Kultūra
Teātris un kino

Par ko tu gribi kļūt – par redīsu vai tomātu? Saruna ar Norvēģijā dzīvojošo latvieti Ilzi Burkovsku-Jakobsenu0


Ilze Burkovska Jakobsena: “Filma ir par to, kā cilvēks meklē patiesību un ka ir grūti sadzīvot ar meliem. Uzskatu, ka stāsts ir ne tikai par mani, bet par visu mūsu paaudzi.”
Ilze Burkovska Jakobsena: “Filma ir par to, kā cilvēks meklē patiesību un ka ir grūti sadzīvot ar meliem. Uzskatu, ka stāsts ir ne tikai par mani, bet par visu mūsu paaudzi.”
Foto: Karīna Miezāja

Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Pirmizrādei pietuvojusies Norvēģijā dzīvojošās latviešu režisores ILZES BURKOVSKAS-JAKOBSENAS pilnmetrāžas animācijas filma “Mans mīļākais karš” – autobiogrāfiskos motīvos balstīts stāsts par padomju Latvijā pavadītu bērnību.

Vēl pirms izrādīšanas Latvijā tā atlasīta Ansī starptautiskā animācijas filmu festivāla konkursa skatei.

“Tā nav tikai filma ar vēsturisku atskatu uz padomju laikiem, tā ir arī par tagadni, kurā arvien jūtam pagātnes sekas,” sarunā “Kultūrzīmēm” teic režisore.

Saruna ar Ilzi Burkovsku- Jakobsenu notiek attālināti, lai gan režisore no Norvēģijas ieradusies Rīgā – jāievēro obligātā divu nedēļu karantīna.

Ilze teic, par spīti pandēmijai, viņa vēlējusies būt klāt brīdī, kad viņas līdz šim apjomīgākais kino darbs tiek iesniegts Nacionālajā kino centrā.

Pirms deviņiem gadiem iecerētais stāsts par Otro pasaules karu pārtapis personiskā filmā par pašas režisores padomju bērnību, turpinot viņas filmogrāfijā spēcīgi iezīmēto Latvijas vēstures tēmu cilvēkstāstu perspektīvā.

– Kad sākāt, bijāt iedomājusies, ka ceļš uz filmu būs tik ilgs? Jūsu iepriekšējā filma “Kleitas, mātes un meitas” iznāca 2011. gadā.

Ilze Burkovska-Jakobsena: – To, ka filma taps tik ilgi, nemūžam nedomāju. Sāku rakstīt scenāriju pirms deviņiem gadiem. Filmas ražošanu tā īsti sākām tikai pirms četriem gadiem, ilgs bija attīstības periods – ilgi rakstīju scenāriju, daudz metu ārā, mainīju.

Gala rezultātā tomēr šķiet labi, ka nesasteidzu un nenodevu pārāk ātri, pirms ir labā sajūta, ka esi izdarījis maksimālo.

Palicis mazliet pieslīpēšanas darbu. Ir pabeigta skaņas datora versija, vēl jātaisa kino versija, kur skaņas bilde tiek būvēta citādi. Vēl man pašai studijā jāielasa aizkadra teksts norvēģu valodā – gaidu, kad beigsies karantīna un varēšu iet ārā.

Filmai patlaban ir divas versijas – angļu un latviešu –, un latviešu aktieri ar visu latviešu akcentu ierunājuši arī angļu valodas versiju.

Manuprāt, tas dod autentiskuma sajūtu, ka tie ir dzīvi, īsti cilvēki, nevis nostādītās britu vai amerikāņu balsis viņu dzimtajā valodā.

Animācija prasa ļoti daudz detaļu. Dokumentālajā vai aktierkino vispirms ir materiāls un tad montē, bet šeit ir otrādi – vispirms jāsamontē un tad sāc filmēt. Katrā animācijas radīšanas posmā ir citi izaicinājumi, man ikreiz jāmācās kaut kas jauns.

Vienā brīdī tev ir svarīgi, kādas tēliem ir kontūras un acis, citā brīdī prāto, kā izskatīsies priekšmeti, pēcāk – kā tas viss saplūdīs kopā.

