Paštaisīta krāsa kā sendienās 3
Viena no senākajām dabiskajām krāsām ir kaļķu krāsa, kas saskarē ar virsmu polimerizējas, veidojot izturīgu klājumu.
Restaurējot vēsturisku ēku vai veidojot senlaicīgu interjeru, īpaši smalki skaitās krāsot ar dabisko kaļķa krāsu. To dažkārt dēvē par kaļķu pienu, kas vienlaikus ir gan pigments, gan saistviela. Uz virsmas uzklātā krāsa gaisa iedarbībā karbonizējas un veido stipru, cietu un ķīmiski izturīgu kalcija karbonāta slāni. Desmit litru krāsas pagatavošanai ņem 1,5 kg kaļķu, 100 g vārāmā sāls un līdz desmit litriem ūdens. Kaļķus ieber spainī, pieliek vārāmo sāli, aplej ar aukstu ūdeni un izmaisa, tad pievieno atlikušo ūdeni. Kaļķu krāsu tonē, pievienojot saberztus sausos krāsas pigmentus (to daudzums nedrīkst pārsniegt 5% no kaļķu daudzuma). Tonējot drīkst izmantot tikai sārmizturīgus pigmentus – okeru, dzelzs oksīdu, grafītu, mangāna peroksīdu un broma oksīdu.
Kaļķu krāsa piemērota gan iekšdarbiem, gan āra darbiem ķieģeļu, betona, apmetuma krāsošanai. Tā labi noder mitrās telpās (pagrabos). Krāsojamai virsmai jābūt tīrai un viegli samitrinātai ar ūdeni. Ar kaļķu krāsu nedrīkst krāsot koka, metāla vai ģipša virsmas, kā arī sienas, uz kurām saglabājies vecs līmes, eļļas vai emaljas krāsu pārklājums.
