēties ar šiem izsūtījuma stāstiem, jo tā ir mūsu valsts un mūsu nācijas traģēdija. Katram izrādē spēlējošajam māksliniekam ir atšķirīgs stāsts – kāds dzimis Sibīrijā un šobrīd dzīvo Latvijā, kāds aizbēdzis no Baltkrievijas totalitārā režīma un gūst mierinājumu, esot demokrātiskā valstī Latvijā. Savukārt kāds cits piederīgs Ukrainai un meklē savus radiniekus, brauc un palīdz karadarbības zonā. Katra stāsts ir pavisam citāds, bet ikviens no tiem saistīts ar vēsturi, ar katra šī brīža pozīciju.

Agrāk šos aktierus nepazinu. Viņus izvēloties, paļāvos uz savu intuīciju, uz to, ko biju redzējusi, uz sajūtu, kādiem cilvēkiem jāsatiekas, bet iepriekš nezināju viņu dzīves stāstus. Kad satikāmies, bija iepazīšanās process, bet nevis tādā nozīmē, kā notiktu kafejnīcā pie kafijas, bet iepazināmies pēc būtības. Turklāt, iespējams, mēs nekad neiepazītos, ja blakus nenotiktu karadarbība, mums nebūtu iemesla iepazīties. Vienojāmies, ka sarunājamies par to, kādas ir mūsu saknes, mūsu piedzimšanas un nobriešanas stāsti, šī brīža politiskā pārliecība, nākotnes vīzija par to, kā visiem dzīvot draudzīgāk, labāk un jaukāk. Par to visu runājām ļoti daudz, jo stāsts jau netiek stāstīts, lai kādu iežēlinātu.

Šo izrādi iestudējam, lai kaut nedaudz liktu atcerēties, pieminēt un, iespējams, izmainīt savu domāšanas paradigmu, kas ietver to, ka eksistē pieradums, ka dzīvojam miera un labklājības laikmetā. Tā vairs nav patiesība. Turklāt nevis tāpēc, ka Latvijā tūlīt iebrauks tanki, es tiešām svēti lūdzos, lai tas nekad nenotiktu, bet tādā nozīmē, ka valstiskums un demokrātija nereti tiek grauti no iekšpuses – tad, ja cilvēki nevar vienoties par vienām un tām pašām vērtībām, nākotnes redzējumu. Ar šo izrādi aicinu mēģināt sarunāties un vienoties par labāku nākotni mums visiem.

– Vai starp skatītājiem varat iedomāties arī skolas vecuma jauniešus, jo tāda bija arī galvenā varone Ligita? Varbūt īpaši svarīgi šo stāstu būtu pieredzēt krievu tautības jauniešiem?

– Taisnība, galvenā varone Ligita bija skolas vecumā, bet viņai lemts ātri pieaugt, nezinu, vai mūsdienu 14 vai 15 gadus vecs jaunietis spēs identificēties ar Ligitu. Stāsta centrā ir pusaugu meitene, bet pats stāsts gan īsti nav paredzēts pusaudžiem, pieņemu pat, ka zināmā mērā tas varētu būt traumatisks. Vienlaikus ir arī paradokss, jo, kaut gan man šo stāstu negribētos rādīt skatītājiem, kuri jaunāki par 16 gadiem, tomēr, ja to spēja izturēt Ligita, tad droši vien spētu arī skatītājs. Domāju, mums nebūs vecuma ierobežojuma un, protams, arī jaunieši ir gaidīti.

– Pirms mūsu sarunas nedaudz pētīju, cik daudz šo grāmatu piemin Krievijā, un, atskaitot ķengu lappuses, kurās aprunā Sandru Kalnieti, “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” piemin reti, vienlaikus “nkvd.tomsk.ru” brīvi pieejama romāna saīsinātā versija. Vai atceraties, cik kara sākumā eiropieši bija naivi, iedomādamies, ka, pastāstot Krievijas iedzīvotājiem par armijas darītajām šausmām Ukrainā, krievi vēlēsies izbeigt karu?

