P. Apinis: Stambulas konvencija nav gluda kā Jūrmalas šoseja, bet kā biznesa projekts – labu labā
15
Visvairāk mani izbrīna Latvijas aktīvo ļaužu spēja publiski nostāties divās komandās: tie, kas ir “par” Stambulas konvenciju (Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu), un tie, kas ir “pret”. Vērojot debates un piketus, plakātus un domu uzplaiksnījumus, man rodas iespaids, ka 99% no diskusijā iesaistītajiem nav lasījuši pat konvencijas oficiālo tulkojumu, kur nu vēl orģinālu. Tiesa, par latvisko tulkojumu varētu padiskutēt, vismaz par latviešu valodas labskanību.
Konvencija pieņemta jau 2011. gadā, un es to gan angļu, gan vācu valodā (visai atšķirīgi traktētas definīcijas) izlasīju gana sen.
Konvenciju ir rakstījuši dažādi cilvēki, dažādu specialitāšu ļaudis, dažādu tautu dēli un meitas, tādēļ konvencija nav gluda kā Jūrmalas šoseja. Un tas ir normāli,
ja mēs pieņemam, ka gan šī konvencija, gan daudzi citi globāli un panEiropas projekti sākotnēji ir biznesa plāni. Kādam ir jāizdomā uzrakstīt konvenciju, tai piesaistīt līdzekļus un nopelnīt no šiem līdzekļiem.
Princips konvencijas rakstītājiem ir bijis viens – piesaistīt Eiropas, nacionālos, pašvaldību, fondu un privātā biznesa līdzekļus, izmantojot argumentu “tu taču esi pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm”. Jā, protams, arī es esmu pret šādu vardarbību un labprāt noziedotu kādu mazu naudiņu, lai šādu vardarbību reāli mazinātu.
Tiesa, nespēju noticēt, ka konvencija mazina vardarbību. Un tomēr – kā biznesa projekts Stambulas konvencija ir labu labā, īpaši jau visiem tiem, kas ar to pašu argumentu “tu taču esi pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm” piestaigā Sabiedrības integritātes fondā, veic valstiski apmaksātus itin dārgus pētījumus par dažādām, ar dzimumatšķirībām saistītām jomām, rada sabiedriskos mēdijos un sociālajos tīklos ziņas un raidījumus.
Un dažkārt man šķiet, ka Stambulas konvencija ir izcils pamats partiju politikai, ja politisku partiju godīgi atzīst par nelielas ļaužu grupas biznesa projektu.
Bet atgriezīsimies pie pašas konvencijas. Kā jau teicu, tā ir rakstīta mūsu gadsimta sākumā un pieņemta 2011. gada 11. maijā Stambulā.
Nedaudz kuriozi ir tas, ka Turcija ne tikai nav pieņēmusi šo konvenciju, bet pat nav mēģinājusi iekšēji par to diskutēt.
Konvencija mūsdienu dokumentiem īsti neatbilst, vai teiksim – nav moderna, ir arī pārlieku gara un daudzkārt atkārtojas, dažkārt ir pat pretrunīga. Būtiski, ka konvencijā var nolasīt galvenās bažas par vardarbību pret sievieti, pret tādu vardarbību, kas raksturīga dažām Dienvidu un Tuvējo austrumu nācijām, bet kas nav raksturīgas Latvijai.
Un šaubu nav – šīs bažas ir jākliedē visā Eiropā, un iespējams, arī Latvijā, kurā vairāk un vairāk parādīsies citu tautu bērni, citu tautu ģimenes,
kriketa un citu sporta veidu nacionālās komandas bez neviena latvieša komandā utt.
Nu, piemēram, konvencija paģēr dalībvalstīm pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu iespēju apstrīdēt, anulēt vai šķirt piespiedu laulības, neuzliekot vardarbības upurim pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu.
Loģiski un pamatoti – Rīgas mērs varēs nodoties ne tikai iebraucēju kontrolei un uzskaitei, bet arī laulības leģitimitātes pētījumiem. Jo atbilstoši konvencijai dalībvalstīm būtu jāpieņem normatīvos aktus, kas vajadzīgi, lai krimināli sodītu pieaugušā vai bērna tīša aizvilināšanu no tās valsts teritorijas, kurā tas dzīvo, uz citas dalībvalsts vai valsts teritoriju (šajā gadījumā – uz Latviju), lai piespiestu šo pieaugušo vai bērnu noslēgt laulību.
Vēl kāds būtisks Stambulas konvencijas uzsvars ir cīņa pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu –
sieviešu labia majora, labia minora vai clitoris pilnīgu vai daļēju izgriešanu, infibulāciju vai citādu kropļošanu. Neesmu dzirdējis, ka šī vardarbība būtu novērota Latvijā, bet musulmaņu valstīs tā ir itin tradicionāla nodarbe.
Stambulas konvencijā ir daudz labu un nozīmīgu lietu, piemēram, tā strikti iebilst pret piespiedu abortiem un piespiedu sterilizāciju. Tiesa, Latvijā to nosaka arī citas likumdošanas normas.
Paskatījos tajās sievietēs un meitenēs, kas pie Saeimas cīnījās par Stambulas konvencijas atstāšanu Latvijas likumdošanā – man daudzas no viņām bija pazīstamas kā ģimenes pavarda kūrējas, labas sievas un gādīgas mātes, un nudien neticu, ka viņu vīri (inteliģenti cilvēki) viņas pa vakariem piekauj.
