– Par uzvarētāju piedzimst vai top? 7

0:00, 10. janvāris 2015

Ziņas Latvijā

– No savas pieredzes varu teikt – top. Ir jau dažādi cilvēki, citi no dabas vairāk apveltīti, citi mazāk. Bet, ja ir spītība un mērķis, tu ej un dari, neraugoties uz to, ko daba varbūt nav devusi.

Reklāma

– Vai jūsu vecāki arī ir sportiski?

Lasītākie

Kokteilis

Saskaņa pēc vārdiem: 5 vārdu pāri, kuriem, pēc mākslīgā intelekta domām, ir vislabākā saderība

Vai kārtējā krāpnieku shēma? “Telefonā uzrādās neatbildēti zvani. Atzvanot uz numuru, adresāts apgalvo, ka nav zvanījis” 67

Veselam

Ēdieni, no kuriem labāk izvairīties pirms publiskiem pasākumiem… Tie pastiprināti veido gāzes vēderā 8

Lasīt citas ziņas

– Mamma īsu brīdi bija mācījusies gaisa akrobātiku. Tētis nav sportojis. Vecāki izšķīrās, kad mēs ar māsu bijām mazi. Bet nesen tētis teica: vienmēr esot gribējis būt tāds kā es tagad. Sanāk – esmu piepildījis viņa sapni.

– Jūs varētu gūt panākumus arī citos sporta veidos, kāpēc izvēlējāties boksu?

– Šķiet, ka es neizvēlējos boksu, bet gan bokss mani. Skolā visi bijām huligāni, pīpējām, darbojāmies. Klases biedrs Ilmārs gribēja trenēties boksā, bet viņam bija slinkums vienam pašam iet garo gabalu no Juglas uz Mežciemu, kur notika treniņi, un viņš aicināja mani līdzi. Tā sākām, man bija četrpadsmit. Treneris bija azerbaidžānis, tāds iekarsīgu raksturu. Audzēkņi viņam nāca un gāja, jo ilgi neizturēja, bija grūti. Man vienmēr bija pārsists deguns, jo boksa cimdi bija pildīti ar zirgu astriem, bet kulaka vietā tikai lupatiņa, tik veci tie bija. Mamma sākumā bija pret boksu, bet es tikai gāju. Ar sporta somu caur mežu, un bija bail, ka kāds neuzbrūk. Patiesībā sports mani izvilka no lielas bedres. Kopš bērnības dzīvoju kopmītnēs. Viss notika uz ielas, viens parādīja piemēru, visiem likās kruti. Visi lietoja alkoholu, pat ja negribēji, bija jātur līdzi. Bet, kad biju jau sportists, pateicu, ka alkoholu nelietoju, un nekādi “ak tu mani necieni?” mani vairs neietekmēja. Parunāju, un cilvēks saprata, ka cienīšana ar dzeršana nav saistāma. Tad dzīvoju Olainē, treneris Simsons mani gatavoja olimpiskajām spēlēm, taču viņš sāka lietot alkoholu, un es aizmuku no turienes prom. Aizbraucu uz Maskavu, tur mani gribēja paņemt izlasē, bija gatavi dot Krievijas pasi. Bet man Maskava nepatika, pārāk daudz cilvēku, korķi uz ielām, metro… Kā vārdā? Domāju, ka izdarīju pareizu izvēli – paliku Latvijā.