No "de facto" līdz "de iure" – Latvijas starptautiskā atzīšana

Pret Latvijas starptautisko atzīšanu toreiz iebilda Francija un ASV. Valsts ceļš no “de facto” līdz “de iure” 7

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Baltijas valstis paziņojušas Krievijai un Baltkrievijai, ka izstājas no Maskavas kontrolētā elektrotīkla: “Mēs demontēsim pēdējos fiziskos savienojumus” 16
Lasīt citas ziņas

1921. gada 27. janvāra rītā Latvijas galvaspilsētas centrā valdīja dienas sākumam neraksturīga rosība. Rīgas bulvāros un galvenajās ielās spontāni sāka pulcēties liels ļaužu daudzums, sākās, kā tagad teiktu, “nesankcionētas manifestācijas”.

Tomēr toreiz šī pulcēšanās bija ar pozitīvu zīmi. Tas nebija protests, tas bija prieks un gaviles. Esplanāde saplūda pilna ar cilvēkiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tur bija sapulcējušies tūkstošiem ļaužu – vienkāršā tauta, mākslinieki, profesori. [..] Slēdz veikalus, un visa Rīga saplūda uz ielām. Sagrupējās milzīgs gājiens ar simtiem biedrību un organizāciju karogiem,” tā šo dienu aprakstīja izdevējs Ansis Gulbis.

Līdz mūsu valsts galvaspilsētas iedzīvotājiem bija nonākusi vēsts par Latvijas Republikas starptautisko atzīšanu: iepriekšējā dienā – 26. janvārī – Parīzē sabiedroto lielvalstu Augstākā padome pieņēma lēmumu atzīt mūsu valsti “de iure” jeb par pilnu starptautisko tiesību subjektu. Līdz šādai atzīšanai bija jāiet ceļš vairāk nekā divu gadu garumā…

1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika kā katra jauna valsts alka pierādīt savu starptautisko esamību un jau kopš proklamēšanas brīža centās iegūt atzīšanu no citām Eiropas valstīm.

Savas neatkarības atzīšanā Latvijai lielākus panākumus gūt traucēja sarežģītā un neskaidrā iekšpolitiskā situācija, kas šeit bija izveidojusies 1919. gada pirmajā pusē: Latvijas teritorijā darbojās trīs valdības – Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, kuru atbalstīja sabiedroto (Lielbritānija, Francija, nepastarpināti arī ASV) valstis; vācu militāristu balstītā Andrieva Niedras valdība un Padomju Krievijas marionešu Pētera Stučkas vadītā padomju Latvijas valdība.

Līdz ar to nebija skaidrības, kas tuvākajā laikā iegūst “kontrolpaketi” pār Latvijas teritoriju, nemaz nerunājot par tālāku nākotni.

Turklāt, neskatoties uz to, ka sabiedrotie atbalstīja K. Ulmaņa valdību un sniedza ievērojamu atbalstu mūsu valsts jaunizveidotajiem bruņotajiem spēkiem cīņā pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem (t. i., faktiski atzina Latvijas Republiku “de facto”), tās ne­steidzās atzīt Latviju “de iure” kā starptautisku tiesību subjektu.

Ilgais ceļš uz Eiropu

Īpaši tas bija jūtams Parīzes miera konferences laikā. Šī konference notika no 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim. Sabiedroto valstu pārstāvji uzskatīja padomju varu Krievijā par īslaicīgu parādību un nebija ieinteresēti ignorēt jauno Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas impērijai.

Reklāma
Reklāma

Francijas valdība bija piešķīrusi Krievijas impērijai lielu aizdevumu, kuru lielinieku uzvaras gadījumā neviens neatdotu, arī Lielbritānijai bija savas ekonomiskās intereses Krievijā.

Gan Francijas, gan Lielbritānijas valstsvīri arvien noteiktāk sāka aizstāvēt vienotas, nedalāmas Krievijas ideju, gribēja jautājumu par Baltijas valstu neatkarību atstāt izlemšanai nākamai Krievijas Satversmes sapulcei.

Šajā laikā krievu pretlielinieku karaspēki bija ieņēmuši lielāko daļu bijušās Krievijas impērijas teritorijas un likās, ka padomju vara tūlīt, tūlīt kritīs.

Tāpēc Latvijas delegācijai Parīzes miera konferencē (Latviju pārstāvēja Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Seskis u. c.) ne 1919. gadā, ne arī 1920. gadā neizdevās panākt Latvijas Republikas starptautisko atzīšanu.

