Rīgas Centrāltirgu varam iepirkties, runājot tikai latviešu valodā, bet kā bija pirms 30 gadiem? Par Latviešu valodas spēku un nozīmi darba tirgū 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūnija sākumā Latviešu valodas aģentūra publiskoja pirmos datus no topošā pētījuma “Valodas situācija Latvijā: 2016–2020”, kas tiek izstrādāts ar valsts pētījumu programmas “Latviešu valoda” atbalstu. Par tajā iegūtajiem datiem sarunājos ar Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāju INITU VĪTOLU un Latviešu valodas aģentūras sociolingvisti GUNTU KĻAVU.
Patlaban jau ir uzkrājušies pētījumi par latviešu valodas situāciju 30 gados. Subjektīvā sajūta teic, ka šajos gados stāvoklis krietni uzlabojies. Ko rāda pētījums?
G. Kļava: Prieks, ka esat ievērojusi augšupeju, jo sabiedrībā bieži šķiet, ka viss ir slikti, tūlīt latviešu valoda izzudīs. Bet uz lietām jāskatās reāli. Ja padomājam indivīda līmenī – aizejot uz Rīgas Centrāltirgu, tagad tur varam iepirkties, runājot tikai latviešu valodā, bet pirms 30 gadiem?
Emocionālais līmenis ir viens, bet objektīvā situācija jāvērtē bez emocijām. Šie ir ilgāka laikposma rezultāti, kas rāda, kā situācija attīstās un kādas ir problēmas, uz šo datu pamata arī top valodas politikas mērķi un uzdevumi.
Vai attīstības līkne ir vienmērīga vai arī tajā ir straujāki kāpieni un lejupslīdes?
Tā ir diezgan vienmērīga, bet straujākā augšupeja sākās līdz ar pārmaiņām izglītības sistēmā – varam teikt, tas ir galvenais brīdis, kas sabiedrībā nodrošināja latviešu valodas prasmes uzlabošanos. Nerunāju par valodas kvalitāti, bet kopumā latviešu valodas prasme Latvijas iedzīvotājiem ir pietiekami augsta, ņemot vērā arī to, ka mūsdienās valstī iebrauc jauni cilvēki.
Apmēram pēdējo desmit gadu laikā īpaši to jauniešu vidū, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, uzlabojas arī latviešu valodas prasmes līmenis: jaunākās paaudzes vidū līdz 34 gadiem labi un ļoti labi to prot apmēram 61%, savukārt visās vecumā grupās – tikai 40%. Tas ir process, kurš turpināsies, ja turpināsim mērķtiecīgu valodas politikas īstenošanu.
I. Vītola: Agrāk runājām lielākoties par kvantitatīvajiem rādītājiem valodas apguvē – lai visi Latvijā dzīvojošie apgūtu latviešu valodu kaut pamatprasmes līmenī, bet tagad varam runāt jau par prasmes līmeņu paaugstināšanos.
Vispirms tas redzams 18 līdz 34 gadus veco respondentu grupā. Ja paskatāmies uz tiem, kas kārto latviešu valodas prasmju pārbaudi, arī te palielinās to iedzīvotāju skaits, kas vēlas kārtot B vai C prasmes līmeni: daudzi no tiem, kas agrāk nokārtojuši A līmeni, tagad vēlas iegūt apliecinājumu labākām prasmēm.
Piemēram, pēdējos gados Latvijas pilsoņu vairākums kārto valsts valodas prasmes pārbaudi vidējā (B) līmenī (41%) un augstākajā (C) līmenī (35%), Latvijas nepilsoņu vairākums (apmēram 80%) – pamata (A) un vidējā (B) līmenī, savukārt ārzemnieku vairākums – pamata (A) līmenī (68%).
Vai tas nozīmē, ka darba tirgus arvien vairāk pieprasa latviešu valodu?
