Māris Zanders: Novadu reformas maratons Jēkaba ielā 11 5
Vēl aizvadītajā gadsimtā sociologi un antropologi atklāja sev interesantu izpētes lauku: zinātnieku laboratorijas. Proti, saprotamu iemeslu dēļ ne visai labi izprotot, ar ko pētnieki konkrēti nodarbojas, sociālo zinātņu pārstāvji secināja, ka noderīgi ir saprast arī šī darba organizāciju, rituālus, savstarpējās attiecības utt.
Līdzīgs pieņēmums rodas, regulāri lasot Saeimas sēžu stenogrammas. Tālākā teksta ietvaros es nepretendēju uz argumentu izvērtēšanu jau vairākas sēdes ilgstošajās debatēs par administratīvi teritoriālo reformu (ATR), tā vietā piedāvāju versiju par iespaidiem, ko šīs debates rada, “skatoties no malas”.
Lai izvairītos no pārmetumiem par negribētu politisko reklāmu (vai antireklāmu), neminēšu deputātu uzvārdus, tomēr nevar nepamanīt, ka aktīvi runātāji ir 7–10 no 100 tautas priekšstāvjiem parlamentā. Novērojumu var tulkot dažādi.
Piemēram, tā, ka Saeimas lielākais vairākums ATR īsti nesaprot, kas savukārt, ja pieņem, ka ATR ir Latvijai ļoti svarīgs jautājums, nav iepriecinoši. Te, protams, var iebilst, sakot, ka kāds no deputātiem uz tribīni nedodas tāpēc, lai apspriešanas procesu nepagarinātu vēl vairāk, tomēr atļaušos palikt pie viedokļa, ka vismaz iespaids rodas tāds, kādu minēju – ATR tematika parlamenta vairākumam ir sveša, jo, iespējams, pārāk sarežģīta. Un te es nonāku pie nākamā iespaida.
Nevērtējot, atkārtošos, debatētāju argumentus, vispārinoši var piezīmēt, ka debates saturiski ir visnotaļ sarežģītas. Respektīvi, nav tā, ka notiktu “tukša gaisa tricināšana” vien. Tas savukārt raisa citu jautājumu: ja kā pa celmiem iet tiem nedaudzajiem deputātiem, kuri, kaut viens otram nepiekrītot, ATR tēmu tomēr pārzina, tad kā šo tēmu, par ko stundām nevar vienoties zinātāji, var izskaidrot “ierindas cilvēkam”?
Nedomāju, ka kāds politiskajās vai ierēdniecības aprindās ATR speciāli samudžina, tomēr tas situāciju neatvieglo, jo “ierindas vēlētāja” iespējas sašaurinās: viņam vai nu vienkārši jānotic opozīcijas teiktajam (“viss būs slikti”), vai otrādi (“viss būs labi”).
Labi saprotot, ka ir tēmas, kas nav izklāstāmas, kā saka, desmit teikumos, manuprāt, ATR gadījumā ir nepieciešama papildu izskaidrošana, jo nebūtu pareizi, ka pilsoņa viedokli par ATR primāri veidotu viņa attieksme pret konkrēto partiju vai politiķi. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu būt tā, ka opozīcijas kritika ATR tiek noraidīta tikai tāpēc, ka pilsonis ir kādas pozīcijas partijas atbalstītājs, un otrādi.
Šādā kontekstā – lai gan uzturu spēkā solījumu par politisko neitralitāti – vēlētos izteikt aizrādījumu koalīcijai. Pieņemu argumentu, ka garas un karstas debates jau ir notikušas un notiks ar ATR likumprojektiem strādājošajās Saeimas komisijās, kur, pieņemsim, koalīcijas deputāti ir aktīvi pauduši savu viedokli.
Tomēr tas nenozīmē, ka “lielajā” sēdē ir jāsēž – lai jau opozīcija izplosās… Vēlētājam nav jātērē laiks, lai vēl papildus visam citam noskaidrotu, ko kurš teicis komisijās! Savukārt, kā saka, acīs krītošā disproporcija starp pozīcijas un opozīcijas aktivitāti “lielajā” sēdē var veicināt pozīcijai neglaimojošus secinājumus.
Ilgās debates Saeimā par ATR liecina arī par kādu pozitīvi vērtējamu, kaut grūtāk pamanāmu tendenci. Domāju, ka vairums lasītāju uzskata, ka deputāti traucas uz tribīni, lai pazīmētos. Droši vien, ka netrūkst arī šādu gadījumu, tomēr, racionāli padomājot, jāsecina, ka kāpšana tribīnē divdesmito vai trīsdesmito reizi vienas dienas laikā var panākt pretējo efektu, nokaitināt.
Tātad vēlmei kārtējo reizi pieteikties debatēs jābūt arī citam skaidrojumam. Atzīšos, ka neesmu savu versiju pārbaudījis sarunās ar parlamentāriešiem, tomēr domāju, ka vismaz daļai no dūšīgākajiem runātājiem par ATR ir vēlme, lai viņu viedoklis tiktu nofiksēts stenogrammās (neatkarīgi no tā, vai tas parādās medijos).
Proti, lai runātājs pēc pusgada, gada vai diviem var norādīt “kā es jau teicu…”. Šāda motivācija, ja tāda tā tiešām ir, patīkami kontrastētu ar līdz šim biežāk pieredzēto situāciju, kad deputāts pirms gada runā vienu, šodien – citu, jo “tāpat neviens neko neatcerēsies”.
Rezumējot: lai gan ATR jautājumiem veltīto sēžu stenogrammas nav viegla lasāmviela, vismaz ir iespaids, ka šoreiz iesaistītās puses nodarbojas ar kaut ko būtisku.