Tas ir kā griestu apgleznošana – vienā brīdī esi tuvu, tuvu, bet ik pa brīdim jānokāpj lejā, jāattālinās no kopbildes un jāsa-prot, kā tajā kopainā nepazaudēt ideju.

– Sākotnējā ideja par filmu, kas veltīta Otrajam pasaules karam Latvijā, pārtapusi par jūsu pašas pieredzes stāstu, esot padomju “pēckara” bērnam, par jūsu vecākiem, vectēvu. Kurā brīdī notika pavērsiens uz personisko?

– Sākotnēji vairāk gribēju veidot filmu par Latvijas vēsturi un ne tik daudz par saviem piedzīvojumiem Padomju Savienībā, taču tas mazliet mainījās, un vēsturisko stāstu tajā ir mazāk.

Visi mani bērnības piedzīvojumi bija saistīti ar karu – karš bija klātesošs visu laiku, stāstos par to balstījās visa padomju cilvēka eksistence.

Tomēr tā patiesība, kuru mums stāstīja padomju laikā, bija propagandas patiesība, tā nebija patiesība, kādu mēs pazinām kā indivīdi, ģimene un sabiedrība.

Otrā pasaules kara stāstu vākšana man bija kā patiesības meklējumi. Divus gadus strādāju pie scenārija, liekot kopā šīs epizodes.

Biju domājusi sadarboties ar kādu Vācijas kompāniju, un scenārija konsultants, vācietis, teica – neviens neklausīsies šos daudzos stāstus no Kurzemes, ja nepastāstīsi, kāpēc tas ir personīgi.

Man tas bija smagi un grūti, jo negribas neko daudz runāt par sevi, taču sapratu, ka tas vajadzīgs, un nu scenārijs ir tāds kā tagad.

Filma ir par to, kā cilvēks meklē patiesību un ka ir grūti sadzīvot ar meliem.

Tāpēc uzskatu, ka stāsts ir ne tikai par mani, bet par visu mūsu paaudzi.

– Filmā vectēvs mazajai Ilzei liek izvēlēties starp tomātu un redīsu, diviem sarkanajiem – tā ir dokumentāla epizode?

– Patiesībā viss stāsts ir balstīts dokumentālos piedzīvojumos, un šī kaut kādā ziņā ir centrālā aina. Tas ir par cilvēka izaugšanu. Latviešu dzejnieki mūs ir trenējuši nolasīt simboliku.

Ja tev saka – tu esi viscaur sarkans, mums ir skaidrs, ka tiek domāts komunists.

Vectēvam bija nepatīkams šoks, ka viņa mazbērns ir pionieros. Kas ir redīss? Tam ārpusīte ir sarkana, bet iekšā – balts! Tas ir centrālais filmas jautājums – par ko tu gribi kļūt? Par redīsu vai tomātu?

– Padomju cilvēks šobrīd jau pieder pagātnei?

– Par to gribu runāt filmā, tā nav tikai par vēsturisku atskatu uz aizgājušiem laikiem, bet arī par tagadni, kurā jūtam pagātnes sekas.

Padomju cilvēks netic, ka dzīve var mainīties, viņš ir cilvēks, kurš padevies, pieņēmis apstākļus un tajos dzīvo, neuzdodot jautājumu par to, kāda ir viņa loma.

Tāpēc uzskatu, ka šī filma šodien ir svarīga daudziem cilvēkiem, kuri dzīvo sistēmās, kas viņus nospiež.

Varbūt daudzās vietās pasaulē ir mainījušies materiālie apstākļi – Padomju Savienībā mēs uzsprāgām tāpēc, ka materiāli kļuva aizvien spiedīgāk. Cīņā starp televizoru un ledusskapi uzvarēja pēdējais, jo televizors var stāstīt, cik jūs esat laimīgi, bet, ja ledusskapis tukšs, cilvēks iet un protestē.

Tagad daudzās vietās ir tā, ka brīvības nav, bet ledusskapja saturs ir nodrošināts, lai neietu laukā buntoties.

Šis ir arī mans jautājums par to, kas ir svarīgi dzīvē, kāda ir jūsu patiesība – vai jums pietiek ar to, ka dzīvojat melos.