Situācija sāka mainīties pēc tam, kad Latvijas armija bija padzinusi no savas valsts teritorijas visus ienaidniekus, respektīvi, pēc Neatkarības kara beigām. 1920. gada pirmajā pusē Latvijas Republika jau bija guvusi lielus panākumus ārējo sakaru izveidošanā.

Rīgā atradās 16 dažādu valstu pārstāvniecības, tajā skaitā Lielbritānijas politiskā un militārā misija, Francijas militārā misija un konsulāts, Itālijas, Igaunijas, Polijas, Lietuvas sūtniecības.

Turpretī Latvijai pašai bija pārstāvniecības 17 valstīs: sūtniecība un konsulāts Lielbritānijā, konsulāts ASV, sūtniecības Francijā, Itālijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Polijā, Zviedrijā, ģenerālkonsulāts Dānijā, konsulāti Nīderlandē, Norvēģijā, Šveicē, Čehoslovākijā. Tomēr neviena Eiropas un pasaules lielvara mūsu valsti vēl nebija atzinusi juridiski jeb “de iure”.

Ļoti svarīgs un neatliekams uzdevums Latvijas diplomātiem bija miera līguma noslēgšana ar Krieviju un attiecību noregulēšana ar Vāciju (ar šo valsti kopš 1919. gada 29. novembra Latvija atradās formālā karastāvoklī.

1920. gada 15. jūnijā parakstīja pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, izbeidzot minēto formālo karastāvokli). Šajā dokumentā Vācija izteica gatavību atzīt Latvijas neatkarību “de iure”, kad to būs izdarījušas sabiedroto lielvalstis.

Savukārt tā paša gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju. Latvijas un citu Baltijas valstu miera līgumiem ar Padomju Krieviju bija īpaša nozīme.

Šajos līgumos mūsu austrumu kaimiņš ne vien atzina jaunās valstis “de iure”, bet arī atteicās no pretenzijām uz šo valstu teritorijām, tādējādi novēršot nopietnu šķērsli, kas traucēja šīm valstīm sekmīgi izvērst savu juridisko atzīšanu.

1920. gada beigās Latviju bez Padomju Krievijas “de iure” bija atzinušas tikai Igaunija un Lietuva. Atzīšanas veicināšanai mūsu valsts plānoja iestāties Tautu savienībā – pasaules vēsturē pirmajā starpvalstu organizācijā, sava veida Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštecē.

Šo organizāciju izveidoja Parīzes miera konferencē. Tomēr iestāšanās Tautu savienībā nesekmējās. 1920. gada 30. novembrī savienības vadība izteica iebildumus Latvijas un Igaunijas uzņemšanai: tā kā šīs valstis robežojās ar komunisma anarhijas pārņemto Krieviju, tad neviena Eiropas valsts nevēlējās riskēt, kā arī sabiedroto valstis vēl nebija atzinušas Baltijas zemes “de iure”.

Pret Igaunijas un Latvijas starptautisko atzīšanu toreiz iebilda Francija un ASV.

Tomēr gada beigās Francija mainīja savu nostāju Krievijas jautājumā. Līdz ar Vrangeļa pretlielinieku armijas sakāvi Krimā izzuda pēdējās cerības uz “vecās, vienotās un nedalāmās” Krievijas atjaunošanu.

Tomēr bija jāpaiet vēl kādam laikam, lai Rietumeiropā saprastu, ka tagad vienīgā Krievija ir lielinieku Krievija. Šo brīdi veiksmīgi izmantoja Latvijas diplomāti. Ārlietu ministrs Z. A. Meierovics nolēma apmeklēt Itāliju, Franciju un Lielbritāniju, lai tur no jauna pamatotu Latvijas “de iure” atzīšanas nepieciešamību.

1920. gada 29. decembrī Parīzē viņam izdevās iegūt Francijas prezidenta Aleksandra Millerāna rakstisku solījumu atzīt Baltijas valstis “de iure”. Beidzot Francijas politiskā elite bija nonākusi pie atziņas, ka Baltijas valstu jautājumu var izšķirt, arī neskatoties pār plecu uz Krievijas pusi.

Arī Londonā Latvijas juridiskās atzīšanas lietas sekmējās, lai arī britu ārlietu ministrs Džordžs Nataniēls Kerzons pret to iebilda, tomēr premjerministrs Deivids Loids Džordžs bija pret Baltijas valstīm noskaņots labvēlīgi.

Tomēr vislabāk veicās Itālijā. Romā mūsu valsts ārlietu ministram vietējie valstsvīri nebija ilgi jāpārliecina.