– Mums jāsaprot, ka Krievijā propaganda valda jau no brīža, kad cariskajā Krievijā varu pārņēma boļševiki, tātad – vairāk nekā simt gadus nenotiek normāla informācijas aprite. Ir jāizšķir “krievvalodīgs cilvēks” un “boļševiks”, tāpēc gaidīt, ka šie cilvēki meklēs Sandras Kalnietes grāmatu un vēlēsies ko izzināt un uzzināt paši, ir neiespējami naivi.

Vienlaikus gribu uzsvērt, ka ir brīnišķīgi krievu cilvēki, kuri nav boļševiku pēcteči un kas paši nepiekopj šo režīmu, tie ir cilvēki, kas nav agresori un kuri gatavi atvērt šo vēstures lappusi un par to runāt. Tās ir divas ļoti dažādas lietas, mēs gan aptuveni varam nojaust, kuru ir vairāk un kuru mazāk.

– Vai skatuves stāsts ataino 1941. un 1949. gadu vai arī tuvinās mūsdienām?

– Tas ir gan par 1941., gan 1949. gadu, bet pēc precizitātes netiecamies, apzināti neesam dokumentāls teātris, kas lietotu dokumentālas vizualitātes. Tas būs poētiskais teātris, kas ir asociatīvs, metaforisks. Speciāli izvairos no dokumentālām referencēm, tā ir poēzija, nevis dokumentālisms.

– Izrādes videoreklāmā uzsvērti vārdi – cilvēks, mīlestība, liktenis un mirklis… Vai tie nav pārāk maigi, domājot par Sibīrijas izsūtījumu? Kāda vēl varētu būt asociācija, griezums, kādā prezentēt šo stāstu?

– Arī – pūlis, ienaids, apzināts ļaunums un varaskāre. Mīlestību gan saglabātu.

Izrāde jau nebūs par režīmu, tā būs par divām sievietēm, kuras, pateicoties savstarpējai mīlestībai, spēja atgriezties. Viena no viņām atgriezās, otra palika Sibīrijā, nomira. Mani neinteresē stāstīt stāstus par sistēmu, tā ir garlaicīga, gluži kā plakana pankūka, uz to var skatīties no visām pusēm, un tā vienmēr izskatīsies tieši tāpat. Arī pūlis ir visgarlaicīgākā forma, kādu vien esmu redzējusi. Ienaids, manuprāt, ir ļoti neuzrunājošs tēls, nedomāju, ka kāds iedomātos atvērt ienaida lappusi un ilgāk tajā pakavēties, ikdiena jau ir pietiekami naidīga, lai gribētos ienaidu skatīt vēl teātrī.

Es izrādi veidoju tikai un vienīgi par individualitātēm, par divām sievietēm, kuras šajā garlaicīgajā rāmī, kas ir sistēma, to izkrāso un padara par savu dzīvi, par kaut ko vērtīgu. Turklāt viņas vēl spēj ne tikai izdzīvot un atgriezties, bet saglabāt sevī cilvēku. Tas ir ļoti grūti, jo sistēma radīta, lai salauztu individualitāti, to iznīcinātu. Arī šī brīža sistēma bieži iznīcina individualitāti, lauž un samaļ.

Visapkārt pieredzam arvien vairāk un vairāk garlaicīgu cilvēku bez sava viedokļa un personības. Un šādam stāstam man negribētos veltīt savu dzīves laiku. Man liekas vērtīgi, ka varu izstāstīt stāstu, kā visā tajā vājprātā kāds cilvēks spēja būt interesants un tādēļ izdzīvot, jo ticu, ka tas bija vienīgais, kā tie cilveki izdzīvoja. Pēc visiem mērījumiem un medicīniskajiem izrakstiem gluži kā 19. pasaules brīnums liekas tas, ka Ligita no izsūtījuma atgriezās Latvijā, turklāt kā normāls, pie sajēgas esošs cilvēks. Tāds ir mans mērķis. Savukārt, ja kādam gribas lasīt ziņas par sistēmas ratiem, tad var palasīt ziņu protālus, tur jau nekas cits netiek pateikts.

Mans teātris ir kas cits – savā teātrī es itin kā gleznoju un skaitu lūgšanas, es nenodarbojos ar sistēmas atmaskošanu, tas ir garlaicīgi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.