– Jūtat šo padomju cilvēku sevī, arī ilgāku laiku dzīvojot Norvēģijā?

– Bieži – jā. Tā ir kaut kāda nedrošība, saistīta ar vidi, kurā uzaugu. Ir sajūta, ka ir jāprasa atļauja – vai drīkstu to vai šo.

Manī ir lielāks biklums nekā norvēģiem, starp kuriem dzīvoju. No otras puses, tas biklums ir arī latvisks. Salīdzinot ar mūsu kaimiņiem lietuviešiem, esam rāmāki.

Smieklīgs piemērs – norvēģi smejas, ka, slēpojot uz kalna, uzreiz var atšķirt latviešus no lietuviešiem.

Pēdējie nestāvēs rindā, neprasīs atļaujas, ies tev garām, lai arī viņu vēsturiskais mantojums ir līdzīgs, tāpēc domāju, ka latviešus veido ne tikai padomju cilvēks.

– Animācija nav pirmais žanrs, kas nāk prātā, lai runātu par totalitārismu, ideoloģiju un propagandu.

– Mani ietekmēja viena ļoti laba irāņu mākslinieces Marjanas Satrapi animācijas filma pieaugušajiem “Persepole” – viņas stāsts par totalitārismu un politiskajām izmaiņām Irānā.

Autore ir emigrējusi no Irānas režīma dēļ, dzīvo Francijā un zīmē komiksus. Tā ir pirmā filma, kurā redzēju, ka par smagām tēmām var stāstīt caur personīgo piedzīvojumu.

Protams, animāciju nekad nebiju veidojusi. Normāls cilvēks vispirms taisītu animācijas īsfilmu, iemācītos saprast, kā strādā šī tehnoloģija.

Es daru pretēji – apsēžos pie galda, izdomāju, ko gribu un kā tas izskatīsies, un vienkārši pasaku cilvēkiem – ir jādara tā!

– Padomju laiks, čeka, sabojāta bērnība ir drūmas tēmas, bet jums – “mans mīļākais karš”.

– Producents Guntis Trekteris man nemitīgi atgādināja – bērnība ir bērnība. Privāti jau mēs bijām laimīgi. Tu taču visu laiku nestaigā apkārt ar domu par čeku vai partijniekiem.

Ar visu to, ka dzīve patiešām bija padrūma pelēkajās avīždrukas krāsās, es tomēr uzaugu ļoti spilgtā bērnības pasaulē, laukos. Man ļoti gribējās parādīt dzīvespriecīgās krāsas – gaiši zilās debesis, brīnišķīgo lielo bērzu pie vectēva mājām, ziedošos ābeļdārzus.

Man apkārt bija viss lauku sulīgums. Pelēka un pabaisa, biedējoši auksta tajā laikā likās Rīga. Bet savās mājās, dzīvēs tāpat bija prieka un laimes brīži. Man šķiet, katram skatoties par to laiku būs cits viedoklis.

Vienam liksies, ka pārspīlēju to, cik drūmi bija Padomju Savienībā, citam – ka ar pārāk lielu vieglumu skatos uz to laiku. Bet šī ir mana versija un manas dzīves atspoguļojums.

Tomēr pamatsajūta ir tāda, ka cilvēks grib elpot tīru gaisu. Arī mūsu skaistajā lauku mājā Kuldīgā mūsu ģimenes vidū bija jūtams, ka cilvēki ilgojas pēc tīrā gaisa, brīvas sabiedrības un brīvas Latvijas.

Mans vectēvs mājās darināja skaistas lietas, bet viņā bija skumjas pēc Latvijas kā brīvas valsts.

– Vai tas, ka pati daļēji esat ārpus Latvijas, citā kultūrā, pastiprinājis interesi skaidrot savu identitāti, līdz ar to – vēsturi? Par Latvijas vēsturi caur cilvēku likteņiem runājat visās savās filmās.

– Ļoti iespējams. Interese par vēsturi ir bijusi vienmēr, tomēr vairāk mani interesē, kādas sekas bijušais atstājis uz šodienas cilvēkiem un dažādām paaudzēm. Tā vairāk ir antropoloģiska interese par to, kas Latvijas sabiedrībā notiek tagad.

