“Noveļos uz vēdera un auto spēks mani šļūkus velk pa asfaltu…” Liesma piedzīvojusi visai biedējošu situāciju, kas vēlreiz atgādina, cik trausla ir dzīvība 2
Mēs bieži vien pat neaizdomājamies par to, cik patiesībā trausla ir dzīvība līdz brīdim, kad pavisam ikdienišķa situācija pēkšņi pārvēršas par cīņu par izdzīvošanu. Par to savā pieredzē sociālajā tīklā “Facebook” atklāti dalījusies kāda sieviete vārdā Liesma, kuras brauciens uz Igauniju gandrīz beidzās traģiski.
Viņa raksta, ka piektdienas vakarā, dodoties uz Wagenküll pils gaismas parku Igaunijā, ceļš šķita mierīgs un nekas neliecināja par to, ka priekšā gaidāms viens no bīstamākajiem brīžiem viņas dzīvē. Izbraucot no Valgas, sieviete pamanīja, ka automašīnas lukturi ir netīri un gaisma kļuvusi vājāka, tāpēc nolēma uz īsu brīdi apstāties, lai tos notīrītu.
“Piestāju gaišākajā vietā ceļa norādes tuvumā, izkāpju un pieliecos apskatīt lukturus, kad pēkšņi kāds mani pagrūž un esmu zemē uz ceļiem. Nākamajā mirklī saprotu, ka auto ripo un es instinktīvi saķeru durvju rokturi, lai to sabremzētu. Tomēr patiesība ir skarbāka. Neesmu nospiedusi P – parkinga pogu un auto nevis ripo, bet brauc ar 1. ātruma jaudu,” raksta Liesma, aprakstot brīdi, kad instinktīvi saķērusi durvju rokturi un tikusi vilkta pa asfaltu.
Turpmākā notikumu gaita bijusi visai nežēlīga – sieviete nav spējusi piecelties, bet auto viņu vilcis tālāk: “Noveļos uz vēdera un auto spēks mani šļūkus velk pa asfaltu, jūtu kā akmeņi trin manu pliko vēderu, nezinu kāpēc mēģinu ar zābaku purngaliem bremzēties. Tas nelīdz.”
Viss kļuva vēl dramatiskāk, kad automašīnas ritenis pārbrauca pāri viņas kājām. “Nākošais manevrs ir vēl ļaunāks. Cenšoties piecelties, sagriežos tā, ka abas kājas ir zem auto un es redzu, cik apņēmīgi nepelūdzami manas Odrijas (tā saucu savu Toyotiņu) pakaļējais ritenis tām tuvojas un rāmi pārripo pāri. Nesabremzējas. Jo, kāpēc gan – šķērslis ir nebūtisks,” atceras Liesma.
Glābiņš pienācis brīdī, kad tuvumā parādījusies cita automašīna. Lai gan tās pasažieri sākotnēji neapstājās, apziņa, ka viņa vairs nav viena, devusi pēdējo impulsu rīkoties.
“Dari kaut ko! Tu vairs neesi viena! Un es darīju,”
viņa raksta, aprakstot, kā atlaidusi durvju rokturi, panākusi savu auto un, ielēkusi salonā, haotiski spiedusi visas pogas, līdz spēkrats beidzot apstājies.
Vēlāk atklājies, cik tuvu bijusi traģēdija. Tikai dažus metrus tālāk sākusies stāva nogāze. “Tikai vēlāk, apskatot vietu pamanīju, ka šis arī bija pēdējais mirklis – 5 metrus tālāk stāva, augsta nogāze.. nezinu, kas tur un cik dziļi lejā.. auto riteņi bija sagriesti tieši ceļā uz vietu, kur mūs varētu ilgi meklēt,” raksta sieviete.
Pēc notikušā Liesma nonākusi viesnīcā, kur saņēmusi pirmo palīdzību, bet vēlāk dalījusies arī pārdomās par piedzīvoto. Viņas ieraksts noslēdzas ar skarbiem secinājumiem par cilvēka dzīvības trauslumu: “EKSISTENCIĀLAS PĀRDOMAS
1.Filmas melo. Cilvēks nav visvarens.
2.Mes spējam tikai tik, cik ļauj ķermenis.
3.Kermenis spēj pavisam maz. Ja cīnies, tad tikai uz mirkli, jo spēka robeža ir neliela.
4.Ķermenis nav instruments brīnumiem, tas visbiežāk netiek līdzi gribai.
5.Te nav stāsts par varonību, bet par robežu, uz kuras varam nonākt ar vienu pogas spiedienu.
6.Nav sajūtas, ka es tūlīt uzvarēšu – ir sajūta, ka ķermenis tūlīt vairs neizturēs.
7.Cilvēks nav stiprāks par fiziku.
8.Griba nozīmē spējas.
9.Dzīvība var beigties klusā kustībā.
10.Un reizēm neviens neapstājas un neizkāpj no mašīnas. Neceri un negaidi uz to, ka tas notiks.”