Itālieši apliecināja, ka atbalsta Baltijas valstu juridisko atzīšanu un solīja izrādīt iniciatīvu šajā jautājumā. Itālijai nebija interešu Krievijā, tā nebija apmierināta ar Versaļas un citiem miera līgumiem, tāpēc vairākos starptautisko attiecību jautājumos apzināti ieņēma no Lielbritānijas un Francijas atšķirīgu pozīciju.

Tomēr ļoti liela loma Itālijas labvēlības pret Latviju stiprināšanā bija mūsu valsts toreizējam sūtnim Romā Miķelim Valteram.

Latvijas valstiskuma idejas celmlauzis

2020. gada 23. septembrī Rīgā, I Meža kapos svinīgi pārapbedīja ievērojamo latviešu politiķi, diplomātu, publicistu Miķeli Valteru. Viņa vārds parasti nāk prātā, kad runājam par Latvijas neatkarības idejas attīstību.

Tieši viņš vēl toreiz tālajā 1903. gadā sociāldemokrātu izdevumā “Proletāriets” (to iespieda emigrācijā Šveicē) izvirzīja lozungu “Patvaldību nost, Krieviju nost!” un aicināja sadalīt impērijas nomales: ” [..] Krievija apgalvo, ka tai ir tiesības uz integritāti, uz pilnīgu neaiztiekamību un patstāvību.

Krievijā vergotās tautas nevar šo tiesību atzīt, tāpat kā atsevišķs cilvēks nevar atzīt pasīvo jeb atkarības stāvokli. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstrejošanu (sadalīšanu) atsevišķos patstāvīgos ķermeņos – valstīs [..].”

M. Valters dzimis 1874. gadā Liepājā. Mācījies Liepājas reālskolā, vēlāk studējis Bernes un Cīrihes universitātē Šveicē, Sorbonnas universitātē Francijā, ieguvis valsts zinību doktora grādu.

Perfekti pārzināja vācu, krievu, franču, itāliešu un zviedru valodu. Jaunībā pieslējies sociāldemokrātu idejām – bija viens no Latviešu sociāldemokrātiskās savienības dibinātājiem (1899) un idejiskajiem vadītājiem, bija tuvi pazīstams ar Raini un P. Stučku, taču ar laiku nostājies nacionālās pilsonības pozīcijās.

1905. gada revolūcijas dalībnieks, pēc tam dzīvoja emigrācijā. Latvijā atgriezās 1913. gadā un uzreiz sāka aktīvi piedalīties latviešu pilsonisko politisko partiju darbā. Piedalījās Latvijas Zemnieku savienības izveidošanā, kā arī darbojās latviešu politisko partiju organizāciju sastādītajā Demokrātiskajā blokā.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas bija K. Ulmaņa pirmo divu pagaidu valdību iekšlietu ministrs.

“Viņa darba smagākais posms bija laikā no 1919. gada 11. janvāra līdz 2. martam, kad ārzemēs atradās gandrīz visa Latvijas valdība ar Ulmani priekšgalā un viņš bija atstāts faktiskā lielinieku un arī vācu ielenkumā Liepājā kā Pagaidu valdības galvas vietnieks,” rakstīja vēsturnieks Edgars Andersons.

Tomēr nedaudz vēlāk M. Valteru jaunās valsts valdība nolēma izmantot diplomātiskajā dienestā. Viņš kļuva par vienu no ārlietu ministra Z. A. Meierovica tuvākajiem līdzstrādniekiem.

Nule kā proklamētās Latvijas valsts diplomātiskajam dienestam bija akūti nepieciešami tādi cilvēki kā viņš – M. Valters bija daudzu valodu pratējs, elegants, erudīts intelektuālis ar plašām zināšanām ne vien tiesību zinātnēs, bet arī mākslā un literatūrā.

1919. gada beigās M. Valteru kā ievērojamu Rietumeiropas valstu pārzinātāju un daudzu valodu perfektu pratēju nozīmē par mūsu valsts pārstāvi Itālijā. Romā viņš ieradās 30. decembrī. M. Valtera galvenais uzdevums bija noskaņot Itālijas valsts vadītājus un sabiedrību par labu Latvijas valsts atzīšanai. Tas arī bija panākts.

Tieši ar sūtņa M. Valtera pūlēm bija panākts, ka Z. A. Meierovicu viņa Itālijas vizītes laikā 1920. gada decembrī pieņēma gan Itālijas karalis, gan Romas pāvests. Viņš bija arī Latvijas delegācijas loceklis Parīzē tajās vēsturiskajās dienās, kad mūsu valsti atzina “de iure”.

Delegācijai viņš pievienojās dažas dienas pirms vēsturiskā 26. janvāra. Itālijas valdība turēja savu solījumu, ierosinot Latvijas starptautisko atzīšanu.