Šobrīd mēs, piemēram, satraucamies par zemo dzimstību Latvijā. Daudziem jauniem cilvēkiem joprojām ir tabu runāt par to, ka viņiem ir fertilitātes problēmas.

Jautājums, vai tas saistīts ar slikto pārtiku, ko pie mums sāka ievest 90. gados, kad šie cilvēki bija mazi un jauni.

Šā brīža jaunie bija bērni 90. gados, kad bija krīze, inflācija un nedroši ekonomiskie apstākļi.

Viņi pabeidza skolu, bija finanšu krīze, un atkal viņiem likās, ka dzīve ir nedroša un pabaisa. Šis ir trešais vilnis, ko tā piedzīvo. Nav brīnums, ka viņi arī pavisam apzināti izvēlas nelaist bērnus pasaulē.

Tomēr, kā jūs sakāt – no malas raugoties, redzu arī daudz lietu, kas Latvijā ir atrisinātas ļoti labi. Piemēram, šeit ir ļoti laba apdrošināšanas sistēma. Te nav kaut kāds vilku kapitālisms, kāds ir Amerikā vai Lielbritānijā.

Neapstrīdami arī tas, cik Latvijai nozīmīga ir kultūra – tai ir augsts statuss sabiedrībā. Koronavīrusa laikā mediji ir pilni ar ziņām par kultūru.

Cilvēkiem ir svarīgi redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādes, ir vajadzīgs kultūras piedzīvojums. Salīdzinājumā ar Norvēģiju tas ir daudz intensīvāks, tur dzīvei ir racionālāka pieeja un cita veida skats.

– Kā Norvēģija pārdzīvo pandēmijas laiku? Vai tā atstājusi iespaidu uz jūsu ikdienu un radošo darbošanos?

– Jūtams, ka palielinājies bezdarbs. Valsts sākumā solīja atbalsta programmas, bet, kā tās īstenosies, vēl īsti nav skaidrs. Dēls šogad beidz vidusskolu – skolu sistēma bija pielaidīga, ātri atcēla beigšanas eksāmenus.

Smieklīgi, ka laikā, kad krītas naftas cenas, kas ir norvēģu labklājības pamatā, viņi ir satraukušies, ka nabaga vidusskolēni nevarēs ievērot visas mazliet dīvainās skolas beigšanas tradīcijas.

Veselības ministrs publicē garu līdzjūtības vēstuli jaunatnei, ka viņi nevar pulcēties ballītēs.

Mani šajā brīdī satrauc tas, ka tiek nojaukta valdības ēka, ko 2011. gadā uzspridzināja terorists, bet ēkā bija Pikaso gravējums cementā “Norvēģija”. Barbarisms. Pandēmijas dēļ protesti bija tikai virtuāli, un šo procesu neizdevās apturēt.

– Pandēmijas dēļ filmas “Mans mīļākais karš” lielais uznāciens Ansī kinofestivālā arī būs tikai virtuāls.

– Mūsu galvenais animators teica – pat neuzdrošinies sapņot, ka tava filma varētu būt Ansī. Un te nu tā ir, bet festivāls nenotiek! Bet nevajag skumt par to, kā nav. Mēs vēl aizbrauksim uz Ansī citā laikā un citos apstākļos.

Saistītie raksti

Es priecājos par to, ka vispār esam iekļuvuši konkursa programmā. Tā ir atzinība filmā ieliktajam komandas darbam, apliecinājums kvalitātei.

Man ir prieks, ka nu par filmu izrāda interesi arī festivāli Itālijā, Luksemburgā, Somijā, Vācijā un Polijā. Oktobrī Norvēģijā notiks Baltijas kino dienas, ceru, vēlāk, rudenī, varēsim atrādīt to Norvēģijas kinoteātros. Nedaudz vēlāk paredzēta arī filmas izrādīšana Norvēģijas televīzijā.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
3 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Piepildījušās kultūras cilvēku izskanējušās bažas. Radošo personu atbalsta mērķprogramma – izgāzusies?
3 dienas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 11 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
14 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 2
16 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu 1
Intervija 12 stundas