G. K.: Tā ir, un pētījuma sadaļā “Latviešu valoda darbā” šis aspekts tiek aplūkots. Salīdzinot trīs valodas, kuras lietojam publiskajā telpā Latvijā, redzam, ka gan darba tirgū, gan sabiedrības saziņā latviešu valoda ir pirmajā vietā. Tā nepieciešama, lai iegūtu labu darbu, labu izglītību. Krievu valodas loma samazinās, angļu valodas – palielinās. Pagaidām angļu valodas loma vēl nav tik liela, taču tās nozīme pieaug ļoti strauji – tāpat kā citur pasaulē.
I. V.: Bet tas, protams, nenozīmē, ka mums vairs nav jāuztraucas par darba sludinājumiem, kur tiešā vai netiešā veidā tiek prasītas valodas, piemēram, krievu valodas, prasmes bez objektīva pamatojuma. Tas nav godīgi pret darba ņēmējiem, lielākoties prasība nav pamatota, jo saziņas valoda Latvijā ir latviešu.
G. K.: Darbs ir viena joma, kurā valda sabiedrībā noskaņojums – “viss ir slikti”, bet pētījuma dati rāda, ka tik slikti nemaz nav.
I. V.: Mums pašiem, iespējams, nevajag radīt mītus, ka bez krievu valodas nevar iztikt. Ja paskatāmies valsts un pašvaldību sektoru, tad redzam – sabiedrība pieņem, ka tajā vajadzētu runāt latviski. Bet, tikko saziņa skar citas sfēras, piemēram, veselību, ir priekšstats, ka ārstam jārunā vairākās valodās.
Latvija ir vienīgā valsts, kur latviešu valoda ir valsts valodas statusā, un tādēļ nav pieļaujamas situācijas, ka mēs kaut kāda iemesla dēļ varam pieprasīt dakterim runāt citā valodā. Nē. Ārsts nekad nezinās visas valodas, un, ja pacients nevar sazināties valsts valodā, tas jārisina citādi.
Ir kāds saziņas jautājums, kas pēkšņi parādījās pirms gadiem diviem – ikdienā saņemu daudz relīžu, un tās vienmēr bijušas latviešu valodā. Tad pēkšņi dažas, arī pašvaldības iestādes, sāka paralēli izsūtīt vēstules arī krievu valodā. Norakstu šādu risinājumu uz iestāžu darbinieku zināmu laiskumu – ja iestāde vēlas izsūtīt relīzi arī krievu valodā, tad tā, manuprāt, būtu adresējama tikai medijiem krievu valodā.
Ja valsts iestāde vēlas izsūtīt relīzi krievu valodā, tā ir problēma, jo rada un rāda nepareizu priekšstatu par valodu hierarhiju valstī. Ja valsts rāda nepareizu piemēru saziņai citā, ne valsts valodā, mūsu domāšanā automātiski ieslēdzas apziņa – ā, tātad var arī tā, tas ir pieņemami! Ar to esam vienmēr cīnījušies. Īpaši, ja valsts iestāžu pārstāvji publiskai saziņai neizvēlas valsts valodu – tas rada priekšstatu, ka nevaram iztikt tikai ar latviešu valodu.
Valoda var pastāvēt tikai tad, kad to lieto. Jo labāka mūsu valodas kvalitāte, jo atvērtāks ir cilvēks tālākai tās pilnveidei un lietojumam neformālās saziņas situācijās.
G. K.: Šo aspektu atzīst arī aptaujātie. Labāka latviešu valodas prasme respondentiem, kuriem tā nav dzimtā valoda, nozīmē arī to, ka viņu attieksme ir pozitīva un latviešu valoda tiek lietota biežāk tieši neformālās situācijās.
Nozīmīgi arī aptaujas dati par to, ka tieši latviešu valodas lietojums ikdienā ir tas, kas visvairāk motivē runāt latviski cilvēkus, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Tāpēc, ja mēs kādos apstākļos liedzam sarunu latviski, piemēram, uz ielas atbildot krieviski, tad kā varam prasīt valodas prasmju pilnveidošanos?