Vēlāk viņa diplomātiskā darbība turpinājās tieši Francijā, kur M. Valters sabija par sūtni līdz 1925. gadam. “Būdams ļoti temperamentīgs un ar plašām interesēm, M. Valters dibināja sakarus ar visdažādākām aprindām.

Tā kā Latvija un latviešu tauta toreiz bija gandrīz pilnīgi nepazīstama Rietumos un Latviju toreiz uzskatīja par apmēram tāpat kā tagad vienu otru Āfrikas valstiņu, Valters uzskatīja par savu galveno pienākumu ietekmēt ne tik daudz Rietumu valstu birokrātus, kas bieži mainījās, bet gan sabiedriskās domas paudējus – literātus, žurnālistus, māksliniekus, zinātniekus, u. c.,” atkal citējam E. Andersonu.

Vēlāk M. Valtera diplomāta gaitas turpinājās kā konsulam Kēnigsbergā, no 1934. līdz 1938. gadam viņš bija sūtnis Polijā un Ungārijā ar sēdekli Varšavā, no 1938. gada septembra – sūtnis Beļģijā.

Tur Briselē viņš sagaidīja Latvijai traģisko 1940. gada vasaru. Padomju Savienības okupētajā Dzimtenē tās pirmais iekšlietu ministrs neatgriezās.

Pēc Otrā pasaules kara viņš dzīvoja Šveicē un Francijā, turpināja būt sabiedriski aktīvs un iespēju robežās centās kalpot Latvijai kā diplomāts, visur, kur var, atgādinot par valsts okupāciju, zemei un tautai nodarītajām pārestībām.

Miris 1968. gadā Nicā, Francijā. Un, lūk, 52 gadus pēc savas aiziešanas viņsaulē ievērojamais latviešu valstsvīrs atgriezās Dzimtenē, šoreiz uz visiem laikiem…

Latvijas atzīšanas diena

Bet 1921. gada janvārī Parīzē notikumi ritēja savu gaitu. Latvijas delegācija turpināja “bombardēt” dažādu Eiropas valstu pārstāvju birojus, prasot, lūdzot un citādi mēģinot ietekmēt mūsu valsts atzīšanas procesu.

Lai gan iepriekšējo dienu notikumi par to neliecināja, tomēr 26. janvārī sabiedroto valstu Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju “de iure”.

Šo notikumu aculiecinieks un tiešs līdzdalībnieks, diplomāts, toreizējais sūtnis Francijā Oļģerts Grosvalds atcerējās vēsturiskās dienas notikumus:”Sēdēju pie sava rakstāmgalda, kad taisni piecos pēcpusdienā piezvanīja telefons. Es lēni pacēlu trubiņu: kas gan tagad labs var nākt? Piepeši atskan polītiskā direktora grāfa Peretti (Francijas ārlietu ministrijas Politisko lietu direktors Emanuils Peretti de la Roka) balss: “Varu jums paziņot patīkamo vēsti, ka nupat Augstākā padome atzinusi Latviju de iure. Novēlu jums laimes!”.

Šī brīža sajūtas grūti aprakstīt, bet man liekas, ka trubiņa sāka drusku trīcēt manās rokās. Panākts bija mūsu tiešais uzdevums, panākts bija tas, par ko Latvijas dēli bija atdevuši savu dzīvību – pilnīga neatkarība.”

Latvijas delegācija saņēma šī lēmuma oficiālo rakstu: “Delegācijas vadītāja kungs, Sabiedroto lielvalstu Augstākā padome, ņemot vērā Jūsu valdības vairākkārtējos lūgumus, savā šīs dienas sēdē pieņēma lēmumu atzīt Latvijas valsti “de iure”.

Ar šo lielvalstis vēlas paust simpātijas, ko tās jūt pret latviešu tautu, un apliecināt tās pieliktajām pūlēm, lai kārtībā un mierā organizētu savu nacionālo dzīvi. Pieņemiet, Prezidenta kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumus. Paraksts: Briāns.”

Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija bija atzinušas Latviju bez jebkādiem ierobežojumiem.

Pēc tam ar atpakaļejošu datumu Latviju atzina Polija (1920. gada 31. decembris) un Somija (1921. gada 26. janvāris), sekoja Vācija, Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju “de iure” atzina ASV – 1922. gada 28. jūlijā. Pavisam periodā līdz padomju okupācijai “de iure” Latviju bija atzinušas 42 valstis.

Bet 1921. gada 27. janvārī Rīgā sākās spontānas tautas svinības…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.