Patiesībā “par” Stambulas konvenciju iestājas gudri, inteliģenti, turīgi ļaudis,
kuru ģimenē, apkārtējo draugu vidū un pat sociālajā burbulī diez vai kāds savu sievu dauza.
Un paliek iespaids, ka galvenā cīņa “par” Stambulas konvenciju ir biznesa iespējas – radīt tekstus, ierakstus, zinātniskus pētījumus, jaunus dokumentus, jaunas darba grupas, jaunas ierēdņu darba vietas, jaunas struktūras un fondus, lai paņemtu naudu no valsts, pašvaldības vai privātā uzņēmēja ar argumentu “tu taču esi pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm”.
Sliktāk, ja aiz konvencijas noslēpjas kādas citas intereses. Kā jau iepriekš rakstīju – konvencijas autori bijuši ļoti dažādi cilvēki, kas pamanījušies lobēt atšķirīgas intereses. Klasisks piemērs ir atziņa, kas liek dalībvalstīm visos līmeņos atzīt, veicināt un atbalstīt nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības darbību, kas aktīvi apkaro vardarbību pret sievietēm, vai kas paredz dalībvalstīm veidot jaunas birokrātiskas struktūras, kas tad nu koordinēs vardarbības mazināšanu.
Aiz Stambulas konvencijas noslēpušies arī cilvēki, kas virza ļoti pretrunīgas idejas, piemēram, dzimummaiņu bērnu vecumā.
Atgādināšu, ka Stambulas konvencijas mērķi nav bērnu dzimumidentitātes pētījumi, aktualizēšana, materiālu izdošana par dzimummaiņu, bet gan – un lūdzu izlasiet – Stambulas konvencijas mērķi ir: aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust; sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu; izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības upuriem; veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē; nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām nolūkā efektīvi sadarboties, lai tiktu izmantota vienota pieeja vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanā. Viss.
Esmu “par” Stambulas konvencijas mērķiem un kategoriski “pret” mēģinājumiem šajā konvencijā ietvert dažādas blēdības, kas tajā nav minētas, balstoties uz 3. panta daļu –
ar terminu “sociālais dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.
Rodas iespaids, ka Stambulas konvencijas aizsegā tiek veidotas apšaubāmas organizācijas, tiek propgandētas idejas kas grauj morāli un ir pretrunā mūsu vērtībām. Ļoti daudz kas no šīm aktivitātēm tiek finansēts no valsts budžeta, nu kaut vai vairāki pētījumi par 300 tūkstošiem eiro, kad daudzi Latvijai būtiski pētījumi (par Latvijas vēsturi, par baltu valodām, letoniku, par Latvijas ekonomiku) pat netika skatīti kā iespējamie pretendenti uz valsts finansējumu.
Un tomēr – visvairāk mani satrauc, ka aiz Stambulas konvencijas slēpjas tāda sociāla fenomena (bērnu virzīšana savas dzimumidentitātes maiņai) bīdīšana, ko rada apkārtējā vide. Madijos ļaudis ar kaut kādiem mērķiem, nereti ar psihiskiem traucējumiem, rada saturu, kas uzrunā bērnus un pusaudžus, patiesībā tos rekrutē noteiktā ideoloģijā vai grupā, solot viņiem sapratni, atbalstu un piederību.
Rezultātā aizvien vairāk jauniešu mediju iespaidā identificējas ar dažādām mentālām problēmām, tostarp dzimuma apjukumu, piederību pretējam vai vispār nekādam dzimumam u.tml.
Pret mēģinājumiem uzmākties bērniem un pusaudžiem ar šādu ļaunu ideoloģiju būtu jāvēršas iespējami bargi.
Šis nav tas gadījums, kad būtu jādiskutē – vai ir labi, ka puisis, kas sevi identificējis par meiteni, apmeklē sieviešu tualeti, piedalās sieviešu sporta sacensībās, piemēram, boksā. Man tas nereti šķiet tieši pretēji Stambulas konvencijas burtam un garam.
Patiesībā Latvijas likumdošana nodrošina visu (un vēl vairāk) vardarbības izskaušanā nekā pieprasa Stambulas konvencija. Eiropā nevienā valstī kriminālā situācija, vardarbība ģimenē nav mazinājusies tādēļ, ka ir pieņemta Stambulas konvencija. Pārlasīju Stambulas konvenciju vēlreiz – es tajā neredzu Latvijas piketētāju prasības sekmēt laulību vienlīdzību, iebildes pret naida runu un par transpersonu tiesībām uz pašnoteikšanos.
Un tomēr – aktivitātes “par” un “pret” Stambulas konvenciju šobrīd ir politisko partiju biznesa projekts.
Man šķiet, ka lielāko naudu nelietderīgi izmanto (kā raksta – haubices pērk divreiz dārgāk nekā Lietuva un Igaunija, ceļ pieminekļus no vecām bruņmašīnām, pērk zobenus utt.) tieši progresīvāko politiķu pārvaldītā Aizsardzības ministrija, bet Latviju bankrotā iedzīs progresīvo politiķu vadītā Satiksmes ministrija ar saviem nepārdomātiem vai pat zaglīgajiem tēriņiem “AirBaltic” un “Rail Baltica”.
Nezinu, vai man vienīgajam ir sajūta, ka ņemšanās ap Stambulas konvenciju ir “Vienotības” un “Progresīvo” centieni novērst sabiedrības uzmanību no budžeta problēmām un strauji, dramatiski augošā valsts ārējo parāda.