Kāds varētu iebilst – tikai latviešu valodā rakstīta ziņa par ārkārtas situāciju varētu nesasniegt visus iedzīvotājus…
Mēs dzīvojam ar apziņu, ka visi Latvijā saprot krieviski. Bet tā nav! Latvijā dzīvo cilvēki, kuri nesaprot ne latviski, ne krieviski, ne angliski. Vai tad mums jānodrošina paziņojumi visās 7000 pasaules valodās? Tas skaidri parāda oficiālās valodas lomu – valsts nodrošina šiem cilvēkiem latviešu valodas apguvi, bet, protams, tas nav ātrs process.
I. V.: Paziņojumi citās valodās var būt izņēmuma gadījums, bet ne sistēma.
Vai zinām, cik mums ir šādu iedzīvotāju, kam dzimtā valoda nav ne krievu, ne, teiksim, lietuviešu, igauņu, poļu?…
G. K.: Ļoti precīzi ne, un, protams, viņu īpatsvars pārējo iedzīvotāju skaitā būs ļoti mazs, bet pētījumā ir sadaļa, kas aptver arī jauniebraukušos iedzīvotājus. Starp viņiem var būt dažādas pasaules valodas, piemēram, puštu un daudzas citas, par kurām varbūt pat neesam neko dzirdējuši.
Latviešu valodas lietotāju procents tagad ir augstāks, kaut gan skaitliski tas samazinās, jo iedzīvotāju skaits valstī kopumā samazinās. Mazliet procentuāli samazinās ukraiņu, baltkrievu, citu tradicionālo minoritāšu skaits, mazliet palielinās jauniebraukušo procentuālais daudzums – viņi lielākoties ir no Krievijas vai ar krievu saziņas valodu.
I. V.: Krievu valodas faktors mums vienmēr būs klātesošs. Pētījumā analizējam situāciju kopumā, bet tā mainās, tikko paskatāmies uz valodas prasmēm un lietojamu reģionāli, vecumposmu atšķirībām, atsevišķām profesionālajām grupām, piemēram, pedagogiem – tiesa, arī te jāskatās kontekstā ar vecumposmiem. Mēs zinām, ka skolotāju sastāvs noveco, un vecākās paaudzes vidū latviešu valodas prasme nav tāda, kā mēs gribētu. Un vēl jau arī ir pieņēmumi, kas bieži rodas no katra indivīda bailēm.
Uz jautājumu par to, vai valodas prasme ir saistāma ar lojalitāti pret valsti un pozitīvu attieksmi, vairāk nekā 80% atbildēja ar jā, bet, tikko ieslēdzas baiļu faktors, kā tieši es tikšu galā ar prasībām, uzreiz aktivizējas emocionālie faktori.
Klausoties un lasot iebildumus pret pāreju uz valsts valodu izglītības sistēmā, tiek argumentēts – bērni un mazbērni atsvešināsies no krievu kultūras, bet man reizēm rodas sajūta, ka bažas ir par to, ka šādi varētu rasties plaisa ģimenē…
G. K.: Jā, ļoti labi redzam, ka lielākajai daļai bērnu pret runāšanu latviešu valodā nav nekādu iebildumu, bažas ir vecākiem. Bet tas ir līdzīgi kā latviešu diasporā – piederību, identitāti nosaka, kā, par ko un vai vispār tu runā ar savu bērnu, tas ir ļoti lielā mērā pašu vecāku, indivīdu attieksmes jautājums.
Pētījums ataino ļoti labi zināmas likumsakarības – tajās diasporas ģimenēs, kurās regulāri nerunā latviešu valodā, tikai 19% bērnu ir labas latviešu valodas prasmes. Ja tu nerunā pats, nerūpējies par to, neuzturi kultūru, tad arī bērnam zināšanu nebūs.
