Par karstuma procesiem pērtuvē. Kā sabalansēt siltumu un mitrumu 0
Ikviens, kuram gadījies pabūt dažādās pirtīs, droši vien ievērojis, cik atšķirīgs tajā ir siltums un mitrums. Dažās valda liela svelme, bet citās pat garu uzmest nevar, gaiss pērtuvē smags un mitrs.
“Siltuma un mitruma sabalansēšanai ir aplam izvirzīt vienu pareizumu. Taču vērts saprast, ka šo mijiedarbību galvenokārt nosaka fizikas likumi. Tā rituālu izdosies darīt noderīgāku gan labsajūtai, gan veselības stiprināšanai,” uzsver pirtsmīlis, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesors Alvis Paeglītis.
Jo kāda lieta karstāka, jo siltuma elektromagnētiskā starojuma veids, ko sauc arī par infrasarkano starojumu, no tās plūst intensīvāk. Gaiss, piekļūstot ugunij vai versmīgiem akmeņiem, sakarst un, apņemot jebkuru ķermeni, kas telpā, atdod tam daļu sava siltuma. Arī cilvēka organismā visu laiku noris sarežģītas reakcijas, radot siltumu, bet pārpalikusī enerģija tiek izmesta. Lai sistēma nepārkarstu, organisms izmanto siltuma iztvaikošanu jeb svīšanu, ko ieslēdz sevis atdzesēšanai.
Gaisā vienmēr atrodas iztvaikojis ūdens, kura daudzumu var mērīt gan gramos vienā kubikmetrā (absolūtais gaisa mitrums), gan aprēķināt procentos, pie esošās temperatūras salīdzinot patieso gaisā atrodamo ūdens tvaiku daudzumu ar maksimāli iespējamo (relatīvais gaisa mitrums). Temperatūru, pie kuras noteikta mitruma gaiss vairs nevar uzņemt ūdens tvaikus, sauc par rasas punktu. Jo gaiss sausāks, jo rasas punkts ir zemāks; ja lielāks mitrums – augstāks. Augsta temperatūra un zems absolūtais mitrums veicina ādas un gļotādas sausināšanos.
Labs pirts rituāls nozīmē zinīgu apiešanos ar rasas puktu jeb iztvaikošanas un ko densācijas procesu miju. Tā ir balansēšana uz robežas, kur mitrums te pāriet rasā, te iztvaiko.
Karstais tvaika vilnis, kura smalkās lāsītes mazliet pat svilina un uz mirkli sastopas ar ķermeni, īstajā laikā ar slotiņām jāaizvējo, lai neradītu pārkaršanas sajūtu.
Pērtuvē vajadzīgs atbilstīgs mitrums, ko nodrošina ar gara liešanu. Jo karstāks gaiss virs uzkarsētās virsmas, uz kuras lej ūdeni, jo pirts gars sastāv no mikroskopiskākiem pilieniņiem. Saskarē ar ādu tāds nodrošina kvalitatīvāku ķermeņa izsildīšanu. Turpretī, ja akmeņi krāvumā nav pietiekami sakaituši, gaiss virs tiem nespēj uzņemt visu radušos tvaiku. Veidojas smaga un smacīga suta.
Svarīgi nevis tikai mehāniski liet uz akmeņiem ūdeni un plivināties ar slotām, bet apzināti vadīt procesu, kur mitrums pāriet rasā un atkal iztvaiko. Ar prasmīgu gara liešanu telpā mitrumu var pacelt līdz vēlamajam līmenim. Kad pēc brīža tas noplacis, met garu atkal, rēķinoties, ka sakarsušie tvaiki sakrājas pie griestiem.
Siltuma un mitruma sabalansēšana paliek pirtnieka un pērēja jutības ziņā. Ja pēc gara uzmešanas pērējs var padzenāt pie griestiem uzkrājušos svelmi un rokām karsti, tomēr pirkstgali vēl nedeg, bet peramajam, izbaudot šo vilni, mazliet svilst krūšu galiņi, mitruma un siltuma attiecība uzskatāma par sabalansētu. Ja pērēja nagiem jau kļūst par šerpu, sarkanā līnija pārkāpta.
Kas vajadzīgs pirtī?
Līdzi ņemamo mantu klāsts atkarīgs no tā, vai dodas uz savu pirti, pie drauga, kaimiņa vai arī vēlas piedzīvot profesionālu rituālu pie zinoša pirtnieka. Taču ir lietas, bez kurām nekur neiztikt.
• Slotas.
• Pašgatavots vai iecienīts skrubis. Arī medus vai eļļa, ar ko pēc rituāla pabarot ādu. Ja vēlas – māli vai dūņas, vai to kombinācija ar augiem, jebkurš cits tīkams zieķis.
• Cepure – vislabāk, ja sava.
• Mitrumizturīgas čības – galvenais, lai neslīd kājas.
• Pāris dvieļu, lai ir ko paklāt uz lāvas, kur ietīties, noslaucīties.
• Tēja, dzeramais ūdens
Raksts no “Lauku Avīzes” tematiskā izdevuma “Pirts: praktiski un dziedinoši”
